Līva Hammonda
"Kurzemes Vārds"
Divas meitas – divas pieredzes
Par visu no sākuma. Ar pirmo meitu viss iesākās pavisam negaidīti un neplānoti, kad viņa viena gada un desmit mēnešu vecumā (nē, tie nav vēl divi gadi un nav arī vairs viens) sāka bērnudārza gaitas, mēs bijām vēl Ķīnā.
Tikai nesen biju pabeigusi “pēdējos metrus” ar vakaru un nakts krūtsbarošanu, līdz ar to podiņmācība man pat sapņos tuvākajā nākotnē nerādījās.
Pēc pirmās nedēļas dārziņā skolotāji mums jautā, vai mēs gribam un piekrītam, ka VIŅI sāks podiņmācību tur.
Mēs ar tēti, protams, bijām nelielā šokā, jo šķita, ka tas posms mums vēl tālu priekšā, bet tajā pašā laikā pārņēma tāda atvieglojuma sajūta – redz kā, mums par to nebūs jāsatraucas un jādomā, kā iesākt, galvenais būs tikai tikt galā vakaros.
Domāts – darīts! Devām zaļo gaismu un baudījām augļus. Izņemot vakarus un brīvdienas, kam bijām gatavi.
Izrādījās, ka mums visinteresantākie būs tieši rīti ceļā uz dārziņu. Lai tiktu no mājām līdz dārziņam, mums bija divi varianti – pirmais – pavadīt apmēram 30 minūtes metro (kur tualetes, protams, nav) vai arī braukt ar autobusu un pārsēšanos.
Priekšroku devām autobusiem, jo tieši pārsēšanās laikā sanāca, ka bērnam vajag labierīcības. Tad nu katru rītu starp autobusiem gājām krūmiņos un sausi ieradāmies skolā. Viss perfekti atstrādāts. Līdz brīdim, kad pēc dažiem mēnešiem izlēmām no Ķīnas doties prom.
Pēc 24 stundu gara transfēra Taivānā un vēl pēc 14 stundu lidojuma bijām galamērķī. Jā, šoreiz jau atkal autiņbiksītēs. Un tās bija mūsu “labākās draudzenes” vēl dažus mēnešus, līdz brīdim, kad karantīnas laiku izlēmām izmantot lietderīgi un
dažu dienu laikā bijām atkal tur, kur mūs atstāja lieliskie Ķīnas dārziņa skolotāji – apakšbiksītēs!
Uzvara! Šķita jau, ka talants rokā un ar otru meitu jau zināsim, ko un kā darīt. Jā, tur mēs kļūdījāmies.
Dārziņā viņa tajā vecumā negāja, līdz ar to viss uz mūsu pleciem. Pirmais uzdevums bija noteikt īsto laiku, kad sākt podiņmācību šoreiz.
Tā kā mūsu ģimenē ienāca trešais mazulis laikā, kad otrajai meitai bija divi gadi, es izlēmu, ka man nav ne laika, ne gribēšanas, lai uzņemtos tādu lielu “projektu”, un atstāju to pašas meitas ziņā. Gan jau viņa pateiks, kad būs gatava.
Tā nu mēs gaidījām. Un gaidījām. Un gaidījām.
Pienāca brīdis, kad sapratām, ka mums aiziet bagātība autiņbiksītēs,
un, tā kā pašu jaunāko vēl podiņmācībai pievērst nevarējām, palika tikai viens variants. Ir jāsāk.
Biju gatava dienām un pat nedēļām grīdas slaucīšanai un drēbju mazgāšanai. Taču man par milzīgu (jā, tieši tik lielu!) pārsteigumu, meita jau pēc pusotras dienas bija sapratusi, kas jādara, un brīnišķīgi tiek pati ar visu galā.
Pat mazo podiņu negribēja (jo māsa taču iet uz lielā!) un katru reizi kūņojās uz lielā tualetes poda. Un mēs arī neiebildām.
Ja nebūs gatavs, dresēšana nepalīdzēs
Balstoties uz ekspertu viedokli, es nebiju tālu no patiesības, kad izvēlējos gaidīt, kad bērns pats būs gatavs iet uz tualeti.
Īstākais laiks, kad sākt podiņmācību ir vecumā no 24 līdz 36 mēnešiem.
