liepajniekiem.lv
Ka pārmaiņas būs, par to nav nekādu šaubu, jo bez tām nav bijis neviens karš cilvēces vēsturē, it sevišķi, ja tas noticis Eiropas vidū, kā pašreiz. Tikai uzreiz jāsaka, ka, kaut arī tagad valstu attiecības sapiņķerējušās ļoti pamatīgi, maz ticams, ka notiks robežu pārbīde, kāda bija abu lielo karu sakarā pagājušajā gadsimtā.
Arī Pirmo pasaules karu pirms nedaudz vairāk nekā 100 gadiem izraisīja cīņa par kundzību, kā tas ir tagad, kad Maskava nevar samierināties ar zaudēto lomu pēc PSRS sabrukuma. Toreiz karš beidzās ar globālu blīkšķi, jo sabruka četras impērijas – Vācijas, Austroungārijas, Osmaņu un Krievijas, un uz to drupām dzima desmit jaunas valstis, arī Latvija.
Ne tik globālas, toties raibas pārmaiņas notika Otrā pasaules kara sakarā, kad trīs valstīm atņēma neatkarības statusu, citas trīs valstis tādu zaudēja, bet tad atguva, četrām valstīm nošņāpa daļu no viņu teritorijas un Eiropas vidū novilka robežu starp divām sistēmām. Un arī divi noziedzīgie režīmi tolaik rīkojās līdzīgi kā tagad Kremlis, vispirms ultimatīvā formā pieprasot pakļauties, bet nepakļaušanās gadījumā draudot lietot spēku un dažkārt to arī lietojot.
Pārmaiņas varēja būt vēl lielākas un no Eiropas stiepties tālāk pasaulē, ja vien Vācija apmierinātu Padomju Savienības intereses. Tagad lasot PSRS ārlietu resora vadītāja Vjačeslava Molotova un Trešā reiha fīrera Ādolfa Hitlera 1940. gada rudenī notikušo sarunu pierakstus, nāk prātā viens jēdziens – derdzīgi. Jo citādi nevar nosaukt to, kā divi plēsoņas dalīja ne tikai Eiropu, bradājot kājām citu tautu likteņus. Kā Hitlers piedāvāja Padomju Savienībai teritoriju cauri Persijas līcim līdz pat Indijas okeānam, bet Maskava papildus prasīja arī pieeju Vidusjūrai. Kad tā vietā Hitlers piedāvāja Padomju Savienībai pārvaldīt Austrumāzijas telpu, Maskavas apetīte auga un tā pieprasīja arī Bulgāriju un Somiju. Acīmredzot tad arī Berlīne saprata, ka Maskavas ēstgribu nekad neizdosies apmierināt, un cits nekas neatlika kā šo sāncensi nobīdīt pie malas, sākot karu pret to.
Tāds, lūk, neliels atskats uz karu radītām vai arī gatavotām, bet nenotikušām pārmaiņām, kad pašreiz redzam, kā arvien krasāk sāk veidoties jaunas ģeopolitiskas kontūras. Jaunas valstu robežas gan ne. Ja arī Krievija nostiprinātos Ukrainas austrumos un dienvidos, ja arī tur pasludinātu iecerēto Jaunkrieviju un pievienotu to Krievijai, šīs robežas atzītu labi ja dažas Maskavai cieši pietuvinātas valstis.
Nekas vairāk kā fantāzijas augstais lidojums nav arī prognoze par Krievijas sašķelšanos pēc tam, kad tā būtu zaudējusi karu pret Ukrainu. Nē, pēc fantāzijas neizklausās zaudējums, bet gan Krievijas sadalīšanās dažādos teritoriālos veidojumos. Diez vai kaut ko tādu pieļautu arī Rietumi, kuri ieinteresēti novājināt Krieviju, lai tā neapdraudētu citus, bet ne ļaut Krievijai sašķelties, jo tādā gadījumā nebūtu zināms, kā rokās var nokļūt kodolieroči. Tas arī bija iemesls, kāpēc Rietumi sākotnēji ne visai labprāt atbalstīja PSRS sairšanu dažādās neatkarīgās valstīs. Jo skaidrs, ka labāk kontrolēt vienu, nevis tās vietā radušās vairākas valstis, kas nav prognozējamas.
Līdzīgs ir arī Ķīnas mērķis: Krieviju ne vairāk kā novājināt, lai varētu ne jau pārvaldīt šīs valsts teritoriju Tālajos Austrumos, bet izmantot to vēl drošāk nekā pašlaik. Un arī lai pakāpeniski izstumtu Krieviju no Centrālāzijas. Šī reģiona valstis jau tā lēnām attālinās no Krievijas, bet Kremļa režīma zaudējuma gadījumā attālināšanās process paātrinātos strauji, tikai te nu Ķīnai jārēķinās, ka uz šo reģionu skatās arī Turcija, kuras ambīcijas aug augumā.
