Jā, karš ir nebeidzami zaudējumi, vecāku, sievu, bērnu sāpes un raudas. Un arī… elementāra vēlme apglabāt savu mīļoto cilvēku humāni. Tas ne vienmēr izdodas.

Piemēram, mans draugs no Sumiem joprojām nevar apglabāt savu dēlu, kurš gāja bojā pirms diviem gadiem. Nav ķermeņa, un maz ticams, ka tas jebkad tiks nogādāts vecākiem.

Daudzos gadījumos šādi karavīri tiek uzskatīti par bezvēsts pazudušiem kaujā.

Saskaņā ar jaunākajiem datiem Ukrainā bezvēsts pazudušo reģistrā īpašos apstākļos ir iekļauti vairāk nekā 70 tūkstoši cilvēku, tostarp militārpersonas, civiliedzīvotāji un 2470 bērni.

Šajā skaitā ir iekļauti arī cilvēki, kas atrodas gūstā (apmēram 10 tūkstoši) un kas miruši vai kuru liktenis nav zināms.

Jā, ir arī laimīgas nejaušības. Piemēram, bija gadījums, kad Ukrainas karavīrs tika uzskatīts par mirušu un pazudušu, un tad… kādu dienu viņš nonāca savas ģimenes apskāvienos. Viņš tika apmainīts kā karagūsteknis.

Un vēlāk savā dzimtajā pilsētā viņš noņēma zīmi ar savu fotogrāfiju uz stenda “Mūsu kritušie varoņi”.

Protams, šādas laimīgas beigas ir ļoti reti sastopamas. Lielākoties kaujā pazudušie ir miruši, un labākajā gadījumā viņu mirstīgās atliekas kādreiz tiks nogādātas dzimtenē.

Pēdējo mēnešu laikā Ukraina repatriācijā ir saņēmusi vairāk nekā 7000 kritušo Ukrainas karavīru mirstīgās atliekas.

Šāda skaita pilnīga identificēšana var ilgt vairāk nekā gadu. Tātad ģimenēm, kuras nesen vai pirms diviem trim gadiem zaudēja savus tuviniekus, kritušā aizstāvja apglabāšanai jāgaida vairāk nekā gads.

Vecāki dažreiz saka, ka vissliktākais ir zināt, ka tavs tuvinieks tagad guļ kaut kur konteinerā.

Un tu pat nezini, kur. Un cik ilgi vēl jāgaida.

Kritušo karavīru mirstīgās atliekas uz Ukrainu tiek atvestas refrižeratoru kravas automašīnās, pēc tam nosūtītas identifikācijai dažādos reģionos.

Lai arī cik grūti to ir apzināties un par to rakstīt,

vienā somā var būt vairāku cilvēku fragmenti.

Ir dažādi veidi, kā identificēt mirušos. Bieži vien tā ir DNS pārbaude. Taču tai ir arī savi trūkumi. Piemēram, ir arī karavīri bāreņi. Tāpēc, ja šai personai nav bērnu, DNS sakritības netiks atrastas, un mirušais kļūst par “nezināmo karavīru”.

Šāds stāsts, piemēram, notika ar karavīru Maksimu Nagorniju. Pirms diviem gadiem par Maksimu dzirdēja, kad Volodimirs Zelenskis Augstākajā Radā citēja viņa testamentu, ko puisis uzrakstīja ierakumos 18 gadu vecumā.

Maksims uzauga internātskolā, un pēc pilngadības sasniegšanas devās dienēt. Viņš nomira šī gada jūlijā. Viņa draudzene un māsa saņēma bēdu vēsti, bet morgā ķermenis netika parādīts.

Maksima māsa nodeva DNS, bet viņai sacīja, lai paātrinātu procesu, nepieciešams vīriešu kārtas radinieka tests. Pretējā gadījumā ķermenis tikšot atdots tikai pēc sešiem mēnešiem.

Maksimam nebija šādu radinieku, un tikai sabiedrības iesaiste sekmēja to, ka ķermenis tika parādīts un Maksima radinieki varēja viņu atpazīt un cienīgi apglabāt.

Oleksandrs Grinka, žurnālists