Dažas pazīmes, kas norāda, ka bērns ir gatavs, ietver spēju būt sausās autiņbiksītēs vismaz divas stundas, izrāda apzinātu interesi par ķermeņa funkcijām un vēlmi lietot podiņu.
Izrādās, ka ar gribēšanu (šajā gadījumā vecāku) nepietiek.
Podiņmācībai ir nepieciešama bērnu neiroattīstības posmu sasniegšana, piemēram, spēja kontrolēt urīnpūšļa un zarnu muskulatūru. Tas notiek tad, kad nobriest smadzenes un nervu sistēma.
Nozīmīgu lomu podiņmācības veiksmē spēlē priekšējā smadzeņu garoza, kas atbild par lēmumu pieņemšanu un paškontroli.
Interesanti, ka podiņmācības pieejas dažādās kultūrās būtiski atšķiras. Dažās pasaules daļās, piemēram, Ķīnas laukos un Indijā, zīdaiņus māca daudz agrāk – uzmanība tiek pievērsta bērnu signālu atpazīšanai un reaģēšanai uz tiem.
Pētījumi rāda, ka kultūras normas ievērojami ietekmē, kā un kad vecāki pievēršas šim posmam.
No pieredzes varu pastāstīt, ka Ķīnā patiešām (arī pilsētās) bērnu podiņmācīšanu citas ģimenes mēdz sākt agrāk. Un, lai nebūtu problēmas ar bikšu mainīšanu un to mazgāšanu, tirgošanā ir pieejamas bikses, kam šekuma vieta ir atvērta. Šādā veidā izpaliek bikšu nost vilkšana vai vienkārša biksēs čurāšana.
Cik tas ir higiēniski? Hmmmm… pēc maniem standartiem – ne īpaši.
Taču tā nav mana kultūra, un manas izvēles ir atkarīgas tikai no manis.
2013. gada pētījums, kas publicēts žurnālā “Journal of Developmental and Behavioral Pediatrics”, atklāja, ka podiņmācīšanas steidzināšana var izraisīt tādas problēmas kā aizcietējumi vai urīna aizturēšana.
Galvenā atziņa? Podiņmācība nav sacensības. Ļaujiet bērnam vadīt procesu un uzticēties viņa unikālajam tempam.
Podiņmācība ir tikpat daudz par vecāku, cik par bērna gatavību. Pētījumi liecina, ka bērni, kurus māca, izmantojot maigākas metodes, biežāk izveido veselīgus tualetes paradumus.
Tāpat ir svarīgi atcerēties, ka
katrs bērns ir citādāks – tas, kas der vienam, var nederēt citam.
Ja bērnam podiņmācības laikā ir bieži “negadījumi” vai viņš izrāda lielu pretestību, speciālisti iesaka uz laiku pārtraukt procesu un mēģināt atkal pēc dažām nedēļām.
Šāda pieeja var samazināt spriedzi gan vecākiem, gan bērnam, kā arī uzlabot rezultātus. Būtiska loma ir arī tam, kā vecāki reaģē uz “negadījumiem” – bērni, kas jūtas droši un saprasti, ātrāk apgūst prasmes.
Turklāt nevar aizmirst par šķidrumu patēriņu un sabalansētu uzturu, kas palīdz nodrošināt regulāru gremošanas sistēmas darbību.
Podiņmācība var būt izaicinoša, taču ar pacietību, izpratni un pielāgošanos bērna individuālajām vajadzībām šis posms kļūst par nozīmīgu soli uz patstāvību – gan bērnam, gan vecākiem.
Uzziņai
Bērns ir gatavs podiņmācībai, ja…
- Spēj aiziet līdz podiņam.
- Stabili sēž uz podiņa.
- Spēj būt sauss vairākas stundas vai pamosties sauss pēc miega.
- Spēj novilkt un uzvilkt bikses.
- Spēj uztvert vienkāršas komandas.
- Spēj ar atsevišķiem vārdiem vai žestiem paust vajadzību iet uz podiņa.
- Vēlas paust pozitīvu attieksmi pret vecākiem.
- Pauž neatkarību ar vārdu “nē”.
- Izrāda interesi par podiņu.
- Atdarina pieaugušos un vecākos bērnus.
Avots: veselapasaule.lv
