Pavisam nesen uzgāju kāda pazīstama poļu ģeopolitikas un stratēģijas eksperta Jaceka Bartosjaka publikāciju.

Alternatīvās vēstures žanrā viņš modelēja iespējamo Polijas un Rietumvalstu rīcības un notikumu attīstību gadījumā, ja izdotos Krievijas plāns ātri ieņemt Ukrainas galvaspilsētu 2022. gada februārī vai martā.

Polis ar doktora grādu sociālajās zinātnēs rakstīja daudz, bet, rezumējot…

Pēc tam, kad Zelenskis būtu ticis evakuēts no Kijevas, proti, no ASV vēstniecības teritorijas, krievi būtu paziņojuši par karadarbības aktīvās fāzes apturēšanu Kijevā un ap to, un drīz viņi to būtu darījuši visā Ukrainā.

Baltkrievijas karaspēks būtu ienācis Ukrainas teritorijā no Pinskas un Brestas un kopā ar Krievijas armiju virzījies uz Ļvovu, Lucku un Ivanofrankivsku, lai atdalītu Ukrainu un tās bruņotos spēkus, kas atkāpjas, no Polijas palīdzības.

Jaunā Ukrainas valdība, kuru vadīs “pagaidu” premjerministrs, kurš iepriekš Sanktpēterburgā dzīvoja 30 gadus, paziņos par atgriešanos pie normālām attiecībām ar Krieviju. Un viņš izteiks priekšlikumu Ukrainai pievienoties Krievijai un Baltkrievijai.

Krievijas karaspēks turpinātu “tīrīt” teritoriju, vienlaikus slepeni veicot cilvēku sagūstīšanu pēc pirms iebrukuma sagatavotajiem soda sarakstiem.

Polija ir izsludinājusi savu karaspēku gatavībā. Baltijas valstis izsludina mobilizāciju… Un Vācijas kanclers… aicina uz “poļu apdomību un mērenību”, lai nekaitinātu Maskavu, jo Eiropā “mums vajadzīgs miers un sadarbība”.

Igaunijas, Latvijas, Lietuvas un Polijas valstu vēstnieki būtu izsaukti uz Ārlietu ministriju Maskavā, kur viņiem tiktu iesniegts Krievijas prasību saraksts. To vidū – armiju samazināšana par 50% un pienākums konsultēties ar Krieviju par enerģētikas un izejvielu politiku.

Divas nedēļas pēc iebrukuma Ukrainā Polijā iebrauktu nemarķētu krievu Vāgnera algotņu kolonna un ieņemtu pozīcijas netālu no lielas ukraiņu bēgļu nometnes. Un vāgnerieši būtu nodevuši ziņu visai pasaulei, ka viņi ir ieradušies,

lai aizsargātu “nevainīgus bērnus un sievietes no barbariskajiem poļiem, kuri spiež brāļu tautas uz karu”.

Polijas valdība būtu nikna, jo ASV kā patrons un drošības garants nedotu norādījumus, kā rīkoties. Un Polijas armija būtu atkāpusies, lai nepasliktinātu situāciju, kas draud ar pasaules karu. Maskava kategoriski noliegs, ka tas būtu tās karaspēks.

Amerikāņi aicinātu samazināt spriedzi, vācieši atklāti pieņemtu Krievijas prasības un liktu Polijai samierināties ar “pārpratumu”. Varšavā valdītu bailes un panika…

Lai notiktu tālāk ar Poliju un Eiropu, autors neiedziļinājās…

Nekas no šeit minētā nenotika, pateicoties ukraiņu varonīgajai pretestībai. Jau pusotru gadu Ukrainas aizsardzības spēki atvaira Krievijas agresiju. Rietumi ir konsolidējušies un palīdz Ukrainai.

Taču reizēm der aizdomāties, kas varēja notikt 2022. gada pavasarī…

Oleksandrs Grinka, žurnālists