Šajās dienās ukraiņu māju un dzīvokļu logos deg sveces – kā piemiņa par nevainīgi nogalinātām dvēselēm.

1932. – 1933. gada Golodomoru 2006. gadā Ukrainas Augstākā padome atzina par genocīdu pret ukraiņu tautu. To apstiprināja arī 22 pasaules valstu parlamenti.

Pirms deviņdesmit gadiem ukraiņu tauta bija uz izmiršanas robežas. Šis bads nebija dabas stihijas, sausuma vai ražas neveiksmes rezultāts (1932. gadā raža bija pat labāka nekā iepriekšējā gadā), bet gan komunistiskā totalitārā režīma mērķtiecīgas politikas rezultāts.

Ar piespiedu pārtikas sagrābšanu, ciemu un veselu reģionu blokādi, aizliegumu izbraukt no Ukrainas, lauku tirdzniecības pārtraukšanu un represijām, komunisti radīja ar dzīvību nesavienojamus apstākļus un veica masu slepkavību, nobadinot cilvēkus līdz nāvei.

Rezultātā izmira veseli ciemi, ielas bija nosētas ar līķiem, ļaudis tika nošauti par paslēptu miltu sauju, mātes juka prātā, skatoties uz lēnām izdziestošajiem bērniem…

Deviņus gadu desmitus pēc Golodomora pret ukraiņiem atkal tiek izmantotas tās pašas metodes. Deviņi pilna mēroga kara mēneši parādīja, ka, veicot iebrukumu, Krievija vēlas iznīcināt ukraiņu nāciju kā tādu. Iznīcināt ukraiņu identitāti, kultūru, valodu.

Gan Staļina, gan Putina genocīdi ir vērsti uz ukraiņu pretestības pārvarēšanu, nepakļāvīgo mācīšanu, lojalitātes ieaudzināšanu un palikušo pārvēršanu par ”padomju-krievu” cilvēkiem.

Staļins, lai organizētu genocīdu, ķērās pie pilnīgas pārtikas konfiskācijas, blokādes un terora pastiprināšanas. Putins uzsāka pilna mēroga militāru iebrukumu. Un aiz tā kā genocīda politikas sastāvdaļas

sekoja slaktiņi, dzīvojamo rajonu bombardēšana, seksuāla vardarbība, pilsētu un ciematu blokāde, ukraiņu piespiedu pārvietošana…

Gan toreiz, gan tagad Krievija sāka plašas dezinformācijas un propagandas kampaņas, lai sagatavotu krievu auditoriju zvērību atbalstam un slēptu noziegumus. Un toreiz un tagad Krievija rēķinās ar Rietumos valdošo vienaldzības gaisotni, bijību pret Krievijas varas spēku un cenšas radīt paralēlu mākslīgu informatīvo realitāti, kas ir ļoti tālu no īstenības.

Golodomora gados Rietumu valdības, cenšoties nepasliktināt attiecības ar PSRS, deva priekšroku klusēšanai. Tāpēc ukraiņu genocīds palika bez pienācīga un vienota starptautiska vērtējuma pat pēc savienības sabrukuma.

Mūsu tagadne māca, ka, lai neatkārtotos pagātnes noziegumu traģēdijas, ir jābūt vienotai pieejai pret tiem, kas izdara noziegumus pret cilvēci. Bez dubultstandartiem! Un pats galvenais, ļaunums ir jāsoda.

Oleksandrs Grinka, žurnālists