Esot darbā, jūties vainīgs, ka neesi ar bērnu, bet, esot ar bērnu, jūties vainīgs, ka nestrādā. Un citi murgi. Ar iekšējo, sevi plosošo dialogu, kura cīniņā tiek noskaidrota, esi labā vai tomēr sliktā mamma, mūsdienu vecākam nākas piedzīvot teju vai katru dienu. Kā tikt ar to galā? Vienas receptes jau nav.

”Savām sajūtām neko nepadarīsi. Iekšējam monologam ar sevi – vainas apziņai – ļauj izplosīties, izskrieties, izaicini: nu, pasaki vēl kaut ko!” ar padomu, ko šādos brīžos dara, dalās mammas sociālajos tīklos.

”Kā tieku galā? Ar šķietamu līdzsvaru, ko uzburu savā galvā, tāpat kā uzburu vainas apziņu. Piefiksēju visus tos maģiskos un perfektos brīžus un dienas ar bērniem, kad viss bijis uz 100, un paļaujos, ka taisnība ir līdzsvarā,” dalās vēl kāda mamma.

Un es viņām noticu, lai gan blakus ir lasāmi arī izglītotu, zinošu speciālistu ieteikumi. Šķiet, šajā reizē, kad runa nav par medikamentu lietošanu saaukstēšanās brīdī, citu pieredze, balstīta realitātē, neizpušķota, ar ainiņām no manas dzīves, ar kuru viegli identificēties, saista vairāk.

Mammas arī uzdod (un pašas uz to mēģina rast atbildi) jautājumu, kas gan ir pamatota un kas – nepamatota vainas apziņa? Jo citreiz šķietami sev nozagts, bērniem atņemts laiks ir mammas pašas glābiņš.

Tu nevari dot, ja tavs pašas trauciņš nav piepildīts.

Realizējusies un atpūtusies mamma var dot daudz vairāk. Kad to apzinies, tas mierina un dod spēku virzīties uz priekšu. Un es, to lasot, māju ar galvu, jo atkal tajā viegli redzu sevi.

Pasmaidu par izlasīto, ka tas ir tāds no dabas dots gļuks, lai turpinātu par bērnu rūpēties.

Vai pie vainas ir ”perfekcionisms”, kad gribas visu paveikt pēc iespējas labāk, sabiedrībā ieliktie stereotipi, kas ieperinājušies zemapziņā, citu mammu skaistie, ideālie Instagram profili, kuros viņas vēsta, cik lieliski tiek galā ar visiem ikdienas pienākumiem, iebakstot manī – kāpēc es tā netieku galā? Ah, nojukt var!

Jo dzīve notiek, esam savos darbos līdz ausīm, un viss griežas arvien ātrāk un ātrāk. Bija pirmdiena, šodien jau piektdiena. Kur paliek laiks? Līdz ar to ar vecākiem ir tā – koncentrējamies uz prioritātēm īsam periodam, kas notiek šodien un rīt, varbūt arī parīt.

Kas man vēl palīdz, ir nākusī sapratne, ka vainas apziņa ir normāla parādība. Vien svarīgi nepieļaut, lai tā ir dominējošā emocija. Ar savām sajūtām jāstrādā, jāvieš sevī pārliecība, ka dari ļoti daudz, lai bērniem viss būtu labi un forši.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.