liepajniekiem.lv
– Tu esi liepājniece, taču ilgus gadus biji prom, bet tad atkal atgriezies.
– Esmu dzimusi un augusi Liepājā, mācījos 15. vidusskolā. Man ir sešus gadus jaunāka māsa. Uzaugu īstā sieviešu komūnā – es, māsa, mamma, vecmāmiņa. Īsts sieviešu kolektīvs (smejas).
Mammai ordenis par to, ka drūmajos 90. gados izvilkām. Mamma ir medicīnas māsa. Viņas darbs nekad nav bijis viegls. Viņa bija mūsu lielais ģimenes balsts.
Par skolas laiku – kad atradu savas liecības un diplomus – ak, es taču biju teicamniece!
Bet bija sajūta, ka negāja.
Iestājos Banku augstskolā, izmācījos par finansisti. Aiz sajūsmas, ka man ir bakalaura grāds, iestājos maģistros. Pirms pēdējā pārbaudījuma sapratu, ka neturpināšu.
– Saprati, ka nebūs tavs?
– Drīzāk tuvojos kaut kādai izdegšanai. Noliku savu darbu un privāto dzīvi pirmajā vietā. Neviens nekad man nav paprasījis maģistra diplomu.
– Kāpēc izvēlējies finanšu jomu?
– Matemātika bija priekšmets, kas man bija lielākais izaicinājums. Skolā es cīnījos par savu matemātiku – lai būtu arvien labāk.
Augstskolā mācoties augstāko matemātiku un statistiku, matemātikas pasaule man bija atvērusies.
Manas pirmās profesijas izvēlē liela loma bija arī manai mammai, jo viņa ļoti vēlējās, lai man būtu stabils un labi apmaksāts darbs.
Domāju par psiholoģiju. Bet tolaik bija tāds uzskats – kurš normāls cilvēks iet pie psihologa?
Banku augstskola bija prestiža vieta. Jau studiju laikā dabūju darbu bankā. Veidoju karjeru, tiecos uz augstāko. Strādāju arī privātos uzņēmumos Rīgā.
– Arī ģimene tev izveidojās Rīgā. Pēc laika atgriezies Liepājā, bet jau ar saviem puišiem – vīru, dēliem.
– Es studēt uz Rīgu aizbraucu ar vienu somiņu. Atgriezos ar trim džekiem – ar vīru un tobrīd vēl diviem dēliem. Un piekrāmēju pilnu garāžu mantām!
Atgriezos pēc desmit gadu dzīves Rīgā. Strādājot grāmatvedes un finansistes darbu, nevarēju iegūt padarīta darba sajūtu. Ja ko gribu darīt, tad ar lielāku jēgu. Lai būtu kāda pauze, lai novērtētu, kas un cik labi ir izdarīts.
Vienmēr iekūlos visādās avantūrās ar projektiem un biznesa plāniem. Tur bija tā foršā sajūta – ir ideja, to vari izauklēt, vari visu sarēķināt, nosvinēt, ka esi to izdarījis!
Sapratu, ka esmu projektu cilvēks – sprinteris, nevis maratonists.
Tas bija pirmais, ko es savā dzīvē pamainīju. Un tad jau pieteicās mazuļi.
Ar vīru pārvācāmies uz Liepāju, mums bija pašiem savs biznesiņš – kafejnīca “Coffee and food” Jūras ielā. Tā bija viena vasara, pienāca drūmais rudens, tie bija krīzes gadi, kad dzīvē īsti nekas nenotika.
Izbaudījām visu iespējamo uz savas ādas.
– Kam pieder ideja par kafejnīcu?
– Tas bija spontāni. Mums draugiem bija kafejnīca Rīgā. Piedāvājām to pašu ēdienkarti Liepājā. Veikalā bija izlikti šķīvji par zemām cenām.
Projekts “kafejnīca” sākās ar 100 šķīvju iegādi.