Tātad Krieviju vēlas nevis iznīcināt, bet atšķelt no pasaules,
un Kremļa režīms uz to iet arī pats, pārtraucot kontaktus te ar vienu, te citu starptautisku organizāciju, no kuras Krievija vēl nav izslēgta. Rosina pat izmest Krieviju no ANO Drošības padomes, tikai tas nav reāli, kaut arī Maskavas diplomāti šajā organizācijā uzvedas arvien nekaunīgāk. Un nav reāli tāpēc, ka tad zustu galvenā svira, ar kuru vismaz censties Krieviju savaldīt diplomātiskā ceļā.
Bet pa to laiku citas valstis jaunos apstākļus izmanto, iztaustot cita citu, lai uz sadarbības pamata energoresursu piegādē un drošības veicināšanā veidotu alianses. Vismaz pašreiz nozīmīgākā top Tuvajos Austrumos, lai stātos pretī Irānai, kuru uz savu pusi velk Krievija. Tikai šo vilkšanu var apturēt Irānas centieni pārdot vairāk naftas Ķīnai, tādējādi aizliekot Maskavai kāju priekšā, un tas var ietekmēt abu valstu attiecības.
Šo Tuvo Austrumu aliansi var dēvēt arī par tādu kā attiecīgā reģiona NATO bloku, un to gatavojas kontrolēt ASV. Tā vien šķiet, ka šādas alianses tapšanā visvairāk ieinteresēta Izraēla, kura bīstas no Teherānas, jo tā ne reizi vien draudējusi noslaucīt ebreju valsti no zemes virsas, un Irāna tā arī nav pārtraukusi tiekties pēc kodolieročiem.
Krievijas karš pret Ukrainu ir kļuvis par labu mācību, ka NATO jānostiprinās un Eiropai jābūt vienotākai, jo tikai tā var stāties pretī Krievijas agresijai, kura diez vai tik drīz rimsies. Ja jau paredzēts visu uzņēmumu ražošanu pakļaut militārām vajadzībām, tad tas gan nozīmē, ka bruņojums apsīkst, un tomēr liecina par nodomu karu turpināt un turpināt. Ziemeļatlantijas alianse šo mācību saklausījusi un apstiprinājusi jaunu stratēģisko koncepciju, toties Eiropas vienotību var apdraudēt Borisa Džonsona gāšana no Lielbritānijas premjerministra amata. Par to visvairāk priecājas Krievija, jo Džonsons taču līdz šim bijis Ukrainas lielākais atbalstītājs no mūsu kontinenta valstsvīriem, un līdz viņa aiziešanai no amata, kas paredzēta rudenī, karš diez vai būs beidzies. Tagad jautājums, kas būs Džonsona pēctecis un vai tas turpinās Džonsona politiku un saglabās britu lomu palīdzības sniegšanā Ukrainai. Bet varbūt Eiropā taps pavisam jauna drošības arhitektūra?
Droši vien karš izraisīs jaunu sadarbību veidošanu vēl dažā labā jomā.
Piemēram, kad nāksies atteikties no Krievijas energoresursiem un valstīm vajadzēs meklēt iespējas, kā kooperēties, lai būtu ko likt vietā. Vai arī bruņošanās sacensība, kura pieņemsies spēkā pēc tam, kad ieročus arvien vairāk būs iztērējuši gan Krievija, gan Rietumi. Tikai te nu Krievijai risks, jo sacenšanās ar Savienotajām Valstīm bruņošanās ziņā bija viens no iemesliem, kāpēc sabruka PSRS.
Tātad nav nekādu šaubu, ka pārmaiņas uz zemeslodes briest, tikai tas nenozīmē, ka, izgājusi cauri kara un kovida pārbaudījumiem, pasaule kļūs drošāka, demokrātiskāka vai taisnīgāka. Citāda nekā līdz šim gan. Jautājums tikai, kāda.
Latvijā
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
Ierosina ieviest vispārēju valsts aizsardzības dienestu.
Paziņo par vietu, kur atradīsies jaunā starptautiskā militārā bāze.
Partiju aktivitātes ceļā uz Saeimas vēlēšanām.
Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
Aizsardzības ministrs Artis Pabriks pavēsta par valsts drošībai paredzētajiem pasākumiem.
Pasaulē
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
Starptautiskā konferencē nolemj, kā palīdzēt atjaunot kara postīto Ukrainu.
Krievijas karaspēks karā pret Ukrainu samazina uzbrukuma tempus un koncentrē spēkus jaunai ofensīvai.
Oficiāli sāk procesu Zviedrijas un Somijas uzņemšanai NATO.
Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
Boriss Džonsons atkāpjas no Lielbritānijas premjerministra amata.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.