Atmodināt un nomierināt

Eiropas pilsētas piedzīvo līdzīgus izaicinājumus kā Liepāja – pilsoniskās sabiedrības pasivitāte, identitātes saglabāšana standartizētajos pasaules procesos, urbānās un neskartās dabiskās vides veidošana un attīstīšana, saiknes attīstīšana un sadarbības veidošana ar plašāku Eiropu, tāpēc Liepāja piedāvā konceptu ”(ne)miers”, stāsta EKG pieteikuma veidošanas projekta vadītāja Inta Šoriņa.

”Tas ir mūsu plāns, kā ar kultūras un mākslas radošajiem instrumentiem iespējams rast balansu pretstatiem bagātajā ikdienā – izprast, paredzēt un vadīt sabiedrības attīstību aktīvu indivīdu un kopienu virzienā; veids, kā nodrošināt pilsētas un reģiona jēgpilnu attīstību prātam neaptveramā tehnoloģiskā progresa, klimata pārmaiņu un nepārtrauktās (dez)informācijas apstākļos, vienlaikus arī apzināties savu lomu Eiropā un pasaulē. Iespējams, (ne)miers var īstenoties arī citās Eiropas pilsētās, atmodinot tos, kas atrodas snauduļojošā mierā, un nomierinot kādu, kas jānomierina,” viņa pauž.

Līdz ar Krievijas iebrukumu Ukrainā ”(ne)miers” Eiropas kontekstā iegūst jaunu vēstījumu,

”pārskatot nevarēšanu, nevēlēšanos, nepatiku, nespēku, nedrošību, un, atmetot lieko, paliek – varēšana, vēlēšanās, patika, gudrība, spēks un drosme! Mums ir dota brīvā griba pieņemt lēmumu, ko ar šiem (ne) iesākt – pielikt vai atņemt”.

Viens no aktuālajiem Eiropas tematiem ir iedzīvotāju sadarbība un pilsoniskā aktivitāte. Liepājas EKG projektā skarti fiziskas, emocionālas, ekonomiskas pieejamības aspekti kultūras procesiem, veidojot iekļaujošu sabiedrību, aptverot maksimāli plašu auditoriju un audzējot piederības izjūtu. ”Esam uztvēruši cilvēku atsvešinātību no kopējā. Paredzēts mainīt attieksmi – no viesnīcas uz mājām. Tas nozīmē mainīt priekšstatu, ka uz mani īsti nekas neattiecas, es nezinu, kas notiek trepju telpā, un kaimiņus nepazīstu. Kļūstot atvērtākiem un pieņemošiem pret dažādiem cilvēkiem, pilnīgi noteikti ir redzami kopēji ieguvumi visiem,” norāda I. Šoriņa.

Kultūra ir arī mazdārziņā

Cits temats saistīts ar vidi un iet roku rokā ar klimata pārmaiņām. ”Piedzīvojam vētras, esam blakus vienai no netīrākajām jūrām pasaulē, bet mums ir Zilā karoga pludmale un neskarta daba. Pretpolu sadzīvošana ir ārkārtīgi svarīga arī Eiropas kontekstā. Būtiska tēma ir mūsu identitāte standartizētajā pasaulē, lai mēs paši sevi nenoķemmējam tik ļoti, ka vairs nezinām, kas esam,” atzīmē I. Šoriņa.

Kas tad mēs esam? Spēkā vecās leģendas par vēju, rokmūziku vai arī esam kaut kas vairāk? ”Nonācām pie secinājuma, ka identitātes maiņa notiek, taču ir kodoli, kas mūsos nemainās. Tos svarīgi nofiksēt gan tradicionālajā kultūrā, gan ikdienas realitātē. Liepājā uztaustījām interesantu faktoru – mūsu identitāti veido pretstati un paradoksi, tajos esam pieraduši sevi definēt. Pilsēta ar lielāko rokfestivālu bijusi arī maza pilsēta lielas impērijas stūrī, no kurienes atiet kuģis uz Ņujorku. Pretstati pastāv visapkārt arī fiziskajā vidē un mūs iespaido. Arhitektūras balvu saņēmusi ēka ”Lielais dzintars” un pretī – daudzdzīvokļu māja, kuras iedzīvotāji nevar vienoties par siltināšanu,” stāsta I. Šoriņa.

Kultūras procesiem jākļūst aktīviem visos līmeņos,

jo kultūra nenozīmē tikai profesionālo mākslu un tradicionālo amatiermākslu. ”Mēs paplašinām jēdzienu: kultūra nav tikai koncerts vai izrāde, tā ir arī mazdārziņš, sports, labdarības akcija vai kopīgs darbs vides sakopšanā. Ja mums prasīs, vai EKG notikumus sajutīs arī šoferi, pārdevējas un frizieres, mēs atbildēsim – jā!” pauž I. Šoriņa.

