Redakcija saņēmusi kādas liepājnieces vēstuli, kurā sieviete apraksta Liepājas ielās redzēto, kā agresīva sieviete ar pusaudžiem terorizējuši vīrieti. Lai arī neviens no situācijas vērotājiem nav izsaucis policiju, kā šādā situācijā būtu vispareizāk, netrūkst jautājumu, kā īsti rīkoties, ja uz ielas redzi kādu neadekvātu personu, kas apdraud pats sevi vai citus. “Visi labi atceras padomju laikus, kad šādas agresīvas būtnes izolēja psihiatriskajās slimnīcās,” sieviete raksta un vaicā, kāpēc tagad tā vairs nav.

Šausminās, bet nerīkojas

Sieviete vēstulē apraksta, ka devusies iepirkties uz tirdzniecības centru “XL Sala” un, atceļā dodoties uz tramvaju, ieraudzījusi, ka veikalā ieskrējis vīrietis, skaļi lūdzot pēc palīdzības. Pakaļ viņam skrējuši četri nepilngadīgi puikas vecumā ap 12 gadiem un jauna, kalsna sieviete, kas mudinājusi zēnus no bēgošā vīrieša izspiest naudu. Aculieciniece, kas pati dzīvojot “Laumas” rajonā, sakās kliedzošajā sievietē atpazinusi sociālās mājas iedzīvotāju, jo esot viņu tās apkārtnē bieži sastapusi.

“Strīdā iejaucās tirdzniecības centra apsargi, tāpēc jaunā sieviete ar puišeļiem pa otru izeju izmuka ārā un paslēpās tuvējā pagalmā. Apsargi mierināja vīrieti, ka nu viņš var droši doties uz tramvaju un ka briesmas viņam vairs nedraud. Vīrietis aizgāja uz pieturu, lai dotos centra virzienā, bet, tā kā tramvajs ilgi bija jāgaida, tad vajātāju bariņš atkal centās viņam uzbrukt un sieviete ar puikām turpināja vīrieti verbāli rupji aizskart arī tramvajā,” lasītāja raksta.

Šajā gadījumā vīrieti no terora izglābuši tramvaja pasažieri, kuri pieprasījuši, lai banda izkāpj no tramvaja. Centrā bariņš tiešām transportu atstājuši.

Lasītāja uzsver, ka šis neesot pirmais gadījums kad konkrētā sieviete (vēstulē minēts arī viņas vārds – I.C.) apdraudot citus, kas nespēj aizstāvēties. “Kāpēc Sociālais dienests nespēj pienācīgi pieskatīt savus klientus, kas dzīvo sociālajās mājās? Vai mums ir jābaidās iziet Liepājas ielās un jājūtas apdraudētiem tikai tāpēc, ka atbildīgie dienesti neko nedara, lai izolētu psihiski slimas personas? Vai tiešām ir jāgaida, ka būs upuri ar letālām sekām? Visi labi atceras padomju laikus, ka šādas agresīvas būtnes izolēja psihiatriskajās slimnīcās,” vaicā vēstules autore.

Policija izvērtē notikušo

Lai arī redakcijā saņemtā vēstule bažu pilna, tomēr nekur nebija lasāms, ka notikušā aculiecinieki vai apsargi par incidentu būtu ziņojuši policijai, taču tieši šādi vispirms rīkoties aicina amatpersonas. Un nav nozīmes, vai agresīvi rīkojas vesels vai psihiski nelīdzsvarots cilvēks.

Liepājas pilsētas domes Sociālā dienesta sabiedrisko attiecību speciāliste Gunta Jākobsone, jautāta, vai dienests var kaut ko darīt, lai sociālo iestāžu klienti neterorizētu citus liepājniekus, skaidro: “Jebkuram Sociālās dzīvojamās mājas iedzīvotājam ir jāievēro iekšējās kārtības noteikumi. Mājas iedzīvotājiem ir tiesības brīvi pārvietoties ārpus tās, un dienesta pienākums nav uzraudzīt cilvēku rīcību un uzvedību ārpus Sociālās dzīvojamās mājas.” Viņa piebilst, ka gadījumos, kad persona ir liecinieks situācijai, kurā kāds apdraud citas personas veselību un dzīvību, nekavējoties ir jāziņo pašvaldības vai Valsts policijai.