Man joprojām mājās vēl ir kādi no tiem, saglabā atmiņas par to laiku.
– Jums īsti nebija plāna, ko darīsiet, kur strādāsiet?
– Mēs meklējām telpas, kur vasaras sākumā atvērt kafejnīcu. Pastāvīgas darbavietas mums šeit nebija. Bijām gana traki, lai savas lietas darītu uz dullo, lēktu tajā iekšā.
Tobrīd vienam dēlam bija divi gadi, bet mazākajam bija pusgads.
– Ko pasākāt pēc tās vasaras?
– Pēc tam bija tāds klusuma posms, meklējām, kas mēs esam, ko mēs gribam. Ziemā bija grūti.
Arī vīram bija grūti tajā laikā atrast darbu. Viņš ir telekomunikāciju inženieris. Tagad viņš strādā “Sadales tīklos” savā profesijā – kaut ko ar vadiņiem un signāliņiem dara, ko tikai viņš saprot (smejas). Viņš tolaik darīja visu, ko piedāvāja.
Es ar mazuļiem biju mājās. Atnāca ziņa no Rīgas, ka tiek veidota Latvijas Mājdzemdību ģimeņu apvienība. Varbūt arī es vēlos pievienoties?
Atbildēju, ir prieks, ka mani vispār vēl kāds atceras (smejas), taču es esmu Liepājā. Man atbildēja – cik jauki, es arī esmu Liepājā! Un tā bija Līga (Līga Vasara-Brakmane – L.K.). Tā mēs abas satikāmies.
Līga mācījās par dūlu, lai gan viņai bija mazi bērni. Man aizrāvās elpa – tas ir iespējams? Nākamo ziemu jau es arī biju turpat. Uztaisījām pirmo projektu Liepājas veselības mēnesī par dzemdību tēmu.
Vīrs redzēja, cik ļoti mirdz manas acis, kad pārrados no pasākuma – es zinu, ko gribu darīt, tas ir mans!
Viņš man piekrita – nu labi, aiziet! Pieteicās arī mans trešais puika.
– Taču tolaik ne tikai Liepājā, bet arī Latvijā šīm profesijām bija tikai aizmetņi.
– Tas tiešām viss bija jauns! Es par dūlām uzzināju, kad, pati būdama stāvoklī, biju aprūpē Rīgā, “Stārķa ligzdā”, kur notika pirmo dūlu apmācības.
Mani tas saistīja jau tad, bet sev teicu – sēdi pie ratiem, finansiste (smejas)!
Taču man šī sajūta nepārgāja. Jāmācās ir trīs gadus, to darīju ar lielu sajūsmu.
Ir tāds mīts, ka dūla pateiks, kas jādara. Dūlas lielākais darba instruments ir ausis – klausīties un sadzirdēt.
– Vai arī pašai bijušas situācijas, kad nepieciešams atbalsts?
– Kad man bija pirmais mazulis, gāju cauri bailēm, neziņai, atbildības sajūtai. Svarīgi šādos brīžos atrast to savu drošo cilti.
Man tās bija daudzbērnu mammas. Ar lielām acīm skatījos uz viņām – jūs to esat piedzīvojušas jau tik daudz reižu! Es jautāju viņām padomu.
Atbalsts no mammas mammai nozīmē nesaņemt noraidījumu un rājienus, bet sapratni.
Guvu mieru, jo sapratu, ka tādas izjūtas, kādas tobrīd bija man, piedzīvo arī citas. Tas mani pamudināja kļūt par atbalsta personu mammām.
– Dūla ir cilvēks, kas dod jaunajai māmiņai cilvēcīgo atbalstu – tas iet pa priekšu visam. Ko vēl kā dūla dari?
– Pārrunājam ar māmiņām pašaprūpes plānu. To kā atgādinājumu var piestiprināt kaut pie ledusskapja. Tās ir primārās lietas, kas man kā cilvēkam ir vajadzīgas katru dienu, lai es labi justos.
