Tā pirms 367 gadiem, 1659. gada 12. maijā, Maskavas karaspēks iznīcināja Borznu Černihivas apgabalā. Tas notika pirmā Maskavas-Ukrainas kara laikā 1658.–1659. gadā.

Šis karš sākās pēc tam, kad Ukrainas karavadonis – hetmanis Ivans Vihovskis – atteicās no formālā Maskavas caristes protektorāta un pārvērta Ukrainu par atsevišķu valstisku vienību ar savu valodu, naudu, skolām un karaspēku.

Atbildot uz to, cars Aleksejs Mihailovičs pasludināja Vihovski par “nodevēju” un ieveda Ukrainā karaspēku.

Borznu nodedzināja, kazakus nogalināja, apkārtējos ciemus izpostīja. Sievietes un bērnus saņēma gūstā un aizveda uz Maskavas lielvalsti.

Gūstekņu vidū bija veselas kazaku ģimenes, arī sievietes, bērni, mazbērni.

Maskavas vadība vēlāk izmantoja Borznas traģēdiju kā iebiedēšanas līdzekli citām Ukrainas pilsētām: sak, tā notiks ar katru, kurš nepakļausies.

Un šādu traģēdiju Krievijas un Ukrainas attiecību vēsturē ir bijis ļoti daudz. Krievi it kā vienmēr piedāvāja sarunas, bet paralēli iznīcināja visu ukrainisko.

Metodes nav mainījušās arī tagad: iznīcinātas pilsētas, bērnu deportācijas, terors pret civiliedzīvotājiem.

Vēsture atkārtojas, mainījušies tikai gadsimti.

Ne tik sen Putina preses sekretārs paziņoja, lai turpinātu sarunas ar Ukrainu, Zelenskim jāizdod pavēle par karaspēka izvešanu no Donbasa un citiem reģioniem, ko Krievija sauc par saviem. Lūk, tā!

Izrādās, pats Kremlis atklāti atzinis, ka vairāk nekā gadu ilgušās sarunas ar Ukrainu un ASV bija tikai fikcija, imitācija. Lai vilktu laiku, turpinātu uzkrāt bruņojuma arsenālus un iznīcināt Ukrainas pilsētas un ciemus.

Taču tā ir ļoti reāla atbilde tiem lētticīgajiem cilvēkiem Ukrainā un Eiropā, kuri saka:

“Atdodiet viņam Donbasu, un viss beigsies.” Nekas nebeigsies!

Daudzi joprojām nesaprot, ka Ukrainas un Krievijas karš tā nav cīņa par teritorijām.

Jebkurš miera panākšanas variants – un šī gada laikā mēs esam redzējuši ne vienu vien – allaž saturēja tikai vienu punktu par teritorijām. Tikmēr tur ir desmitiem citu punktu, kas attiecas uz Ukrainas nākotni.

Proti, Ukrainas suverenitātes ierobežošana, izšķiroša ietekme uz iekšpolitiku un ārpolitiku, krievu valodas nostiprināšana un Krievu pareizticīgās baznīcas ietekme, kā arī ukraiņu armijas ierobežošana, militārās ražošanas demontāža un aizliegums sadarboties ar NATO. Lūk, kas patiesībā ir vajadzīgs Kremlim!

Taču neviena no šīm prasībām netiek sasniegta ar Doneckas apgabala okupāciju. Tās visas ir politiska rakstura prasības.

Pieprasot Ukrainas bruņoto spēku izvešanu no Ukrainas pilsētām kā “priekšnoteikumu” sarunām, Kremlis patiesībā pieprasa, lai Ukraina pati savām rokām iznīcina savu valsti.

Un turpina iebiedēt gan ukraiņus, gan Eiropu. Sak, tā esot vienīgi krievu teritorija.

Tāpēc nemānīsim sevi. Ne ukraiņiem, ne latviešiem, ne eiropiešiem nevajag dzīvot ilūzijās par drīzu kara beigšanos.

Karu var apturēt tikai paši ukraiņi tandēmā ar Eiropas partneriem.

Tieši viņiem jākoncentrējas uz aizsardzību un Ukrainas noturēšanu no sakāves. Tas ir vienīgais reālais variants, kas mums pieejams kopš pirmās kara dienas. Un tā ir iespēja neatnest šurp to pašu bēdīgi slaveno “krievu pasauli”.

Oleksandrs Grinka, žurnālists