Krievijas izvērstais karš pret Ukrainu un daiļrunīgi atgādinājumi par to, ka Maskavas rīcībā ir kodolieroči, visai pasaulei šogad liek justies nedrošāk nekā jebkad kopš Kubas raķešu krīzes pirms 60 gadiem.

Ja pirms dažiem gadiem es šajās slejās rakstīju par tolaik arvien skaļāk izskanējušo ideju par pasauli, kas pilnībā brīva no kodolieročiem, tad šobrīd šo mērķi nākas aizstāt ar gluži cilvēcīgu vēlēšanos saprast, vai tiešām cilvēce no kļūdām neprot mācīties, kā tas nereti apgalvots?

Kodolieroči pirmo un vienīgo reizi lietoti Otrā pasaules kara izskaņā, kad ASV sagrāva Japānas pilsētas Hirosimu un Nagasaki.

Šoreiz neapspriedīšu šī manevra nozīmi kara gaitā, bet toreiz jaunā ieroča uzskatāmā demonstrācija lielā mērā noteica, ka kopš tā laika kodolieroči tika attīstīti, lai veidotu stratēģisko līdzsvaru starp pasaules lielvarām – proti, lai atturētu lielvaras no ambīcijām vai mēģinājumiem ar militāru spēku dominēt pār pasauli.

Tādēļ visai plaši izplatīts ir viedoklis, ka tieši kodolieroči nosargāja globālo mieru Aukstā kara laikā. Neriskējot iesaistīties tiešos konfliktos, lielvaras savas attiecības risināja, karojot pastarpināti, tā teikt, ar citu rokām un citu teritorijās.

Kā jau minēju, vēl pirms dažiem gadiem, neskatoties uz laiku pa laikam uzliesmojošiem konfliktiem un, piemēram, Ziemeļkorejas kodolambīcijām, situācija rādījās samērā optimistiska.

2021. gadā 50 valstis ratificēja līgumu par kodolieroču aizliegumu, un tas uzskatāms par ievērojamu apliecinājumu, ka liela daļa pasaules sabiedrības vēlas veidot no kodolieročiem brīvas zonas.

Pirms nepilniem diviem gadiem ASV un Krievija vienojās par pēdējā divpusējā spēkā esošā ieroču kontroles līguma – jaunā START līguma – pagarināšanu. Un vēl šogad, īsi pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā, ANO Drošības padomes kodollielvaras – ASV, Krievija, Ķīna, Lielbritānija un Francija – nāca klajā ar kopīgu deklarāciju, ka “kodolvaru uzvarēt nav iespējams”. Tā teikt, politkorekts mājiens, ka kodolieroču potenciālo postu visi joprojām atceras.

Tomēr jau drīz pēc tam Putina uzsāktais karš daudz ko sagrieza kājām gaisā, un tagad jau visbiežāk uzdotais jautājums ir – cik ļoti Ukrainai un visai pasaulei vajadzētu baidīties no tā, ka Krievija veic kodoltriecienu Ukrainā, un cik lielas ir iespējas, ka tas varētu pāraugt pilna mēroga kodolkarā?

Saprotamu iemeslu dēļ viennozīmīgas atbildes uz šo jautājumu nav un nevar būt, bet vairums ekspertu, kuri pēdējā laikā izteikušies par šo tēmu, neizslēdz, ka kodolieroču lietošana Ukrainas karā ir iespējama, tomēr tuvākajā nākotnē šāda iespējamība nav vērtējama kā ļoti ticama vai neizbēgama.

Putina valdītajai Krievijai ir ļoti raksturīgi visu darīt, it kā nemaz nedarot, un Ukrainas notikumos tas vērojams, jau sākot ar “zaļajiem cilvēciņiem” Krimā (un iespēju “Krievijas armijas formastērpu nopirkt jebkurā veikalā”) un beidzot ar karu, ko krievi paši dēvē par specoperāciju. Un arī saistībā ar iespējamo kodoluzbrukumu Krievija diez vai mainīs savu modus operandi.

Par reālu scenāriju tiek uzskatīts Krievijas īstenots hibrīdkodoluzbrukums, piemēram, trieciens kādai no Ukrainas atomelektrostacijām. Šāda trieciena sekas būtu līdzvērtīgas taktisko kodolieroču pielietojumam, tomēr Krievija šādā situācijā varētu vismaz mēģināt vienkārši noliegt savu atbildību, kā arī censties novelt vainu uz Ukrainu.

Bet diez vai kādam vēl ir ilūzijas par Krievijas runu un darbu savstarpējo atbilstību. Un nav šaubu, ka nesenās runas par tā dēvēto “netīro bumbu”, ko it kā gatavo ukraiņi (nav gan skaidrs, kādēļ viņiem tas būtu vajadzīgs), bija situācijas izzondēšana un modelēšana.

