liepajniekiem.lv
Izraēlas 12 dienu karš ar Irānu pagājušajā mēnesī tiek uztverts kā premjerministra Benjamina Netanjahu zvaigžņu stunda – kā smagi izcīnītas atspēlēšanās kulminācija pēc iepriekš piedzīvotā zemākā punkta viņa ilgajā politiskajā karjerā, kad 2023. gada oktobrī viņš izrādījās atbildīgs par nāvējošāko militāro neveiksmi Izraēlas vēsturē.
Taču pēc šī šķietamā triumfa Netanjahu vēl tikai sagaida daudz būtiskāks vērtējums – par karu Gazā.
Šis konflikts ir nopostījis lielu daļu teritorijas un prasījis vismaz 55 000 dzīvību – gan grupējuma “Hamās” kaujinieku, gan civiliedzīvotāju, arī bērnu, dzīvību.
Pat ja Izraēla uz ilgāku laiku piebremzēs triecienus, šis jau ir ilgākais augstas intensitātes karš Izraēlas vēsturē –
ilgāks par tiem kariem, kas pavadīja valsts dibināšanu, ilgāks par 1973. gada arābu un izraēliešu karu, kad Izraēla aizstāvēja savas robežas, un, protams, daudz ilgāks par Sešu dienu karu 1967. gadā, kura gaitā Izraēla ieguva kontroli pār Gazas joslu un Rietumkrastu.
Karam ieilgstot, pasaules līdzjūtību, ko Izraēla iemantoja pēc asiņainākā uzbrukuma ebrejiem kopš holokausta, pamazām nomainīja pieaugošs nosodījums.
Starptautiskā tiesa Hāgā izskata apsūdzības genocīdā, ko, iespējams, pastrādājusi Izraēla.
Savukārt ASV iepriekšējā prezidenta Džo Baidena nespēja izbeigt karu veicināja šķelšanos Demokrātu partijā un iekustināja procesus, kas palīdzēja Trampam atgriezties pie varas.
Pašā Izraēlā ilgstošais karš ir saasinājis smagas nesaskaņas, turpinoties diskusijām par valsts prioritātēm, demokrātijas būtību un paša Netanjahu leģitimitāti kā līderim.
Kādēļ pēc teju diviem gadiem karš vēl nav noslēdzies? Kādēļ Izraēla vairākkārt atteikusies no iespējām mazināt spriedzi, izvēloties tā vietā paplašināt militārās darbības, pieķerot klāt Libānu, Sīriju un nu jau arī Irānu?
Kādēļ karš turpinās pat pēc tam, kad “Hamās” vadība lielā mērā ir iznīcināta un arvien vairāk izraēliešu mudina uz pamieru?
Protams, arī Izraēlā netrūkst tādu, kas uzskata, ka par kara ieilgšanu galvenokārt vainojams “Hamās”, kas nav kapitulējusi, neskatoties uz palestīniešu milzīgajiem upuriem.
Liela daļa arī redz triecienus Libānai un Irānai kā būtisku pašaizsardzības elementu cīņā pret “Hamās” sabiedrotajiem, kuri tāpat vēlas iznīcināt Izraēlu.
Taču arvien vairāk cilvēku uzskata, ka Izraēla jau agrāk varēja noslēgt vienošanos par kara izbeigšanu, un viņi vaino Netanjahu –
premjeru, kurš kontrolē Izraēlas militāro stratēģiju.
Nav viegli izprast, kādu lomu kara ieilgšanā spēlēja Netanjahu personīgās politiskās intrigas. Gana bieži izskanējis apgalvojums, ka Netanjahu karu velk garumā sava politiskā labuma dēļ.
Laikraksts “The New York Times” aptaujājis vairāk nekā 110 amatpersonas Izraēlā, ASV un arābu valstīs, un teju visi uzskata, ka kara ieilgšana un vēršanās plašumā Netanjahu nākusi tikai par labu.
Kad karš sākās – 2023. gada 7. oktobrī, dienā, kad “Hamās” un tā sabiedrotie nogalināja aptuveni 1200 cilvēku, tostarp civiliedzīvotājus un drošības spēku pārstāvjus, kā arī nolaupīja ap 250 –, šķita, ka tas nozīmē Netanjahu politiskās karjeras beigas.
Taču Izraēlas premjers prasmīgi izmantoja karu, lai uzlabotu savas politiskās pozīcijas: sākotnēji, lai izdzīvotu, vēlāk – lai triumfētu spēlē, kas ritēja jau pēc viņa noteikumiem.