Arī man kā mammai pie ledusskapja bijis saraksts – kafija, duša un paēst.
Māmiņām ir tik augstas gaidas no sevis, bet viņas aizmirst, ka cilvēkam ir arī cilvēcīgas vajadzības.
Es vēlos vienu dienu pavadīt kopā ar savu mīļoto cilvēku – iziet no mājas, lai nebūtu tikai jātīra, jāgatavo. Iziet kaut vai piknikā.
Man ar vīru ir bijuši randiņi mašīnā bērnu diendusiņas laikā, mēs uzēdam uzkodas un skatāmies jūras viļņos pie mola. Klusuma un miera brīdis. Esam citā vidē – kaut vai mašīnā, bet tas ir randiņš.
Mums ir bijuši nakts randiņi – kad garos pārbraucienus veicam naktī, kad bērni guļ, mēs varam parunāties divatā. Trīs stundas norunājam, un – jā, tu joprojām esi interesants cilvēks!
Tās ir tādas mazās lietiņas, kas sniedz prieku.
– Ar cik māmiņām esi sadarbojusies?
– Mācību laikā dūla mēģina saprast, kas viņa būs. Tas ir plaši – grūtnieču, topošo vecāku atbalsts, masāža, vingrošana. Var būt dzemdību dūla vai vairāk koncentrēties uz pēcdzemdību procesu, organizēt bēbīšu skolas.
Esmu izmēģinājusi visu, meklējusi, kur mana sirds ir visvairāk. Katru gadu esmu bijusi kontaktā ar kādām simts ģimenēm. Kad vajadzīgs atbalsts, priecīgos brīžos, arī skumjos brīžos.
Vairāk esmu pēcdzemdību dūla. Grūtniecei ir lielāks atbalsts no visām pusēm. Jaunajām māmiņām atbalsts ir ievērojami mazāks, bet vajadzīgs.
Salīdzinoši ar 2012. gadu, kad sākām strādāt un izveidojām ģimeņu centru “Liepa”, tagad ir pieaugusi sabiedrības izpratne par šiem pakalpojumiem.
Pirmsākumos ģimeņu centrs atradās Malkas ielā. Tad Siena ielā. Tagad vairāk esam tendētas uz individuālām konsultācijām ģimenēm.
– Pirms pāris gadiem, vēl pirms kovida pandēmijas, pārcēlāties no Liepājas uz Rudi.
– Tas manu darba dzīvi ietekmē maz, jo 25 kilometri līdz Liepājai nav nekas. Braucu pa visu Lejaskurzemi pie ģimenēm.
Rudē ļoti patīk, jūtos pilnīgi brīva.
Izbraukāt uz darbu tagad ir tik viegli, salīdzinot ar laiku, kad dzīvojām Rīgā, kur korķos jāsēž stundu! Tagad brauciens 20 minūtes pa šoseju ir bauda un atpūta.
Kovida laikā gan iemācījāmies strādāt citādi. Dzemdības notika arī tad, atbalstu mammām vajadzēja.
Tieši pirms kovida bijām projektā, kas rīko tematiskos kursus un grupas – zālē klātienē vienā grupā 80 cilvēki. Un tad – paliec pie datora ar kameru. Tas bija kūlenis!
– Kā ir būt trīs dēlu mammai? Strādā ar mammām, sievietēm, bet mājās esi kompānijā ar četriem vīriešiem.
– Mana pasaule vienmēr ir kontrastos. Esmu ļoti vīrišķīgā virpulī. Vīram aizraušanās ir motocikli, dēli to pārņem, īpaši vecākais.
Mans darbs tiešām ir sievišķīgs un maigs.
Atceros sevi, kad biju ar trim maziem bērniem, – piecu gadu laikā kļuvu par mammu trim puikām. Tas bija izdzīvošanas laiks – emocionāli un arī tīri fiziski. Organizēt dzīvi ar trīs mazuļiem bija kaut kas.
