Kādudien viņa atšķir pasaku par Sarkangalvīti. Sāku lasīt, iepriekš tekstu nepārskatījusi; nenāca prātā to darīt. Tāpēc – jo tālāk lasu, jo vairāk pārsteigumu.

Sižetā ir diezgan lielas atkāpes no klasiskā varianta, ko bērns jau zina. Man negribas, ka viņa galvā veidotos putra, tāpēc tekstu pārveidoju – tā, kā ierasts pasakā par Sarkangalvīti un vilku.

Jaunajā grāmatā ir variants, ka apsirgušajai vecmāmiņai veselības stiprināšanai māmiņa izcep skaistu kūku, nevis groziņā liek pīrāgus.

Nu, tas vēl tā, bet ko jūs teiktu par citu interpretāciju?

Kad vilks nonācis sirdzējas istabā, tad izceļ viņu no gultas, iesit un… iestumj skapī.

Sarkangalvītes un vilka dialogs par lielām acīm un asiem zobiem gan ir, bet bērns laikus sāk kliegt: “Palīgā, palīgā!” Mednieki ieskrien un vilku noper. Pasaka beidzas ar svētku maltīti, galdā – kūka.

Šis senās eiropiešu pasakas variants mani pamudināja sameklēt citas variācijas par mazo meiteni un viltīgo pelēci.

Autorpasaku sižeti gan ir balstīti tautu pasakās, izmantoti to tēli, motīvi, bet mēdz arī būt lielas atšķirības.

Vāciešu Brāļu Grimmu pasakā māmiņa liek, lai Sarkangalvīte slimniecei aiznes kūkas gabalu un vīna pudeli, ar ko atspirdzināties. Kad meitēns mežā sastopas ar vilku, šis prasa: “Kas tev zem priekšautiņa?” – “Vīns un kūka, lai vārgā vecmāmiņa spēcinās.”

Jūs iztēlojaties, kā bērns iet, abām rokām turot nesamo zem mazās šircītes?

“Vilks klusi iegāja, večiņu pacēla, atvēra savu lielo muti un to vienā rāvienā aprija,” ierunāts audiopasakā. Tāpat Sarkangalvīti – hams! Tikai viņa paguva iekliegties, un atsteidzās mežsargs, sāka kratīt vilku aiz kājām gaisā, izkratīja abas ārā.

Man kopš bērnības atmiņā, ka vilkam vēderu uzšķērž un tā atbrīvo apēstās.

Kārļa Skalbes “Sarkangalvītē” apēd tikai mazmeitiņu, jo vecmāmiņas vispār nav mājās. Viņa visu nokavē, pārrodas, kad mīlīgais, pieklājīgais bērns jau lien ārā no vilka vēdera ar skanīgu: “Labrīt!”

Varbūt bērns jāsagatavo, ka pasakās var atklāties tādas pasaciņas?… Ej nu saproti, kā viņš uztver sižeta izmaiņas, ja nu pārdzīvo?

Pasakas iespaido, jo nav vienkārši stāsti. Tās ir ar morāli, domu un bērniem ko iemāca.

Vai tiešām iemāca? – te nu atceros komiķa stāvizrādi. Viņš analizēja vairākas pasakas humoristiskā veidā, un man šķita smieklīgi. Sakritības pēc – arī par Sarkangalvīti, kas jau pirmajam pretimnākošajam zvēram atklāj vecmāmiņas adresi. Nemaz nerunājot par māti, kas sūta bērnu bīstamā ceļā.

Vecmāmiņa tik ļoti grib pīrādziņus, ka pēc balss neatšķir mazmeitu no vilka. Sarkangalvīte pēc tam pusmetra attālumā nespēj atšķirt vecmāmiņu no vilka.

Zvēram uzšķērž vēderu, no tā iznāk mazmeitiņa un vecmāmiņa, kas pirms tam smagi slima gulēja uz gultas. Simulante. Kāpēc viņas izdzīvoja, un kāpēc dzīvnieks, kam lieli, asi zobi, nesakošļā barību?

Interesanti, kāda bija darbību secība? Vilks apēda vecmāmiņu un pēc tam uzģērba viņas drēbes vai arī vispirms izģērba? Acīmredzot sieviete nepretojās. Dīvaina ģimene…

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.