liepajniekiem.lv
Kamēr Tbilisi ielās nerimst protesti pret valdību, kura Gruziju virza prom no proeiropeiskā kursa, Slovākijā viedokļu polarizācijas spriedze materializējusies premjerministra virzienā raidītās lodēs.
Gruzijas parlaments pagājušajā nedēļā pieņēma “ārvalstu aģentu” likumprojektu, kas, saskaņā ar valdošās partijas “Gruzijas sapnis” ieceri, palielinās nevalstisko organizāciju un plašsaziņas līdzekļu no ārvalstīm nākušā finansējuma caurskatāmību.
Taču tūkstošiem gruzīnu, kas protestē ielās,
aiz oficiālā skaidrojuma, kas pirmajā brīdī varbūt arī izklausās gluži nevainīgi, saskata nopietnus draudus demokrātijai.
Līdzīgi domā arī ASV un Eiropas Savienība pārliecībā, ka likumprojekts ir represīvs pasākums ar mērķi apklusināt neatkarīgas NVO un plašsaziņas līdzekļus un tuvināt Gruziju Kremļa orbītai.
Likums veidots pēc 2012. gadā jau Krievijā pieņemta parauga, ko Kremlis izmantojis, lai nomelnotu vai apklusinātu ikvienu, kas iebilst pret valdību.
Gruzijas variants, ko paši protestējošie gruzīni dēvē par “Krievijas likumu”, paredz, ka organizācijām, kuras vairāk nekā piekto daļu finansējuma saņem no ārvalstīm, jāreģistrējas kā organizācijām, kas “darbojas ārvalsts interesēs”. Pretējā gadījumā tām draud bargs naudas sods.
Likumu pirmo reizi mēģināja ieviest jau pagājušajā gadā, bet pēc vērienīgiem protestiem to atsauca. Šogad protesti valdošo partiju vairs nespēj aizkavēt.
Viens no iemesliem, kāpēc valdošā partija “Gruzijas sapnis” tā rīkojas, ir oktobrī paredzētās vēlēšanas: opozīcijas un neatkarīgās preses ierobežošana palīdzēs “sapņotājiem” noturēt varas grožus, ko tā tur kopš 2012. gada.
Partija jau demonstrējusi izteikti autoritāras ambīcijas.
Satraucoša šķiet iespēja, ka Gruzijas bagātākā cilvēka Bidzinas Ivanišvili radītais “Gruzijas sapnis” varētu pārmesties Krievijas pusē.
Ivanišvili, kurš bija premjerministrs pirms vairāk kā 10 gadiem un joprojām tiek uzskatīts par gana ietekmīgu, sākotnēji ieņēma stingru pret Maskavu vērstu nostāju, taču tā ir mainījusies, īpaši kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā.
Valdošā partija apgalvo, ka joprojām vēlas pievienoties Eiropas Savienībai, kas Gruzijai decembrī oficiāli piešķīra kandidātvalsts statusu. Un ko citu lai tā saka, ja zināms, ka pārliecinošs gruzīnu vairākums atbalsta virzību uz Rietumiem?
Taču partijas vārdi un darbi iezīmējuši atšķirīgus ceļus: vai nu bailēs no Krievijas (un tam pat būtu pamats, atceroties ka Krievija jau iebruka Gruzijā 2008. gadā), vai peļņas gūšanas nolūkos, vai arī, lai saglabātu varu.
Arī Slovākijā pie varas ir partija, kuras līderis Roberts Fico koķetē ar Kremli, un, iespējams, tieši tas bija galvenais iemesls, kādēļ pagājušajā nedēļā
kāds 71 gadu vecs rakstnieks viņu vēlējās nogalināt.
Atentāts ir pievērsis plašākas pasaules uzmanību tam, ka šajā Centrāleiropas valstī sabiedrība un politiskā kultūra ir tik ļoti sašķelta.
Līdzīgi kā citur Eiropā (un arī Latvijā) sašķeltība strauji pieauga Covid-19 pandēmijas laikā, izveidojot divas nesamierināmi naidīgas nometnes. Karš Ukrainā viedokļu polarizāciju tikai sakairināja.
Bet pēc apšaudes Slovākijas iekšlietu ministrs Matūšs Šutajs Eštoks izteicās visai tieši: “Mēs esam uz pilsoņu kara sliekšņa.”