Es šobrīd dzīvoju ar trīs pusaudžiem – viņiem ir 15, 14, 11 gadi. Īsts testosterona sprādziens mājās!
Es reiz psiholoģei Vitai Kalniņai jautāju – kā var zināt, ka mammas darbs ir izdevies? Viņa atbildēja: “Kad bērns joprojām ar tevi runā, var atklāti pateikt, kas bija labi un kas ne – tad viss ir kārtībā.”
Tās ir attiecības visa mūža garumā. Priecājos, ka man ar dēliem ir sarunas. Cienu viņus kā personības, ļauju riskēt – viņi ir čaļi!
– Dēliem esat devuši vārdus – Haralds, Valdemārs, Arvils, kas nav tik bieži sastopami.
– Mums tas bija ilgs un rūpīgs darbs. Haraldu izvēlējās vīrs – tas man arī patika no viņa izveidotā saraksta. Valdemāram ilgi un dikti sēdējām pie visiem kalendāriem. Vārds atnāca pie mums pats. Trešajam – vīrs nosapņoja dažas dienas pirms manām dzemdībām – paldies Dievam!
Ja būtu meita, man vārda izvēle bija skaidra. Otrajam dēlam sonogrāfijās katru reizi atšķīrās versijas par dzimumu. Ar trešo lēmām – ja nav skaidrības, tad lai arī ir pārsteigums!
Visi trīs dēli piedzima mājdzemdībās. Pati pirmā grūtniecība man pārtrūka. Pēc tā ļoti pārdomājām savas izvēles. Bija skaidrs, ka gribam būt vecāki. Gribēju personīgu aprūpi grūtniecības laikā.
Ar katru nākamo bērnu vairs nespēju iedomāties, ka piedzīvoju dzemdības citā vietā, kā vien drošībā un ar tuviem cilvēkiem, kuriem es uzticos.
– Vai tavas aizraušanās ārpus darba arī ir saistītas ar adrenalīnu?
– Adrenalīna man ir gana daudz kopā ar maniem jaukajiem vīriešiem. Ar vīru ceļot, izbraukt ar moci. Pati nebraucu – esmu profesionāls pasažieris (smejas). Esmu lēkusi ar izpletni un citas dullas lietas darījusi.
Tas, kur gūstu dzīvesprieku, ir deja. Kad man palika 40, izlēmu – ja neatsākšu to tagad, tad pēc desmit gadiem fiziski vairs nejaudāšu.
Līdzās dzīvē deja man bijusi vienmēr.
Arī ar bērniem dauzījos kopā dejā – uzliek foršu mūziku, un aiziet!
Man vienmēr patikušas eksotiskas dejas. Tādēļ apmeklēju “Energy duck” pie treneres Agneses. Tā ir fantastiska vide, kur neviens nekādi netiek vērtēts, jo visi atnākuši gūt prieku dejojot. Tā ir brīnišķīga sajūta!
Pat ja ir visdraņķīgākā diena, vērts sevi aizvilkt kaut aiz matiem. Ieslēgsies mūzika, Agnese uzsāks ar labu joku un liks izmēģināt kādu traku lēcienu, griezienu. Tur nevienai citai domai vairs nav nozīmes. Tāda bateriju uzlāde! Sajust sevi – ķermeni, emocijas, prātu.
Vizītkarte
Ilze Veske
- Dūla, zīdīšanas konsultante.
- Dzimusi 1983. gada 15. februārī.
- Ģimeņu centra “Liepa” viena no dibinātājām.
- Sadarbojas ar ģimeņu centru “Miera osta”.
- Sieva Ervinam.
- Mamma Haraldam, Valdemāram un Arvilam.
- Ar ģimeni dzīvo Otaņķu pagasta Rudē.
- Aizraušanās – deja.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