Skaidrs, ka pat mazāko aizdomu gadījumā Krievijas rīcību Rietumi vērtētu ļoti kritiski un attiecīgi reaģētu. Bet tur Putinam, neskatoties uz visu viņa kropli iluzoro izpratni par pasaules kārtību, būtu jāapzinās, ka sekojošā atbildes reakcija ietvertu tiešu militāru konfrontāciju starp Krievijas un NATO spēkiem un šādā karā viņš zaudētu ļoti ātri un sāpīgi.

Kodolkara draudus pasaulei nevajadzētu uztvert vieglprātīgi, tomēr šobrīd nav runa par to, ka šie draudi ir tuvu īstenošanai dzīvē. Ja no Krievijas retorikas var izsecināt, ka

Kremlis pašlaik atrodas tādā kā mītiskā eksistenciālā cīņā ar “pūstošajiem Rietumiem” un pretinieka uzbrukuma gadījumā “Krievija aizstāvēšoties jebkuriem līdzekļiem”,

tad šie “visi līdzekļi” īsti neietver kodolieroču lietošanu Ukrainā.

Ja vispār ir iespējams rast mums saprotamu loģiku Kremļa ideoloģiju mudžekļos, tad šī loģika saka priekšā, ka izgāšanos konvencionālā karā labot ar atombumbu īsti nevar pat Kremlis.

Pavisam cita situācija būtu brīdī, ja tuvotos nenotikušās atjaunotās impērijas totāls sabrukums. Lai gan Krievijas sairšana mazākās vienībās uzskatāms par ļoti reālu scenāriju, līdz tam vēl jāpagaida, un, pirms tiks pieredzēta jebkāda kustība, kas varētu liecināt par kodolieroču izmantošanu, būs novērojamas dramatiskas izmaiņas Kremļa retorikā.

Impērijas pilnīgs sabrukums, kas tā arī nenotika 1991. gadā, līdzi var nest viskrasākos vēstures rata pagriezienus. Fakts, ka var pienākt brīdis, kad žurka būs iedzīta stūrī bez izejas, nekādi nevairo pārliecību, ka šī žurka nezaudēs pēdējās racionālā saprāta paliekas un par savu zaudējumu neliks samaksāt daudziem cilvēkiem.

Viens no Krievijas pēdējā uzsāktā kara “veiksmes stāstiem” varētu būt tas, ka Krievija (vai kā nu to tobrīd dēvētu) kaut kad nākotnē varētu kļūt par normālu valsti, kas pakļaujas starptautiskajiem likumiem un savām saistībām un dzīvo saskaņā ar demokrātijas un cilvēktiesību pamatprincipiem.

Vai pirms tam kāda “pēdējā imperatora” drebošā roka stiepsies sarkanās kodolpogas virzienā?

Un kas tikmēr notiek pie mums? Arī 14. Saeimas vēlēšanu rezultātus lielā mērā noteica Krievijas februārī sāktā kampaņa Ukrainā, bet ne jau karš bija iemesls tam, ka vēlētāju balsis sadalījās tā, ka lielu manevra iespēju parlamentā ievēlētajām partijām nav. Turklāt ir savilktas arī sarkanās līnijas, kuru pārkāpšanu vēlētāji varētu nesaprast. Un arī loģika diktē savu.

“Jaunās vienotības” līderim Krišjānim Kariņam būs jāliek lietā visas vēl atlikušās diplomātijas rezerves, lai panāktu rezultātu. Ne tikai tādu, kas apmierinātu viņa pārstāvētās partijas intereses. Tādu, kas būtu vislabākais iespējamais mūsu valstij.

Latvijā

Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi

Koalīcijas veidošana joprojām neveiksmīga.

Rēzeknē bez īpašas ažiotāžas demontē padomju varu slavinošu pieminekli.

Visā Latvijā plaši atzīmē Lāčplēša dienu.

Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā

Valsts drošības dienests uzaicina sniegt paskaidrojumus Daugavpils mēru Andreju Elksniņu par viņa izteikumiem par karu Ukrainā.

Pasaulē

Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi

Krievijas okupācijas armija atstāj Ukrainas pilsētu Hersonu.

ASV vidustermiņa vēlēšanās republikāņi negūst lielus panākumus.

Ēģiptē norisinās ikgadējā ANO klimata konference COP27.

Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā

ANO ģenerālsekretārs Antoniu Gutērrešs klimata konferencē aicina sadarboties vides mērķu sasniegšanai, citādi cilvēcei draud bojāeja.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.