Ar karogiem un sēru lentēm, ar skumjām dziesmām un dzeju,
ar lūgšanām, ziediem un klusuma brīdi sestdien Liepājas Centrālkapos godināja
no Sibīrijas moku ceļiem nepārnākušos deportētos Latvijas iedzīvotājus,
pieminot pirms 73 gadiem notikušās PSRS režīma represijas pret Baltijas valstu
tautām.

Piemiņas sarīkojumu vadīja aktieri Ivonda un Ēriks
Vilsoni. Ē. Vilsons nolasīja arī savas mammas, represētās Zentas Vilsones
dzejoli ar rindām: “Tu, māmulīt, pacel rokas, lai redzu es ceļu uz
mājām…” Daudzi sirmgalvji trausa asaras, kad kvintets – vokālā grupa
“Sonore” – dziedāja izsūtīto populāro dziesmu “Es vēlos mājās
pārnākt”. Uz lūgšanu mudināja un mierinājuma vārdus sacīja mācītājs Raitis
Šēners. Liepājas Politiski represēto kluba vadītājs Andris Zīders aicināja ar klusuma
brīdi godināt komunistiskā genocīda izpostītās dzimtas, vīrus, sievas, bērnus
un vecvecākus jeb, kā viņus pārnestā nozīmē nosauca kluba vadītājs, –
“Latvijas mežus, ozolus un bērzus”. Cieņā visiem, kas cietuši
deportācijās, ziedus nolika arī Latvijas Nacionālo partizānu apvienības
Liepājas nodaļas priekšsēdētāja Biruta Rodoviča, “Daugavas vanagu
Latvijā” Liepājas nodaļas priekšsēdētājs Mārtiņš Dāle, Liepājas domes
priekšsēdētāja vietnieks Gunārs Ansiņš un daudzi citi. Sarīkojumā klāt bija
apmēram 60 cilvēku. Pēc tam represētie devās uz piemiņas koncertu Liepājas
muzejā.

1941. gada 14. jūnijā bez tiesas sprieduma un
bez iepriekšēja brīdinājuma nevainīgi cilvēki, viņu skaitā daudz bērnu, veselas
dzimtas tika sadzītas lopu vagonos un izsūtītas uz Sibīriju, kur daudzi gāja
bojā badā un salā, bet ģimeņu vīrus un tēvus iznīcināja Vjatkas nāves nometnēs.
No Liepājas un tās apkārtnes šajā dienā deportēja 1371 cilvēku, no Latvijas
kopā izveda 15 424 cilvēkus. Tas bija PSRS režīma īstenotais genocīds,
noziegums, kuram nav noilguma.