Gandrīz divus gadus pēc uzbrukuma Izraēlai un joprojām saskaroties ar nopietnām apsūdzībām korupcijā,
viņam tomēr ir reālas izredzes noturēties pie varas līdz nākamajām vēlēšanām, kas plānotas 2026. gada oktobrī.
Protams, nav iespējams droši apgalvot, ka Netanjahu visus lēmumus kara laikā pieņēma vienīgi sava politiskā izdzīvošanas instinkta vadīts.
Viņa personīgās alkas valdīt savijas ar patriotismu un pārliecību, ka vienīgi viņš zina, kā vislabāk aizstāvēt Izraēlu.
Turklāt karš ir sarežģīts un haotisks process ar daudziem mainīgajiem, kurus nav viegli ietekmēt, kontrolēt un paredzēt to parādīšanos.
Bet viņa ienaidnieki Libānā un Irānā bija reāli draudi Izraēlai, un to sakāve ir stiprinājusi valsts drošību.
Arī viņa pretinieks Gazā – grupējums “Hamās” – nav gluži miera balodis un vairākkārt ir vilcinājies uzsākt sarunas vai bloķējis to gaitu.
Tā notika pirms nedaudz vairāk kā gada, pērnās vasaras sākumā, kad Netanjahu vēl tā kā izrādīja lielāku interesi panākt pamieru.
Tuvo Austrumu konfliktam un Izraēlas cīņai par pastāvēšanu ir daudz un dažādu aspektu, tādēļ te bilde ne vienmēr būs tik melnbalta, kā mums tas liekas brīžos, kad lūkojamies, piemēram, Kijivas virzienā.
Lielākā daļa komentētāju ir vienisprātis, ka laikā pirms kara Netanjahu politika pret grupējumu “Hamās” ļāva tam nostiprināties un slepeni gatavoties karam.
Mēnešos pirms kara viņa centieni vājināt Izraēlas tiesu varu saasināja jau tā dziļo sabiedrības sašķeltību un vājināja armiju, padarot valsti ievainojamu un iedrošinot “Hamās” uzbrukt.
Un daudzi eksperti uzskata, ka, arī karam sākoties, Netanjahu lēmumi nereti tika pieņemti, vadoties galvenokārt pēc politiskām un personiskām vajadzībām,
nevis tikai militāras vai valsts drošības nepieciešamības.
Šaubu nav – “Hamās” nežēlīgais uzbrukums Izraēlai izraisīja šo karu.
Atsakoties padoties un izvietojot savus spēkus slimnīcās, dzīvojamās mājās vai zem tām, grupējumam arī jāuzņemas atbildība par šausmām, kas sekoja.
Savās sākotnējās reakcijās uz “Hamās” zvērībām 2023. gada oktobrī Netanjahu rīkojās tā, kā jebkurš Izraēlas premjerministrs varētu rīkoties viņa vietā.
Taču, kad konflikts no eksistenciālas cīņas operācijas pārtapa par ilgstošu karu un citi Izraēlas līderi sāka apšaubīt tā turpināšanas loģiku, tieši Netanjahu bija tas, kurš to ievilka garumā.
Baidoties par savu politisko izdzīvošanu, Netanjahu piesaistīja savu likteni Izraēlas labējo ekstrēmistu idejām un paildzināja karu, lai noturētu viņu atbalstu.
Bez tam jāatceras, ka viņam joprojām nākas taisnoties vairākos tiesas procesos, kas saistīti ar iespējamu korupciju.
Izraēlai par labu nospēlēja vairāki iepriekš nekādi neparedzami notikumi: grupējama “Hezbollah” sakāve, Sīrijas valdības sabrukums un Irānas novājināšana – tas viss, iespējams, nebūtu noticis, ja karš būtu beidzies pērnvasar.
Sākotnēji tie diez vai bija Netanjahu mērķi, bet viņš bija pietiekami veikls, lai pamanītu iespējas, kad tās negaidīti pavērās Libānā un Irānā, un rīkojās izlēmīgi.
Latvijā
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
Paraksta līgumu “Rail Baltica” pamattrases būvdarbu sākšanai.
Aizvadīti Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki.
Rīgas vidusskolās nepietiek vietu visiem mācīties gribētājiem.
Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
Zemessardzes bataljonu turpmāk komandēs Anita Pizele.
Pasaulē
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
ASV atsāk ieroču piegādes Kijivai.
Krievija turpina masīvus uzbrukumus Ukrainai.
Lēna virzība Tuvo Austrumu miera procesā.
Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena iztur uzticības balsojumu Eiropas Parlamentā.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
