Ukraiņa skats no Liepājas: Kurskas lamatas krievu lācim
Pēdējo nedēļu runā teju tikai par Ukrainas armijas iesoļošanu Krievijas teritorijā. Protams, daudziem, arī latviešiem, rodas jautājumi: kā to visu saprast un ko sagaidīt tālāk?
Oleksandrs Grinka, žurnālists
Ukrainas ofensīva nāca no Sumu reģiona, no vietām, kur es piedzimu un dzīvoju. Īsi pirms visiem šiem notikumiem es tur atkal pabiju. Vai redzēju kaut ko aizdomīgu? Nē, neredzēju!
Turklāt reģiona iedzīvotāju vidū valdīja pilnīgi pretēja sajūta. Visi domāja, ka gluži pretēji – krievi šajā sektorā centīsies mīdīt ukraiņu zemi.
Ukrainas izlūkdienesta galvenā pārvalde nepārtraukti brīdināja par it kā gaidāmu jaunu uzbrukumu Ukrainai Sumu reģionā.
Saistībā ar potenciālajām briesmām notika diezgan aktīva iedzīvotāju evakuācija no pierobežas zonas.
Tas viss izskatījās ļoti dīvaini.
Vienlaikus gan robežsargi norādīja, ka nav novērojuši ienaidnieka spēku palielināšanos pie robežas, un ir manāmi samazinājusies arī sabotāžas izlūkošanas grupu aktivitāte.
Izlūkdienesta darbinieki sacīja, ka Sumu iedzīvotājiem ir jāgatavojas ļaunākajam, taču viņi neko katastrofāli bīstamu nenovēroja.
Un tikai pirms pāris dienām es sapratu ukraiņu nodomu. Visi šie šausmu stāsti par jaunu ofensīvu bija daļa no īpašas informācijas operācijas ar mērķi iemidzināt ienaidnieku.
Evakuācija bija nepieciešama tikai tāpēc, lai netraucētu uzbrukuma operācijas izvēršanu,
kas bija iecerēta diezgan sen.
Krievi iekrita slazdā, jo viņi uzskatīja, ka ukraiņi patiesībā gaida Krievijas uzbrukumu. Un tā viņi visus savus kaujas spējīgos spēkus iemeta Donbasā, uz robežas atstājot iesaucamos – puišus no skolas sola. Un šīs prasmīgi izliktās lamatas nostrādāja.
Ukrainas armija īsā laikā informācijas trokšņa aizsegā klusi nogādāja savas vienības līdz robežai un gandrīz netraucēti iekļuva dziļāk Kurskas apgabalā.
Nedēļas laikā tika aizņemtas piecdesmit apdzīvotas vietas un vairāk nekā tūkstoš kvadrātkilometru liela teritorija.
Nedēļas laikā Ukrainas bruņotie spēki pārņēma kontroli pār tādu pašu Krievijas teritoriju, kuru tā bija okupējusi Ukrainā kopš 2024. gada sākuma. Es domāju, ka tā nebūt nav robeža.
Krievijas valdību atbalstošie “Telegramm” kanāli uzskata, ka pastāv liela iespējamība, ka izrāviens pierobežā turpināsies arī citās vietās, tostarp Belgorodas un Brjanskas apgabalos, no kurienes sākusies cilvēku masveida evakuācija.
Krievija savukārt nesteidz uz Kursku nogādāt rezerves. Un tam ir tikai viens iemesls – armijas rezervju vienkārši nav pietiekamā daudzumā.
Ja krievi sāktu ņemt nost vienības no Donbasa frontes, tas nozīmētu apdraudēt okupantu virzību tur.
Un Donbass krieviem šodien ir stratēģisks, svēts mērķis, viņi no tā neatteiksies pat uz Kurskas un Belgorodas apgabalu teritoriju zaudēšanas rēķina.
Tāpēc ir sākusies krievu armijas grupu pārcelšana no Zaporižjes, Harkivas un Hersonas apgabaliem, un to jau var uzskatīt par pozitīvu zīmi Ukrainai.
Vai Ukrainai ir vajadzīgas Krievijas teritorijas?
Protams, nē, lai gan tās, starp citu, vēsturiski ir etnisko ukraiņu teritorijas, ukraiņi tajās lielā skaitā dzīvo jau kopš 17. gadsimta vidus. Taču šodien šīs teritorijas ir trumpis Ukrainas politiskās vadības rokās kā sarunu priekšmets.
Mēs varam jums atdot atpakaļ Kursku, taču, lai to izdarītu, jums jāatstāj, piemēram, Zaporižjes apgabals vai Volčanska Harkivas apgabalā.
Nākamās nedēļas būs ļoti karstas. Visādā ziņā.
Oleksandrs Grinka, žurnālists