Augstākās amatpersonas no Fico valdošās partijas “Smer” faktiski ir apsūdzējušas liberālos žurnālistus un opozīcijas politiķus šāvēja motivēšanā atklāt uguni.
Šādas apsūdzības turpina to, ko Bratislavas Komeniusa universitātes politologs Pāvols Hardošs raksturoja kā ilgstošu Fico valdības runasvīru verbālo kampaņu, kas vērsta arī pret politisko konkurentu autoritāti.
Starp citu, pirms tika sašauts, Fico opozīcijas līderi nolamāja kā “sliktāku par žurku”.
Fico virza strīdīgu tiesu sistēmas reformu, lai ierobežotu korupcijas izmeklēšanas jomu, vēlas pārveidot nacionālos medijus, lai atbrīvotos no “liberālajiem aizspriedumiem”, un vēršas pret ārvalstu finansētām nevalstiskajām organizācijām.
Viņš iebilst pret militāro palīdzību Ukrainai, seksuālo minoritāšu tiesībām un Eiropas Savienības varu, kā arī atbalsta draudzīgas attiecības ar Vladimira Putina Krieviju.
Visās šajās detaļās viņš burtiski atspoguļo savu kaimiņu, labējo nacionālistu līderi, Ungārijas premjerministru Viktoru Orbānu.
Viens no galvenajiem iemesliem nokaitētajai atmosfērai ir tas, ka valstī, kurā dzīvo aptuveni 5,5 miljoni cilvēku, kopš rudens ritējusi teju nepārtraukta politiskā kampaņa.
Septembrī notikušās parlamenta vēlēšanas ļāva Fico tikt pie varas; tam sekoja divas prezidenta vēlēšanu kārtas martā un aprīlī, un tagad notiek kampaņa par ievēlēšanu Eiropas Parlamentā.
Taču Slovākijas dziļā šķelšanās daļēji izriet arī no tās vēstures – gadsimtiem Austrijas un Ungārijas pakļautībā sekoja septiņas desmitgades kā daļai no Čehoslovākijas, kurā dominēja Čehija.
Tikai 1993. gadā pēc komunisma sabrukuma un Čehoslovākijas sadalīšanās Slovākija kļuva par pilnībā neatkarīgu valsti. Šī mūžīgā apspiestība tad arī veido galveno nacionālo naratīvu –
mūs vienmēr kāds ir apspiedis: austrieši, ungāri, čehi, padomju vara vai kāds cits.
Fico savu politisko karjeru sāka pirms vairāk nekā trīs gadu desmitiem Komunistiskajā partijā un vēlāk veiksmīgi darbojās brīvajā tirgū, piesaistot lielas investīcijas no Vācijas autoražotājiem, bet tad pārmetās uz labējo nacionālismu.
Ielu protesti pēc pētnieciskā žurnālista Jana Kucjaka slepkavības viņu 2018. gadā piespieda atkāpties no premjera amata, bet, spītējot prognozēm, Fico pērn atgriezās premjerministra krēslā.
Aprīlī slovāki par valsts prezidentu ievēlēja viņa domubiedru Peteru Pelegrīni.
Slovākiem temperamenta netrūkst un gruzīniem jau nu ne tik.
Galvenā atšķirība starp abām valstīm ir tā, ka viena ir pilntiesīga Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts un var baudīt šī statusa priekšrocības, kamēr otru iekšējie konflikti nekādā gadījumā netuvina dalībai šajās starptautiskajās organizācijās.
Gruzīniem pašiem jālauž savs ceļš pretī īstai brīvībai un demokrātijai, kamēr slovāku problēmas par savām spiesta uzskatīt visa Eiropa. Un diemžēl Slovākija nav vienīgā valsts, kuras sabiedrība sadalījusies nesamierināmās nometnēs.
Latvijā
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
Diskusiju izraisa iecere sabiedriskajā medijā pirms vēlēšanām debatēt krieviski.
Apsver iespēju bankām piemērot nodokli par agresīvu risku politiku.
Viļņā tiekas Baltijas valstu premjeres.
Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
Latvijas hokeja izlases galvenajam trenerim Harijam Vītoliņam jātaisnojas par komandas neizteiksmīgo sniegumu.
Pasaulē
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
Gruzijas parlaments pieņem “ārvalstu aģentu” likumu.
Helikoptera katastrofā iet bojā Irānas prezidents.
ASV aizstāv Izraēlu pret apsūdzībām genocīdā.
Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
Uz ielas sašauj Slovākijas premjerministru Robertu Fico.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.