Ukraiņa skats no Liepājas: Reizēm gribas pabūt dzimtajā skolā…
Katram no mums pirmais 1. septembris bija citāds, bet domāju, ka visi to ļoti labi atceras. Kā gājām uz skolu, cieši turot mammas vai tēta roku. Kā pārkāpām savas klases slieksni. Kā pirmo reizi apsēdāmies savā solā. Pirmā skola atstāj savu īpašo nospiedumu mūsu dzīvēs.
Oleksandrs Grinka, žurnālists
Pat daudzus gadus vēlāk, pēc skolas beigšanas, mēs vienmēr centāmies ieskatīties savā skolā. Dažreiz pat tā, lai neviens neredzētu. Jo tā ir kā atgriešanās bērnībā.
Tā ir kā tava mazā pasaka. Tava personīgā. Tava maģija. Jo savas skolas sienās var dzirdēt bērnības balsis – klasesbiedru, skolotāju, no kuriem daudzi jau ir aizgājuši mūžībā. Jo pirmā klase ir kā pirmais solis neatkarīgā, nepazīstamā dzīvē.
Sava skola katram ir kaut kas tāls un vienlaikus ļoti tuvs.
Laimīgi ir tie, kas, būdami pieauguši, var staigāt pa savas skolas gaiteni. Diemžēl es to nekad vairs nevarēšu.
Jo manas pamatskolas vietā Sumu apgabalā ir tikai drupas. To nevar atjaunot.
Iebrucēji bija pārliecināti, ka manā skolā slēpjas ukraiņu nacisti, tāpēc viņi tur nometa aviobumbu. Bet zem drupām nacistu nebija. Tur bija tikai naktssargs.
Kara gados Ukrainā tika pilnībā iznīcinātas vairāk nekā 400 skolas. Un aptuveni četri tūkstoši skolu un bērnudārzu tika bojāti apšaudēs.
Šogad Ukrainas skolās mācījās 252 tūkstoši pirmklasnieku. Pagājušajā gadā to bija 314 tūkstoši. Mīnus 62 tūkstoši bērnu…
Iemesli ir acīmredzami – tā ir dzimstības samazināšanās un bērnu masveida aizplūšana pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma sākumā.
Tagad Ukrainas bērni mācās dažādos kontinentos, dažādās valstīs. Viņi mācās arī Latvijā un Liepājā. Un Ukrainas bērni ir arī Krievijas pagaidu okupētajās teritorijās.
Viņi sevi uzskata par ukraiņiem un cenšas uzturēt kontaktus ar brīvām ukraiņu skolām un mācīties tur, izmantojot internetu. Un viņi uzņemas lielu risku.
Galu galā, ja okupācijas varas iestādes uzzina, ka bērns uztur kontaktus ar ukraiņu skolu, tas var beigties ļoti slikti gan skolēnam, gan viņa vecākiem.
Manā Sumu pilsētā skolā šogad sāka mācības par trim tūkstošiem skolēnu mazāk nekā pagājušajā gadā.
Fronte ir tik tuvu dažiem pierobežas ciemiem, ka cilvēki vairs nedomā par pilnvērtīgu izglītību. Tikai par izdzīvošanu.
Daudzos Ukrainas reģionos izglītības process ir atkarīgs no patversmju pieejamības un drošības situācijas – attiecīgi mācības var būt attālinātas, klātienes vai jauktas.
Pagrīdes skolas jau kļūst par ikdienišķu parādību. 1. septembrī Ukrainā tika atvērtas vēl 33 šādas skolas, un līdz gada beigām tiks pabeigtas vēl 156.
Tā ir Ukrainas skumjā realitāte. Daudzi no skolēniem nekad nedzirdēja savu pirmo 1. septembra zvanu.
Labākajā gadījumā to zvanīšanu apslāpēja gaisa trauksmes sirēnas, bet sliktākajā – lidrobotu spindzoņa un sprādzienu skaņas.
Oleksandrs Grinka, žurnālists