Bez ironijas neiztikt

Svarīgi ir, kāda ir patriotisma izpratne, uzskata filoloģijas zinātņu doktore Anda Kuduma. “Mūsdienās neviens vairs nerakstīs patētiskas dzejas rindas, kurās piesaukts dzimtenes vārds un visa aktuālā atribūtika. Valoda ir mainījusies, stilistika ir cita. Tomēr tas nenozīmē, ka dzejnieki par to nedomā un viņiem tas nav svarīgi. Grūtāk būs atrast vienu dzejoli, kur patriotisms būtu dominante. Daudzkārt tas izteikts caur spēli, ironiju vai apliecinājums – caur noliegumu.

Daina Sirmā un Ruta Štelmahere nāk prātā nojautu līmenī, arī Anna Auziņa noteikti, tikai veids nav tradicionāls, kā mēs esam pieraduši par to domāt. Artis Ostups 20. gadsimta vēsturi izstāsta mazā dzejprozas gabaliņā, kur ļoti labi jūtama attieksme, ko viņam nozīmē savas dzimtas un Latvijas vēsture,” viņa stāsta.

Jautājums, vai lasītājs ir gatavs atrast autora vēstījumu, jo tēmu dzejas virskārtā reti ir iespējams nolasīt.

“Mūsdienu mākslā nebūt ironiskam vairs nav iespējams. Ja autors par kaut ko reflektē ļoti burtiski, nez vai mēs tam noticēsim,” atzīmē literatūrzinātniece. Viņasprāt, ja autori cenšas par tēmu runāt virskārtā, bieži tas nav pats veiksmīgākais un talantīgākais piemērs. Tomēr noteikti var atrast daudz mūsdienās rakstītu klasisku dzejoļu, kuros autors runā tradicionālā veidā, piemēram, Kornēlija Apškrūma, un arī tādi panti ir vajadzīgi.

“Skaidrs, ka mūsdienās šīs tēmas izteiksme dzejā nav tik tieša kā laikos, kad tikko bija tapusi brīvvalsts un ļoti svarīgi bija cilvēkus pulcēt un nostiprināt pārliecību, ka tas pūliņš savas valsts dēļ nav velts,” uzskata dzejniece Gunta Šnipke. “Līdzīgi bija arī atmodas laikos un vēl pirms tam, kad Ēzopa valodu lietoja daudz vairāk nekā šodien, – tad tomēr bija būtiski skaidri pateikt, ka mums ir vajadzīga mūsu zeme un mūsu valsts pāri visam. Kad brīvā nacionālā valstī dzīvots jau pietiekami ilgi, šī sajūta dažādojas. Tīrā tekstā tā atkāpjas, bet paliek un izpaužas citos veidos. Ja cilvēks ir patriots, tad patriotisms izpaudīsies. Ja viņam šī tēma nešķiet svarīga, tas arī neatspoguļosies.”

Uzmanīgi ar štampiem

Komponists Jānis Strazds norāda, ka saasināta vajadzība pēc patriotiska repertuāra parasti esot sarežģītākos brīžos, kāds bija, piemēram, atmodas laiks. “Te es runāju gan par pirmās Latvijas laika mūziku, gan leģionāru dziesmām un padomju laikā aizliegto patriotisko repertuāru. Nosacītas stabilitātes laikā, kāds ir tagad, pieprasījums nav tik liels,” viņš atzīst.

Komponists uzskata, ka šī tēma ir aktuāla vienmēr, un tautas patriotisma gars ir jānotur un jāaudzē: “Lai noturētu savu valsti, par to jācīnās arī ikdienā, ne tikai izšķirošos brīžos. Tāpēc ļoti svarīga ir patriotiskā audzināšana skolās, militārā mācība, vēsture.

Mūzikai tajā visā ir liela nozīme, jo šis ir laikmets, kad notiek cīņa par cilvēku prātiem. Māksla ir ļoti spēcīgs ierocis, ja runājam par informāciju un dezinformāciju.

Ja jaunietis dzied korī, ar kora dziesmu var palīdzēt viņam izjust piederību savai zemei un valstij. Arī popmūziķi savā ziņā ir ietekmētāji, tāpat reperi, kuriem seko jaunā jūtūberu paaudze. Ir ļoti liela nozīme, ko saka viedokļu autoritātes, kādu mūziku viņi izpilda.”

J. Strazds kopā ar Igo tikko laidis klajā jaunu dziesmu “Solis, atspēriens”. Viņš jūtot iekšēju nepieciešamību rakstīt šādu mūziku, abiem ar Igo tas esot pašsaprotami, bez komerciāliem mērķiem. “Es tā jūtu, tā esmu audzināts. Kora mūzikā man ir bijusi sadarbība ar Jāni Peteru, kura dzejā vēstures pretrunas ir iemīļota tēma. Autoram vienmēr ir svarīgi, lai viņa darbs būtu nepieciešams, un man šajā ziņā ir veicies. Manu šī virziena mūziku labprāt izvēlas kori visā Latvijā, dziesma “Zaļā zeme” iekļauta skolu jaunatnes Dziesmu svētku repertuārā,” saka komponists. Ar patriotisko tēmu gan jābūt ļoti uzmanīgiem, lai tā nekļūtu plakātiska un šabloniska, ar banāliem štampiem.

