Šonedēļ skatam atsegts no jauna zeltītais Svētās Trīsvienības luterāņu katedrāles krusts 55 metru augstumā virs zemes. Apzeltīšana pabeigta pagājušajā nedēļā, tagad pamazām tiek noņemta sastatņu augšējā daļa – “Kurzemes Vārdam” pastāstīja restaurācijas projekta vadītājs, katedrāles pārstāvis Pēteris Bikše.

Krustu nevarēja nocelt lejā, tāpēc firmas “UPTK” pieaicinātās restauratores Agnese Gulbe un Dagmāra Mišče to zeltījušas turpat, kur tas ir, – augšā. Šim nolūkam apkārt krustam bija uzbūvēta istabiņa, lai no vēja, saules un lietus pasargātu meistares un viņu darbu. “Tā bija pilnīgākā fantastika! Vienubrīd bija ļoti stiprs vējš, mēs jutāmies kā kaut kādā pirātu kuģī,” savas izjūtas atstāsta restauratore Agnese Gulbe. Vējš drebinājis viņu namiņu un radījis milzīgu troksni, bet iekšā istabiņā bija karsti kā siltumnīcā, to vajadzēja arī vēdināt. Zeltīšana 55 metru augstumā – šāds darbs viņai bijis pirmo reizi. “Tas vienmēr ir uztraukumu pilns pasākums, un vide to tik ļoti ietekmē. Tomēr sastatnes bija ļoti labi uzbūvētas, sajūta bija ļoti stabila. Tikai, kad izej ārā no istabiņas, saproti – tu esi debesīs!”

“Gāja jautri,” stāsta katedrāles restaurācijas projekta vadītājs, “UPTK” darbu vadītājs Mārtiņš Lilienfelds. Restauratoru “istabiņai” durvis ierīkotas ezera pusē, jo bija “jūras vējš”. Bet kādudien tas sagrozījies un pūtis no otras puses, tad atplēsis durvis vaļā. Bet restauratorēm jāsargā plānais lapiņu zelts. Krusta zeltīšanai izlietoti 2,68 kvadrātmetri lapiņu zelta, katra lapiņa – 8×8 centimetrus liela, mikronu plānumā, viegli irstoša. Lai vējš zeltu neaizpūstu prom, lietoja vācu ražojuma fiksētā zelta grāmatiņas, kurās katra lapiņa piestiprināta pie zīdpapīra. Bezvēju nebija iespējams nodrošināt. Lapiņas ar pirkstiem nedrīkst ņemt. Katru lapiņu liek pie līmējamās virsmas un ar otiņu vai vatīti piegludina – stāstīja A. Gulbe, neslēpjot, ka bijis ļoti liels prieks par “savu mazo ieguldījumu” pilsētā, kurā viņa pati kādreiz ir studējusi.

Krusta zeltīšana aizņēmusi apmēram divas nedēļas. Tagad ir ierīkota arī zibens novadīšanas sistēma,” stāstīja P. Bikše. Iepriekš pats krusts bijis zibensnovedēja lomā.

Torņa fasāžu restaurācija turpinās. Plāno, ka augustā turpat augšā, uz torņa fasādes, restaurēs visas torņa pulksteņa ciparnīcas, tās nekur nepārvietojot. Katra no tām ir 3,5 metru diametrā. Arī šajā darbā būs iesaistītas abas krusta zeltītājas. Drūpošās, nestabilās vietas ir attīrītas. Kad ciparnīcas būs atjaunotas, varēs ņemt nost nākamo sastatņu daļu, un gūsim aizvien skaidrāku priekšstatu par to, kāds būs katedrāles tornis pēc atjaunošanas. “Vēlamies pēc iespējas ātrāk [ar restaurācijas darbiem] nākt lejā,” teica P. Bikše.

Bijušas ilgas un smagas diskusijas speciālistu un kultūras pieminekļu sargu starpā par to, kā restaurēt Gotlandes smilšakmens greznojumus, kas ir visapkārt baznīcai – gan ieejas portālos, gan logu greznojumos. “Šonedēļ Nacionālajā kultūras mantojuma pārvaldē sāksim saskaņot metodiku par Gotlandes smilšakmens daļu restaurācijas metodiku lielajās plaknēs fasādēs un sandrikos,” stāstīja P. Bikše. Vēl nav skaidrs, kā atjaunot galvenās ieejas skulptūras – Ticību un Mīlestību. Iecerēts tās tomēr veidot no jauna, analogas vecajām, bet nav skaidrs, no kāda materiāla. Iespējams, tas varētu būt kāds mūsdienīgs aizvietotājmateriāls, teica P. Bikše. Savukārt M. Lilienfelds sacīja, ka apsvērts vēl kāds risinājums un, iespējams, tiks runāts ar Gotlandes smilšakmens raktuvju īpašnieku, lai tomēr iegūtu oriģinālo materiālu un veidotu skulptūru analogus no tā. Tikai tāds šķērslis, ka raktuves ir slēgtas un jau daudzus gadus netiek izmantotas. Taču lietuviešiem esot izdevies panākt, ka speciāli kāda mākslas darba restaurācijai Viļņā viņiem Gotlandes smilšakmens raktuves atvērtas.