liepajniekiem.lv
Tas, cik strauji pieaug dažādu dienasgaismā nonākušu nebūšanu apjoms, rāda, ka mūsu mīļajā tēvzemē viss nav gluži rožaini un skaisti.
Droši vien katram atsevišķam pēdējā laika aktuālajam “gadījumam” – lidsabiedrības “airBaltic” vai dzelzceļa projekta “Rail Baltica” nedienām, budžeta stiķēšanai, nenotriektajam Krievijas dronam – varētu veltīt veselu apskatu. Vētīt, analizēt, mēģināt izprast.
Bet mani no visa pēdējā gada laikā dzirdētā un redzētā visvairāk bažīgu dara arvien jūtamāka arogance un nesodāmības sajūta, kas, šķiet, tādiem kā regulāriem nenosakāmas frekvences viļņiem uzvirmo no tiem, kuri ieņem vadošus amatus.
Mums ir maza valsts, un te visi cits citu pazīst.
Labi, varbūt nedaudz pārspīlēju, bet doma skaidra – visi tie, kas pie varas un kuriem mēs, vēlētāji, šo varu esam deleģējuši, no mūsu pašu vidus vien ir nākuši.
Mūsdienu mobilajā laikmetā, kad saziņas un pārvietošanās iespējas attīstījušās un turpina attīstīties vairāk nekā strauji, mēs pazīstam, esam satikuši vai komunicējam virtuāli ar ļoti lielu ļaužu apjomu. Un arī tie, kas sēž valdībā, Saeimā, vada valsts uzņēmumus vai lielos projektus, tādi paši mūsējie vien ir.
Izņēmums gan noteikti ir “airBaltic” vadītājs Martins Gauss, bet ne jau tikai tādēļ, ka viņš ir viens no vislabāk atalgotajiem cilvēkiem Latvijā.
Mūsējie, savējie, bet līdz kaut kādai dokumentāli netveramai robežai, aiz kuras sākas kaut kas skumjš, ja ne traģisks.
Loģiskākais skaidrojums šīm pārmaiņām – politiķu arogantajai un tuvredzīgajai rīcībai – ir varas ietekmei uz cilvēku, proti,
ne visiem ir lemts izturēt varas pārbaudījumu un saglabāt savas labākās profesionālās un, kas ne mazāk svarīgi, cilvēciskās kvalitātes,
arī ieņemot valsts augstākos amatus.
Spilgtākais piemērs, kas šajā kontekstā man nāk prātā, ir bijusī Saeimas priekšsēdētāja un partijas “Vienotība” līdere Solvita Āboltiņa, kuras politiskās karjeras bēdīgo finālu politologi droši var iekļaut savās lekcijās kā ideālu uzskates objektu.
To, ka tauta jeb vēlētāji ar saviem balsojumiem vēlēšanās mēdz salikt vistrāpīgākās atzīmes saviem kalpiem deputātiem un ministriem, pavisam nesen uz savas ādas sajuta arī neatkarīgās Latvijas vēsturē otrais ilglaicīgākais Ministru prezidents Krišjānis Kariņš, kura iecerēto biļeti uz Briseli bez žēlastības sašvīkāja vēlētāji.
Turklāt tie bija pašas “Jaunās vienotības” vēlētāji, jo tikai viņiem ir iespējas vēlēšanu sarakstā iekļautos politiķus sabīdīt sev tīkamā secībā.
Tātad par viena (vai vairāku politiķu) grēkiem netika sodīta visa partija, bet gan tikai galvenais vaininieks.
Gan toreiz, kad brieda tautas neapmierinātība ar Āboltiņas augstprātīgo uzvedību, gan arī brīdī, kad draiski lidojošais Kariņš no lokomotīves gandrīz vai kļuva par dzirnakmeni paša pārstāvētā politiskā spēka kaklā, es visai bažīgi lūkojos uz “Vienotības”, vēlāk “Jaunās vienotības”, iespējamo politisko nākotni.
Galvenokārt tādēļ, ka stabila centriski politiska spēka klātbūtne mūsu valsts sabiedriskajā dzīvē ir gana būtiska, un līdz šim vienotājiem izdevies sausā izpeldēt no visai netīkamām dubļu lāmām.
Es negribu teikt, ka Evika Siliņa jau ir nobruģējusi tādu pašu ceļu, kādu nācies iet viņas partijas biedriem Āboltiņai un Kariņam. Bet arvien biežākas kļūst komunikācijas epizodes, kuras nekādi nevar dēvēt par veiksmīgām.
Un tās visas vieno tāda kā apvainošanās par aicinājumiem skaidrot lēmumus, rīcību un darbības veidus, kas pāraug iecirtībā –
sak, nu, lai jau jums tiek, bet mēs vienalga zinām, kā ir pareizi.
