Nesen vienā no Ukrainas pilsētām tika apglabāts jauns karavīrs, kurš gāja bojā netālu no Ilovaiskas. Pirms nāves viņš pasūtīja saderināšanās gredzenu, taču nepaspēja to uzdāvināt savai līgavai.

Gredzens pie meitenes nonāca sūtījumā jau pēc mīļotā nāves… Kopā ar gredzenu bija arī līgavaiņa dienasgrāmata, kurā viņš adresē maigus mīlestības vārdus un solījumu pēc iespējas ātrāk atgriezties un apskaut savu mīļoto.

Grūti pat iedomāties, kāds bija meitenes stāvoklis tajā brīdī…

Un ko piedzīvo ukraiņi, kad viņiem tiek atnesti nogalināto vīru, tēvu, dēlu līķi…

Nesen izlasīju neparastu ukraiņu žurnālistes Miroslavas Iltjo reportāžu. Viņa stāstīja par to, kā divu dienu laikā kopā ar furgona Krava 200 vadītāju nobraukusi gandrīz divus tūkstošus kilometru pāri Ukrainai un nogādājusi 14 nogalināto ukraiņu karavīru līķus radiem un draugiem…

2022. gada 24. februārī šis autovadītājs uzņēmuma īpašniekam lūdza refrižeratoru, ar kuru tika pārvadāti zaļumi uz restorāniem, bet no 27. februāra sāka vest mirušos… Ar atvērtiem logiem viņš pārvietojas simtiem kilometru. Šo smaku, kas viņu pavada visu ceļu, šoferis sauc par saldo nāves smaržu.

”Es pārvadāju tuviniekiem visdārgāko – laika sprīdi… Laiku, ko cilvēki parasti pavada blakus savam mirušajam.

Visi līķi ir maisos, pārsvarā melni, daži balti. Valsts nebija gatava tik kolosāliem zaudējumiem, nebija pietiekami daudz maisu un zināmu daudzumu nodrošina ”Sarkanais krusts”. Slidens celofāns bez roktura slīd, reizēm saplīst, un tad vajag citu maisu, jo ķermenis vienkārši krīt ārā…

Gadās, ka militāristi palīdz izkraut līķus, daudzi no viņiem kļūst ļoti emocionāli. Kaut kur zemapziņā cīnītājs saprot: kuru katru brīdi arī viņš varētu nonākt šajā maisā, un es arī viņu vedīšu mājās pie mammas.

Tuviniekiem vissliktākais ir slēgts zārks. Kad mātes sastopas ar slēgtu zārku, pirmā reakcija ir, ka dēla tur nav. Visbriesmīgākā aina ir no fosfora bumbām – kad ķermenī ir melnas izdedzinātas brūces. Kā tās parādīt mātei…?

Gadās, ka morgā radinieki saņem mazumiņu – kādu rokas vai kājas daļu, ko izdevās savākt pēc sprādziena zemnīcā.

Ieliekam lielā sanitārajā maisā un zārkā. Citādi ģimene to neizturēs.

Kā es pats to visu varu izturēt? Tādu cilvēku ir maz, bet kādam tas ir jādara. Tad kāpēc ne es?”

Šādas publikācijas, manuprāt, ir jātulko daudzās valodās un jāpublicē daudzos izdevumos. Lai viņus palasa tie, kas sāk karus, tie, kas sūta un svētī savus radiniekus, lai nogalinātu svešus vīrus un dēlus. Jo arī pie viņiem kādreiz atbrauks furgons ar plastmasas maisiem…

Oleksandrs Grinka, žurnālists