Savukārt Liepājas pilsētas Pašvaldības policijas pārstāve Ineta Mikute pastāstīja, ka līdz šim vēstulē aprakstītā jaunā sieviete Pašvaldības policijas redzeslokā nav nonākusi. Taču nupat ir saņemts iesniegums par viņas huligānisko uzvedību: “Pašlaik iesniegumā minēto informāciju policijas darbinieki pārbauda. Iesniegums tika pārsūtīts arī Sociālā dienesta darbiniekiem,” saka I. Mikute. Ja iesniegumā norādītie fakti apstiprināsies, notikušo varētu kvalificēt kā huligānismu un personu par huligāniskām izdarībām sauks pie atbildības, viņa skaidro un uzsver, ka tāpēc šādās situācijās ir jāsauc policija.

Piespiedu ārstēšana – sarežģīts process

To, vai kāda persona ir psihiski nelīdzsvarota vai Psihiatriskās klīnikas uzskaitē, var atklāt tikai tiesai, saņemot tās pieprasījumu, skaidro SIA “Piejūras slimnīca” sabiedrisko attiecību speciāliste Dace Gruntmane. Jautāta, kādos gadījumos neadekvātas personas tiek stacionētas, viņa skaidro: “Kāds atnāk pats, kādu citu atved tuvinieki vai uz klīniku nogādā policija. Pacients nokļūst nodaļā, kur viņu pieņem speciālists psihiatrs. Mediķis pieņem lēmumu, vai nepieciešama stacionēšana.”

Taču ar psihiatra lēmumu jautājums vēl nav atrisināts. Vēl nepieciešams, lai stacionēšanai piekristu pats pacients, ja viņš ir lemtspējīgs, vai viņa tuvinieki. “Ja nav piekrišanas, personu var stacionārā ievietot uz 72 stundām, kuru laikā gala lēmums jāpieņem tiesai,” norāda D. Gruntmane.

Tiesa savukārt var gan akceptēt ārstu konsīlija lēmumu, gan atcelt to. “Ja pacients paliek stacionārā, viņš tiek ārstēts. Ja tiesa stacionēšanu neuzskata par nepieciešamu, viņš tiek no ārstniecības iestādes izrakstīts un klīnikas kompetence ar to arī beidzas.” Un šādi gadījumi, kad tiesa atceļ ārstu konsīlija lēmumu, esot bijuši, SIA “Piejūras slimnīca” pārstāve teic un atzīst, ka ne reizi vien ir gadījumi, kad pacienti, kurus tiesa neuzskata par paturamiem stacionārā vai kuri ārstējas ambulatori, atkārtoti nonāk stacionārā: “Gadās, ka atgriežas jau nākamajā dienā.”

Visi nav vienādi

“Lielākā problēma ir tā, ka personas nelieto medikamentus, pārtrauc tos lietot, kad viņiem kļūst labāk,” skaidro D. Gruntmane. Nereti ļaudis paši neapjēdz, ka viņiem atkal kļūst sliktāk, nespēj objektīvi novērtēt savu veselības stāvokli. Un, nelietojot medikamentus, veselības stāvoklis atkal pasliktinās.

“Vienīgā iespēja, kā panākt, lai cilvēki ar psihiskām novirzēm regulāri lietotu speciālista izrakstītos medikamentus, ir viņu nemitīga pieskatīšana,” viņa stāsta. “Šie cilvēki var dzīvot sabiedrībā, iekļauties tajā, bet kādam ir jānodrošina, ka viņi regulāri lieto medikamentus. Kas ambulatorajā aprūpē to nodrošinās? Nereti ir pacienti, kuriem zāles jālieto nevis vienu, bet pat trīs reizes dienā. Stacionārā ir savādāk, tur apmācīts personāls raugās, lai pacients ieņemtu kārtējo medikamentu devu, lai nebūtu mānīšanās.” Kā tas nereti notiek mājas apstākļos, kad slimnieks tuviniekus apmāna – medikamenti tiek atrasti zem spilvena, matrača, vāzītē…

Jautāta, vai psihiski nelīdzsvarotās personas apdraud citus cilvēkus, D. Gruntmane skaidro, ka tā nebūt nav:

“Kāds ir apātisks, cits – agresīvs. Visi nav bīstami sabiedrībai. Bīstamākie ir tie, kuriem tieksme uz suicīdu vai ir paaugstināta agresivitāte. Un šī bīstamība palielinās, ja cilvēks pārtrauc lietot medikamentus vai arī viņa organisms pie tiem pieradis un nepieciešama terapijas pārskatīšana, bet cilvēks nedodas pie ārsta.”

Nevis jāsmīkņā, bet jāreaģē!

