Mana pieredze un pārliecība ir tāda, ka tūristu pārpildītas vietas labāk apmeklēt, kad vēl nav sākusies sezona vai arī tā nesen beigusies.

Tad nav cilvēku pūļu un var dabas, mākslas, vēstures vai citādas vērtības baudīt netraucēti. Ja vien patiesi gribat, ka jūsu atrašanās kādā vietā ir valdzinoša pati par sevi, piepilda ar neaizmirstamām izjūtām, nevis tāpēc, lai tīmeklī parādītu – es tur biju!

Esmu pārliecinājusies: pavasaris ceļošanai lielisks tāpēc, ka nav salapojuši koki un var saskatīt tiem cauri to, ko vēlāk neieraudzīt. Piemēram, lauku sētas, koptus pagalmus, Latgales ezerus, Kurzemes kungu mājas un muižiņas…

Es tādēļ arī maisos pa mīļo zemīti tā saucamajā nesezonā, lai mani netraucētu citi un es pamanītu to, kas citā laikā skatienam segts.

Līdzīgu baudījumu var gūt, nonākot apskates vietās agri no rīta vai vēlu vakarā, kad  individuāli ceļotāji un tūristu grupas vēl nav ieradušās vai arī jau ir projām. Piemēram, iecienītās tūristu vietās Bavārijā, Norvēģijā, Kaukāzā, pie Vidusjūras vai citur.

Tad apkārtnes klusumā sadzird ūdenskrituma šalkoņu, svešzemju dziedātājputnus, ierauga ceļamies miglu, iznirstam sauli, atklājamies veidojumu klintīs, mēnessgaismu pār katedrāli…

Man pielipis paziņas apzīmējums šādiem mirkļiem – tie ir nepanesami skaisti.

Pat nevajag mērķēt uz tālām zemēm. Pietiek aizbraukt, piemēram, uz latviešu literātu mājām, kurās ierīkots muzejs. Kad nav neviena, kas traucē ieklausīties klusumā, – ej apkārt, vēro, kas tur sens, bet kas pievienots, lai piesaistītu mūsdienu interesentus. Taču pareizi novērtēt, kā izrādās, var arī neizdoties.

“Agrita tik naiva, ka iekrita, visam noticēja…” sacīja mana pieredzējusi kolēģe, kad pirms gadiem apmeklēju brāļu Reiņa un Matīsa kaudzīšu muzeju “Kalna Kaibēni” Vecpiebalgā.

No turienes atgriezusies par muzeju tik sajūsmināti stāstīju! Kas vien tur noticis, kādi sadzīves priekšmeti… Patiesībā autentiskā mazāk, nekā stāsta, man teica cilvēks, kurš tajā apkaimē dzīvojis. Saskumu, bet – nekas; laikmeta izjūta bija iegūta.

Ko es vēlos teikt? Novēlēt, lai jūs, lasītāji, sagādātu sev atpūtu! Mana pieredze žurnālistes gaitās un arī privātajā dzīvē ir tik liela, ka varu apgalvot:

variantu atpūsties ir bez sava gala, bet noteicošā bieži vien ir apņēmība darīt, nevis naudas trūkums.

Pazīstu kādu mazo uzņēmēju, kuru no rudens līdz pavasarim dzīvesvietā sastapt gūti. Mēnešiem ir prom pasaulē – ceļo. No viena brauciena atgriežas, pošas nākamajam. Taču vasarā, kad viņam karsta darbu sezona, strādā, muguru neatliecis. Nopelnīto tērē, iepazīstot pasauli.

Gan jau kāds brīnās, kur gan viņš ņem tik daudz naudas, taču es zinu, ka uzņēmējs smalki aprēķina izmaksas; ne pērk dārgus viesnīcu numurus, ne arī bagātīgi ēd.

Viņš sajūsminās par braucieniem mazu spēkratu kravas kastēs, par tropu mežā piedzīvotu lietu, kas izmērcē līdz kaulam, un nezin kādu ēdienu, ievīstītu nepazīstama auga lapā. Ir turīgs tās mazpilsētas mērogam, kurā dzīvo. Taču laimīgs nevis naudas, bet pasaules un ceļojumu dēļ.

Es jums novēlu – dodieties pasaulē!

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.