– Liepājniekus uztrauc ūdens tarifu kāpums, un cilvēki vēlas zināt, kāpēc tas ir neizbēgams?

– Pēdējās četras reizes tarifa kāpums bijis saistīts tikai un vienīgi ar elektrības cenām. Kā mēs zinām, elektrības cenas līdzinās biržai un birža izskatās kā kardiogramma. Mums ir jālēkā līdzi izmaiņām.

Elektrība veido kādu trešdaļu no visām izmaksām. Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija apstiprinājusi tādu kārtību, ka var izmainīt vienu vienīgu pozīciju – elektroenerģiju, pārējās nav apspēlētas vispār.

Diemžēl visas lietas notiek ar nobīdi laikā.

Elektrības cena pieaug šodien, bet ūdens cenu apstiprinām labākajā gadījumā pēc pāris mēnešiem. Bedre veidojas pati par sevi.

Uzņēmumam vajadzētu darīt citas lietas, taču esam spiesti maksāt par elektrību.

– Varētu būt tā, ka maijā nebūs pēdējais tarifa lēciens?

– Tarifi vienmēr tiek celti, jo dzīve iet uz priekšu. Liepājā ir jauni apbūves rajoni, kas perspektīvā jāpieslēdz ūdensvadam un kanalizācijai.

Ja runājam par pieslēgumiem vispār, mūsu plāns jau tuvojas izpildei, taču pilsētā ir vairāki rajoni, kur veidojas jaunā apbūve. Viens ir vecā dārzniecība Ganību ielā, otrs – rajons, kas top pie slimnīcas. Tur patlaban nav komunikāciju, bet zemesgabali ir sadalīti.

Karosta vēl ir neapgūta teritorija. Tur mums viss būs jābūvē.

Citus finansējuma avotus bez tarifa es neredzu. Ar Eiropas Savienības līdzekļiem Latvijā tiek risināts vienīgi notekūdeņu dūņu jautājums.

– Vai saules enerģijas ražošana pašu saimniecībā varētu bremzēt tarifa kāpumu?

– Tā visu laiku to dara. Jau esam skaidrojuši, ka uzņēmumā pilnīgi viss darbojas ar elektrību. Visas jaudas nevaram sev saražot, tikai kādus padsmit procentus. Jo ir vajadzīga teritorija, kur salikt paneļus, bet sūkņu stacijas ir izkaisītas pa visu pilsētu.

– Kā veicas ar decentralizētās kanalizācijas minimizēšanu?

– Iepriekšējās programmās tīkli ir izbūvēti, vajag pašus fiziskos pieslēgumus, un tie jau ir cita lieta. Neredzu Liepājā ar tiem milzīgu problēmu. 99,9 procenti mums ir.

Sistemātiski strādājam, apciemojam atlikušās mājas, runājam ar cilvēkiem. Apstākļi un iemesli, kāpēc pieslēdzas vai nepieslēdzas, ir dažādi.

Dažkārt pieslēgums ir maza daļa no nepieciešamajām investīcijām, jo mājas vēsturiski uzbūvētas tādas, ka to podu nav, kur nolikt.

Īpaši vecāki cilvēki teic – kad te nāks bērni, tad lai viņi dara.

Nodarbojamies ar decentralizētās kanalizācijas uzskaiti un reģistrāciju, un galu galā ar pieslēgumu kanalizācijai tur, kur tas ir iespējams. Tomēr nav īsti labi, ka neattīrītus ūdeņus novadām paši savā zemē.

– Vai veidojas parādi par ūdeni?

– Jāpiesit pie koka trīs reizes! Liepājā par dažiem procentiem ir samazinājies kopējais ūdens patēriņš. Pagaidām rēķini tiek apmaksāti, paldies lietotājiem par izpratni grūtajos laikos.

– Kā ūdens taupīšana ietekmē ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmu? Tai taču būtu labi, ja ūdens plūstu kārtīgi?

– Tas ir filozofisks jautājums, jo ūdens cenas pašlaik nav tādas, ka vajadzētu nedēļu nemazgāties. Protams, cilvēki skatās līdzi, jo arī uzskaite ir pietiekami laba. Santehnika nav salīdzināma ar to, kas bija iepriekšējā dzīvē.

Ūdens taupīšana milzīgi gājusi uz priekšu, sākot ar izlietnēm līdz pat veļas un trauku mašīnām. Tīri tehniski taupīšana ir svētīgs pasākums līdz vienam brīdim.

Lai darbotos kanalizācija, ūdens ir vajadzīgs.

Kanalizācijas produkts ir kļuvis daudz biezāks, un mums vairāk jānodarbojas ar tīklu tīrīšanu. Pagaidām tiekam galā, bet – līdz kādam brīdim.

– Ūdens kvalitāti vājāka plūsma nemaina?

– Nē, ūdens mums ir ļoti labas kvalitātes, ar augstu mineralizāciju, tas tuvojas minerālūdens statusam. Tas, ko redzam tējkannās, nav cilvēkam kaitīgs, tikai vizuāli nepatīk un nāk cilvēkam tikai par labu.