Atmodas laikā tieši populārā mūzika, rokmūzika bija tā, kur starp rindiņām iekļāva tikai latviešu tautai saprotamās alkas pēc brīvības, vērtē mūzikas žurnālists Jānis Žilde. “Pagājuši plus mīnus 30 gadi, esam apraduši ar mūsu brīvību. Esmu novērojis, ka jaunajiem māksliniekiem patriotisms, ja vispār parādās, tad ļoti mērķtiecīgi un apzināti tieši pirms valsts svētkiem.

Arī daži reperi speciāli gatavojas, lai atrādītu savu jaunāko patriotisko veikumu. Patriotiskās tēmas drīzāk ir mākslinieku apzināta izvēle, nav iekšējas nepieciešamības to darīt, kāda bija 80. gados, kad tas bija protests caur dziesmu, mēģinājums runāt par to, kas visiem svarīgs. Tā ir vēlme dzirdēt savu mūziku izskanam Dziesmu svētkos, vēlme, lai portāli uz patriotisko noti noreaģē, ka mākslinieks atsūtījis speciāli šim laikam sacerētu dziesmu,” viņš atzīmē.

Daba unikāla arī šodien

Liepājas gleznotājs Jānis Judins uzsver, ka savās mākslas izpausmēs pieturas pie pamatvērtībām. Viņš pilnībā piekrīt, ka tādi latviešu mākslas klasiķi kā Janis Rozentāls, Vilhelms Purvītis un vēl citi ir latviešu mākslas simboli. Bieži arī mūsdienās šo vecmeistaru darbi vai to motīvi tiek izmantoti svētku elementos vai kā valsts vizītkarte.

J. Judinam ir nedaudz pāri 30 gadiem, bet viņam tuva ir vecmeistaru skola un mākslas pamatlietas. “Tur ir vienkārši pamatprincipi – vecā, klasiskā skola ir balstīta uz dabas studijām. Viņiem nebija abstraktas filozofijas, viņi studēja un apbrīnoja to, kas ir apkārt un ko Dievs ir radījis. Tur ir dzīvība, un tas ir unikāli vēl šobaltdien,” mākslinieks atklāj savus uzskatus par simboliem latviešu mākslas pasaulē. J. Judins teic, ka viņa māksliniecisko skatījumu ietekmējusi bērnība – bijis dabas, dārza tuvums. “Sirdī kaut kas notika,” viņš piezīmē.

“Mēs mākslā esam augstu attīstījušies, mums ir dažādas tehnoloģijas, iespējas ir, taču manu dvēseli tas nebagātina. Mani bagātina pamatlietas – cik skaisti Latvijā mainās gadalaiki, krāsas. Es pats piepildos ar prieku, strādājot pie dabas glezniecības. Tā iedvesmo,” pauž mākslinieks. “Daba ir viena no Latvijas pamatvērtībām, tas sasaucas ar klasiķiem un ar manu uzskatu. Es negribu neko jaunu izdomāt. Redzu dabu kā unikālu vērtību, ko radījis Dievs. Cilvēki tiecas pie dabas, meklē mieru. Es kā mākslinieks eju dabā – uz mežmalu, uz kādu pļavu. Šeit mākslā nekādas augstās filozofijas nav, tās ir pavisam vienkāršas lietas.

Jā, ar Latvijas dabu, ainavām paužu savu patriotismu pret savu valsti. Esmu priecīgs, ka te esmu dzimis.

Man patīk te, kur esmu, – Latvijā. Esmu iemīlējies Latvijas zemē un ainavā, un pat līdz mūža galam es nepaspēšu visu iepazīt,” teic J. Judins. “Arī citu mākslinieku darbos ir manāms patriotisms, bet novēroju, ka nāk iekšā jaunas vēsmas. Neslēpšu, ka ir jūtams spiediens no ārpuses, vēlme degradēt pamatvērtības, likt domāt, ka tās ir naivas. Taču arī mākslas pamatlietās mēs neiestiegam, galvenais, lai viss balstīts uz patiesu mīlestību.”

Jaunrade notur jauniešus

Latvijas Nacionālā kultūras centra latviešu skatuviskās dejas eksperte Maruta Alpa norāda, ka tautas deju nozare ir lielākā amatiermākslas nozare. “Tautas dejas raisa interesi – dejotāju skaits pieaug, lai gan demogrāfiskajai situācijai mūsdienās ir citas tendences. Tautas dejas, kas iet līdzi laikam, mainās un papildinās, bet saglabā latviskuma, latviešu dejas pamatvērtības, sniedz emocionālu baudījumu gan skatītājiem, gan pašiem dejotājiem.

