Iepriekš tās bija neatkarīgas, bet tagad ir pakļautas ģenerālprokuroram, kuru pēc Zelenska lūguma ieceļ Ukrainas parlaments (kura vairākums ir prezidenta partija).

Kad cilvēki iziet ielās, tas ir signāls, ka valstī kaut kas nav kārtībā. Tas ir signāls varas iestādēm, ka tās dara kaut ko nepareizi.

Ukrainā nav bijis tik daudz mītiņu kopš pilna mēroga iebrukuma.

Cilvēki aizmugurē un karavīri frontes līnijā zināja, ka tagad viņiem ir jāapvienojas un jāaizmirst par nesaskaņām. Un viņi arī zināja, ka varas iestādēm ir jādara viss iespējamais, lai saliedētu sabiedrību. Nevis otrādi.

Parastam latvietim varētu būt grūti saprast, kāpēc ukraiņi protestē, kad ienaidnieks ir pie vārtiem. Esmu daudzkārt dzirdējis, ka “jums jāapvienojas ap prezidentu, jāatbalsta viņš”.

Bet, dārgie un jaukie lasītāji, Ukraina nav Zelenskis. Un ukraiņi necīnās par Zelenski.

Ukraiņi cīnās par savām mājām un zemi brīvā, demokrātiskā valstī!

Par to viņi cīnījās un mira Maidanā, kad viņus apšāva Janukoviča valdība. Par to viņi cīnās tagad, kad Krievija viņus grib iznīcināt. Par valsti, kurā tiesiskums nav tukši vārdi.

Un slēpšanās aiz kara, vienlaikus stiprinot autoritārus paradumus, šeit nedarbosies.

Visā šajā stāstā man ir zīmīgi mana drauga vārdi no Sumiem. Viņš ir publiska persona, kurš tagad cīnās karstajā Kupjanskas virzienā.

Draugs atzina, ka 2022. gadā viņš (tāpat kā lielākā daļa viņa biedru) nolēma publiski nekritizēt varas iestāžu un to struktūru rīcību, kamēr norisinājās kara karstā fāze.

Taču visu šo klusēšanu, pēc viņa teiktā, varas iestādes uztvēra kā piekrišanu likumu neievērošanai, korupcijai, zādzībām militārajos iepirkumos, opozīcijas pārstāvju un žurnālistu politiskai vajāšanai.

Tā rezultātā varas iestādes ieguva nekaunību likvidēt pretkorupcijas struktūras.

Taču Ukrainas sabiedrības specifika ir tāda, ka nav iespējams pārkāpt “sarkanās līnijas”. Ukrainas sabiedrība to nepiedod.

Mēs neesam maskaļi, mūs var iznīcināt koncentrācijas nometnēs, karā, bet noteikti ne iedzīt autoritārā valstī bez tiesībām un brīvībām.

“Varas iestādēm nebija morālu tiesību veikt šādu sabotāžu aizmugurē kara karstajā fāzē,”

mans draugs teica.

Vai zināt, kas vēl ir uzskatāmi? Tas, ka par likumu balsoja tie deputāti, pret kuriem tieši šīs pretkorupcijas iestādes ierosināja krimināllietas par kukuļiem. Tagad viņi smejas.

Labi, ka Zelenskis, šķiet, ir atjēdzies. Un Eiropa viņu piespieda, asi reaģējot uz notikušo.

Un arī Rietumi pirmo reizi Zelenskī saskatīja to, ko mēs, ukraiņi, redzam – nevis pasaku tēlu, kas personificē visus nācijas varoņdarbus, bet gan dzīvu cilvēku ar savām stiprajām un vājajām pusēm, kuram vienkārši ir lemts vadīt miljoniem varoņu.

Rietumu apziņā izveidojās plaisa starp Ukrainas tautu un Volodimiru Zelenski. Eiropai tas ir sava veida kultūršoks. Un tā sekas ir grūti paredzēt.

Oleksandrs Grinka, žurnālists