Visiem zināms, ka destilēts ūdens ir inde. Agrāk dzelzs atstāja pēdas uz baltiem palagiem un krekliem, bet tagad situācija ir radikāli uzlabojusies, dzelzi attīra pilnībā. Cīnāmies ar to, kas uzkrājies caurulēs.

– Cik bēdīgā stāvoklī ir maģistrālie ūdensvadi? Līnijā, kas apgādā Tosmari un Karostu, nesen bija jāveic pamatīgs avārijas remonts, veselu dienu atslēdzot ūdeni.

– Neteiksim, ka pavisam bēdīgā. Situācija tāda, ka ir iepriekšējā dzīve, tad dzīve no 90. gadiem un jaunās lietas, ko esam pārbūvējuši.

Esam uzbūvējuši daudzus jaunus maģistrālos tīklus, arī nomainījuši, bet mantojumā no vecajiem laikiem mums ir palicis pietiekami daudz, kas būtu jāmaina. Tērauda posmi ir jāmaina, kādu simtiņu kilometru vajadzētu. Rupji rēķinot, mums ir kādi 200 kilometri ūdensvada.

Esam sākuši nomaiņas ar lielajām caurulēm, kur ir vairāk pieslēgumu un vairāk problēmu. Ir vēl mazie tīkli, piemēram, vecpilsētā, kur ne ar kādiem projektiem neesam bijuši iekšā.

Patiesībā ķeta caurules stāv ilgi, arī okupācijas laikā ieliktās. Tikai vecajos laikos nebija čuguna veidgabalu – posmu, kuros kaut kas pievienojas vai atvienojas. Lai caurulei pievienotu atzaru, ielika tērauda posmu, kurš pa šiem gadiem jau izreaģējis. Griežam tādus ārā un liekam jaunus, kurus savienojam ar ķetu.

– Liepājā būvē dzeramā ūdens termināli, un ūdens, ko eksportēsim, nāks no Aisteres ūdensgūtnes. Mūsu lasītāja vaicā – vai resursi ir pietiekami un vai milzīgu apjomu iegūšana nevar sašķobīt ekoloģisko līdzsvaru?

– Uzsākot šo projektu, mums jautāja, vai varēsim piegādāt tādu ūdens daudzumu. Kopš okupācijas laikiem ūdens patēriņš ir vairāk nekā divas reizes mazāks. Ūdens resurss ir pietiekams, par to mums galīgi nav jāiespringst. Vairāk uzmanības jāveltī hidrauliskajiem jautājumiem, vai ūdens var tādos tempos riņķot pa caurulēm.

Esam veikuši uzlabojumus, lai nodrošinātu tīkla stabilu darbību. Šis projekts neradīs draudus ne ūdens apjomiem, ne klientiem, toties būs iespēja tarifam tik strauji nepieaugt. Jauni klienti, jauni apjomi.

Par laimi, dzīvojam valstī, kur ar ūdens resursiem esam bagāti, un diemžēl nenovērtējam to, kas mums ir.

Kāpēc kaut kur vedīs ūdeni? Tātad tā tur nav! Latvijā ir augstas kvalitātes pazemes ūdeņi un visur ūdeni var dzert no krāna.

– Drīzumā plānots pabeigt jūras būnas būvniecību. Vai tad ūdens attīrīšanas iekārtas mazāk skars krasta noskalošanās?

– Ar valdošo vēju un straumēm garāmejošās smiltis tiks uztvertas un akumulēsies, tādi aprēķini bija veikti. Jau divi simti metru no Latvijas teritorijas ir aizgājis nebūtībā tajā vietā. Protams, smiltis jau neuzkrāsies vienā gadā, tas notiks ilgākā periodā, ja notiks. Mēs savu posmiņu sargājam, akmeņus papildinām.

Esmu dzirdējis komentārus – ko jūs, muļķi, uzbūvējāt jūras krastā attīrīšanas iekārtas? Divsimt metru bija tajā laikā, ļoti tālu līdz jūrai. Krasta noskalošana ir bezgalīgs process, ar jūru jau nevar cīnīties. Var tikai sadzīvot.

– Beidzamajos gados milzīgs prieks, ka unikālais vēsturiskais Karostas ūdenstornis periodiski ir pieejams apmeklētājiem. Tas tā arī turpināsies?

– Pateicoties Karostas aktīvajiem cilvēkiem, tā ir. Diemžēl tornis dikti prasās pēc atjaunošanas. Ir pat projekts, bet neesam varējuši rast tam finansējuma avotu.

Prasās pēc tā, lai tur varētu darīt vēl vairāk un, galvenais, lai būtu droši. Summas nav mazas, paši to nevaram izdarīt. Tikai uzturam un esam ļāvuši publisko pieeju saprātīgos apmēros. Katrā ziņā odziņa tur ir.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.