Var redzēt visas Latvijas paaudzes – no bērna līdz sirmgalvim, kas, uzvilkuši latviešu tautas tērpu, staro. Tas dod spēku,” saka eksperte.

“Jaunrades process tautas dejās notiek jau vairākus desmitus gadu. Daudzi horeogrāfi ik gadu rada jaunas tautas dejas – tās attīstās līdz ar mūziku, folkloras pētniecību, novadu atšķirībām. Jaunrade palīdz noturēt tautas deju kustībā jauniešus, jo dejas ir dinamiskākas, pielāgotas viņiem,” uzsver M. Alpa. “Latviešu skatuviskā deja joprojām ir pāru attiecības – tur ir puiši un meitenes, ir vīri un sievas. Tie ir acu skati, roku satvērieni, pleca sajūta. Laikā, kad Latvijā jauniešiem bija samērā maz sarīkojumu, piemēram, diskotēku, daudzi puiši pievienojās deju kolektīviem, jo tur ir meitenes un var izdancoties.”

Vienlaikus eksperte piezīmē: “Tautas deja dod izpratni par tautas tērpa valkāšanu. Jaunieši, kas atnāk uz deju kolektīvu, bieži vien nav nekad vilkuši baltu kreklu, bet mūsdienu bikšu mode liek brīnīties par tautas tērpiem raksturīgajām biksēm.”

Ne tikai ar sarkanbaltsarkano karodziņu

Kristaps Zariņš, Latvijas Mākslas akadēmijas rektors

Bieži mākslas vēsturē ir tā sauktie pasūtījuma darbi, piemēram, Brīvības piemineklis. Kārļa Ulmaņa laikā bija māksliniekiem pasūtīti darbi ar vēstījumu par Latvijas uzplaukumu vienas personas vadībā. Ir veseli albumi, kur Ulmanis ir centrā. Pašreizējā situācijā valsts pasūtījumi mākslā ir ļoti reti, piemēram, tēlnieks Gļebs Panteļejevs ir autors Oskara Kalpaka piemineklim Rīgas centrā. Rīgas pils lielajā zālē top gleznojums, kurā būs redzami divi vairogi. Latvijas Mākslas akadēmija pirms pāris gadiem izstrādāja Valsts policijas automašīnu vizuālo tēlu, kur ir patriotisma iezīmes – policisti tiek atpazīti kā Latvijas dienests.

Savukārt tas, ko dara mākslinieks pats pēc savas gribas, dzīvojot brīvā valstī, ir atkarīgs no viņa mērķa un pasaules redzējuma. Ja kāds mākslinieks ir tendēts vizuālā valodā parādīt patriotismu augstā un kvalitatīvā līmenī, ja viņš grib runāt šādā valodā, tas ir tikai apsveicami! Varam ņemt par piemēru arī kino. Anna Viduleja veidoja filmu “Homo Novus”. Tas ir patriotisks stāstījums par mākslas pasauli pagājušā gadsimta 30. gados, kur var vilkt zināmas paralēles ar laikmetīgo mākslu.

Tāpat par patriotismu var runāt, vērtējot ieguldījumu mākslā. Muzeja uzturēšana un ekspozīciju veidošana kaut ko maksā. Ja pasākumi, izstādes ir saistīti ar Lāčplēša dienu vai valsts dzimšanas dienu, skaidrs, ka tie apzināti ielikti tieši šajā laikā, nevis vasarā.

Latvijas valsts piedāvā māksliniekiem iespēju piedalīties Venēcijas biennālē un pārstāvēt valsti, tas izmaksā 200 tūkstošus eiro. Tas arī ir ieguldījums patriotismā, jo valsts tādējādi veicina atpazīstamību. Patriotisms nav tikai vicināt sarkanbaltsarkano karodziņu. Pētera Vaska mūzika ir patriotiska, jo runā par Latvijas dabu, par to, kas Latvijai raksturīgs, viņš dabas spēku izpauž mūzikā. Elīna Garanča ir Latvijas karogs uz pasaules mūzikas skatuves. Jebkurš mākslinieks, kurš izsitas ārpus valsts un ir atpazīstams, jau ir kā karogs.

Jāatgādina, ka savulaik ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics devās vizītē uz Angliju un līdzi dāvanā ņēma latviešu gleznotāju reprodukcijas. Viņš veda mākslu, nevis ķirbi. Viņš rādīja mākslas darbus, lai tādējādi pateiktu, ka Latvijai ir kultūra! Kultūra ir produkts, ko var atļauties valsts, kas apzinās savu vērtību.