Datus par konkrētā cilvēka psihisko stāvokli iestādēm izpaust citiem liedz datu aizsardzības regula, tāpēc noskaidrot, cik Liepājā ir psihiski nelīdzsvarotu cilvēku un cik no viņiem, iespējams, varētu būt līdzcilvēkiem bīstami, nevar. Ko tad darīt, lai iedzīvotājiem nebūtu jābīstas no šādām personām?

“Vienīgais, ko var darīt, ir saukt policiju!” D. Gruntmane ir strikta.

“Ja kāds uz ielas uzvedas neadekvāti, nevajag kautrēties. Tas, kuram uzbrūk, var apmulst, sabīties un pietiekami operatīvi nenoreaģēt, lai izsauktu operatīvos dienestus, bet citiem cilvēkiem jau nu vajadzētu reaģēt,” viņa uzskata.

“Policijas darbinieki ir pietiekami kompetenti, lai izvērtētu, vai šāda persona nogādājama stacionārā vai arī saucama pie atbildības,” “Piejūras slimnīcas” pārstāve piebilst. Viņa atgādina, ka ne vienmēr personas, kas šādi uzvedas, ir garīgi slimas. Ir arī psihiski veseli, kuriem ir uzvedības problēmas, kuri uzskata, ka ir visatļautība un nesodāmība. Tāpēc ir nepieciešama speciālista pārbaude.

“Reizēm psihiatri ir bezspēcīgi,” piebilst D. Gruntmane, “ja tiesa lemj citādi. Un, lai piemērotu piespiedu ārstēšanu, tās pamatojumam nepieciešama citu cilvēku palīdzība – kaimiņu sūdzības, policijas informācija. Tiesai vajag pierādījumus, jo bieži personas, kurām nepieciešama ārstēšana, maldina tiesu par savu veselības stāvokli.” Jaunas bažas speciālistos rada arī deinstitucionalizācijas plāna virzība. Ja tiks likvidēti aprūpes centri garīgi slimajiem, tad nebūs, kas šos cilvēkus pieskata un par viņiem parūpējas.

Kā vienīgo izeju, lai sabiedrībai nebūtu jābaidās no psihiski nelīdzsvarotiem cilvēkiem, speciālisti redz sabiedrības adekvātu reakciju: “Nevis iecietīga acu pievēršana vai pasmīkņāšana, bet gan nekavējoša rīcība, izsaucot policiju. Nekas cits nevar līdzēt, kā vien tuvinieku un sabiedrības adekvāta un operatīva rīcība.”

UZZIŅAI

Labklājības ministrija kopā ar Latvijas plānošanas reģioniem un pašvaldībām visā Latvijā īsteno deinstitucionalizācijas projektu, kurā ar ES fondu finansējuma atbalstu pašvaldības varēs radīt plašu pakalpojumu klāstu, lai arī cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem atbilstoši savām iespējām un ar speciālistu atbalstu varēs izvēlēties dzīvot patstāvīgi un strādāt sev piemērotu darbu. Tas atbilst ANO Konvencijai par personu ar invaliditāti tiesībām, kurā noteikts, ka visām personām ar invaliditāti ir vienlīdzīgas tiesības dzīvot sabiedrībā ar tādu pašu izvēles brīvību kā citiem cilvēkiem.

Pašvaldības varēs veidot sociālos pakalpojumus – grupu dzīvokļus vai mājas, kur cilvēki var dzīvot patstāvīgi, bet vienlaikus saņemt sev nepieciešamo atbalstu, kā arī dienas aprūpes centrus, kur cilvēki ar smagākiem traucējumiem var pavadīt dienu.

Daudzi cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem ir spējīgi strādāt algotu darbu. Lai veicinātu viņu nodarbinātību, valsts ar subsīdijām un atbalstu darba vietu pielāgošanai palīdzēs darba devējiem. Tāpat finansiālu atbalstu varēs saņemt arī sociālie uzņēmumi, kas veidoti, lai palīdzētu darba tirgū integrēties cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem.

Vienlaikus varēs veidot specializētās darbnīcas, kur savu laiku jēgpilni varēs pavadīt cilvēki, kas darba tirgū iekļauties nav spējīgi.

Tiks izvērtētas iedzīvotāju vajadzības, lai saprastu, kāds atbalsts nepieciešams katram individuālam cilvēkam. Cilvēkiem, kam veselības stāvokļa dēļ nepieciešama institucionāla aprūpe, kā arī tiem, kas šobrīd dzīvo sociālās aprūpes centrā un nevēlas to pamest, šāda iespēja tiks saglabāta. Uzsākt dzīvi ārpus sociālās aprūpes centra būs cilvēka paša izvēle.