Ceļš nebūs viegls

”Neraugoties uz kara šausmām un notiekošo Eiropas centrā – Ukrainā, ceru, ka 2027. gadā, kad kāda no Latvijas pilsētām kļūs par Eiropas kultūras galvaspilsētu, joprojām varēs iepazīties ar kultūru daudzveidību visā Eiropā,” atzīmē Eiropas Parlamenta deputāte Dace Melbārde. ”Un tādējādi vairot visas Latvijas iedzīvotāju piederības apziņu kopējai Eiropas kultūras telpai, kuras neatņemama daļa ir Ukraina.”

Viņa atgādina, ka Latvijas valsts 1918. gadā dzima uz impēriju drupām un kaut kādā mērā pašlaik, cerams, sabrūk cita autoritāra impērija tepat mums līdzās. ”Demokrātijām ir jāspēj sevi aizsargāt. Viens no demokrātijas balstiem ir bagātīga un izkopta kultūras dzīve, kas ceļ nācijas pašapziņu un dod spēku pārvarēt dažubrīd neiespējamus šķēršļus. Šodienas notikumi rāda, ka visām demokrātiskajām un brīvajām Eiropas valstīm ir jāiestājas un būs jāaizstāv eiropeiskās vērtības arī turpmāk. Jau tagad var droši apgalvot, ka karš Ukrainā atstās ļoti lielu iespaidu ne tikai uz esošo Eiropas un pasaules kārtību, bet arī uz daudzām kultūras norisēm pasaulē,” stāsta deputāte.

Tādēļ šobrīd ir īpaši svarīgi runāt un reflektēt par Eiropas vērtībām un to spēcināšanu arī Eiropas kultūras galvaspilsētas programmas kontekstā. ”Tas ir viens no kultūras uzdevumiem. Šis uzdevums paver ceļu uz ļoti lielu mākslinieciskās un radošās izpausmes brīvību, taču tas nebūt nav viegls ceļš. Raugoties ar skatu nākotnē, vēlu arī Liepājas Eiropas kultūras galvaspilsētas programmā rast šos jaunos veidus, lai caur savu programmu aktualizētu mūsu eiropeiskās vērtības. Tās nešaubīgi būs aktuālas arī 2027. gadā,” uzsver D. Melbārde.

Mana radošā saikne ar Eiropas kultūras vērtībām

Egons Peršēvics, tēlnieks: – Man kā Eiropas pilsonim Eiropas vērtības ir tuvas, tādēļ tās diezgan bieži parādās manos darbos.

”Nāriņa” bija par eidžismu, par to, kā mēs attiecamies pret dažādiem dzīves cikliem un cilvēku kā indivīdu vispār. ”Jūras mātes nolaupīšana”– par ekoloģijas tēmu. Pašreiz top darbs, kurā pētu postkoloniālisma vainas apziņu, kas ir diezgan nesaprotama mums, kas bijuši nevis kolonisti, bet kolonizētie.

Šī ir kontroversāla tēma, kas bija īpaši aktuāla pirms pāris gadiem, kad tika gāzti pieminekļi tāpēc, ka tie uzlikti baltiem heteroseksuāliem vīriešiem, kuri visa cita starpā bija arī vergturi. Tās vērtības, kas mums, eiropiešiem, ir, mēdz būt dažādas, pat pretrunīgas, bet tajā dažādībā jau arī slēpjas Eiropas radošais potenciāls.

Kristīne Brīniņa, horeogrāfe – Mana radošā saikne pārstāv tās Eiropas kultūras vērtības, kas pievēršas sociāli iekļaujošām tēmām, dažādām dzīves vidēm un apstākļiem. Veidoju dokumentālas, biogrāfiskas izrādes, tās vedot pie skatītājiem.

Man ir svarīgi, lai katrs sabiedrības dalībnieks justos sadzirdēts un saprasts. Man ir svarīgi, lai mākslā nav elitārās sienas, kas satikšanos starp noteiktu skatītāju loku un mākslas notikumu padara apgrūtinošu vai neiespējamu.

Vienā teikumā – mana saistošā Eiropas kultūras vērtība ir ”Tu neesi viens”.

Dmitrijs Petrenko, režisors: – Eiropas kultūras vērtības ir kļuvušas par manām personiskajām vērtībām, par tām runāju arī savās izrādēs. Tās ir tolerance pret citiem, atklātība, godīgums.

Man svarīgi izstāstīt citu cilvēku stāstus, lai parādītu, kāpēc cilvēkiem ir grūti sekot šīm vērtībām, kāpēc mēs ik pa laikam aizmirstam pamatlietas un kļūstam negodīgi, dusmīgi, cīnāmies tikai par savu labklājību, neredzam citu cilvēku nelaimes un negribam izpalīdzēt kādam.

Man šķiet, es cenšos saprast, kāpēc mēs bieži esam tālu no tiem ideāliem, kādus sev esam izvirzījuši.

Publikācija sagatavota sadarbībā ar Eiropas Parlamenta biroju Latvijā.