Ja jautājums ir mazsvarīgs (kā pagājušajā nedēļā uzvirmojušais skandāliņš ap ministru nespēju valdības sēžu laikā pašiem pagatavot sev kafiju), tad parasti seko piekāpšanās, bet lielajos jautājumos – kā satiksmes nozarē vai jautājumos, kas saistīti ar valsts budžetu, – bieži vien pat netiek meklēti loģiski argumenti, lai pamatotu lēmumus.
Vara mēdz izspēlēt ļaunus jokus ar saviem lutekļiem, un reibinošā sajūta, ka no tavas darbības ir atkarīgs tik daudz, par redzīgākajiem var aizmiglot skatu.
Sava amata svarīguma un savu darbu nozīmīguma pārvērtēšana nāk roku rokā ar neaizskaramības un nesodāmības apziņu.
Mana empīriskā pieredze neļauj man spriest par senākiem laikiem, bet 4. maija republikā šī tendence pamazām kļūst arvien izteiktāka. Taču es nedomāju, ka tā ir tikai mūsu valstij raksturīga problēma.
Lielāku vai mazāku uzticības krīzi politiskajām elitēm var vērot arī daudzās vecajās demokrātijās.
Viens no cēloņiem, ko noteikti jāņem vērā, ir politikas un naudas arvien ciešākā saistība.
Nekādi nevaru apgalvot, ka pirmās brīvvalsts laikos naudai politikā bija mazāka nozīme. Taču tagad tā ir daudz par lielu, un politiķi ir pārāk piesaistīti pie šīs lielās naudas, arvien mazāk vietas atstājot ideāliem un tam, ko cēli dēvē par kalpošanu tautai.
Šādu jēdzienu šodien jau ļoti retos gadījumos iespējams lietot bez ironijas.
Un var jau būt, ka tieši šī naudas smarža nes līdzi augstprātības bacili, ar kuru mēdz sirgt politiķi.
Jo vismaz daži no viņiem ir daudz augstprātīgāki, nekā tas pašiem nāktu par labu.
Nav jābūt sabiedrisko attiecību speciālistam, lai redzētu, ka pārāk bieži viņiem nav vajadzīgo prasmju, veidojot attiecības ar sabiedrību. Viņi pārāk bieži nespēj noslēpt savu pārākuma apziņu, kura ir pārsvarā ir nepamatota, bet tomēr patiešām viņiem piemīt.
Nu, šeit, protams, ir arī izņēmumi. Taču vairums no viņiem nezina, kā kaut vai radīt iespaidu, ka viņi nāk no tautas. Ka viņi ir gatavi sarunāties un uzklausīt. Ka viņi ir mūsējie.
Var jau būt, ka man tā tikai šķiet, bet rodas iespaids, ka politiķi kļūst atsvešinātāki un augstprātīgāki.
Saprotu, viņiem jāspēlē grūta spēle un izvēlētā loma ne visiem ir pa spēkam.
Tomēr kaut kā jāatrod līdzsvars vai drīzāk mēra sajūta, demonstrējot savu atšķirīgumu (pat ja reizēm tas būtu pārākums), kaut arī vēlētāji zināmā mērā gaida, lai viņu priekšstāvji būtu atšķirīgi, lai viņi būtu līderi un ar noteiktām prasmēm.
Varbūt par skādi nenāktu kaut kripata godīgas un paškritiskas attieksmes? Tas ļautu saskatīt greizo priekšstatu par savu nemaldīgumu un atbrīvoties no paštaisnuma.
Un tad vēl bailes uzņemties atbildību, mehāniska normatīvajos aktos sarakstīto norāžu izpilde, nespēja atzīt savas kļūdas – šie ir tikai daži elementi, kas diemžēl ir ļoti raksturīgi visu līmeņu ierēdniecībai.
Uzticēšanās zudums komplektā ar pienākumu sliktu veikšanu būtībā ir totāli pietiekams iemesls, lai, atzīstot pieļautās kļūdas, politiķis atkāptos, dodot iespēju šos pienākumus pildīt kādam citam cilvēkam ar jaunu sabiedrības uzticības mandātu.
Latvijā
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
Valdība atbalsta izmaiņas nodokļos.
Valsts kontrole ziņo par Zemkopības ministrijas izšķērdību.
Miris ar difteriju saslimis bērns.
Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
Satiksmes ministrs Kaspars Briškens iztur kārtējo neuzticības balsojumu.
Pasaulē
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
Izraēla uzbrūk grupējumam “Hizbullāh”.
Centrāleiropu posta pamatīgi plūdi.
Zināms iespējamais amatu sadalījums Eiropas Komisijā.
Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis paziņo, ka pabeigts darbs pie “uzvaras plāna”.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
