Ukrainas psihiatri teica, ka puisis varētu atgūties un runāt varbūt pēc gada. Tiesa, Jurijs sāka runāt ātrāk – jau pēc trim dienām.

Kā vēlāk uzzināja Jurija radinieki, nebrīvē esošais puisis atteicās runāt ar čekistiem un visu laiku klusēja.

Krievi sākumā domājuši, ka gūsteknis nemaz neprot runāt, taču, uzzinot, ka viņš kamerā sazinās ar biedriem, nolēma atriebties. Uzaicināja uz biroju…

ko tieši viņi ar viņu tur darīja, nav zināms, bet pēc šīs “pieņemšanas” viņš patiesi palika bez runas spējām. Nebrīvē viņš klusēja vairāk nekā gadu.

ANO cilvēktiesību novērošanas misijas Ukrainā vadītāja Daniela Bela nesen sacīja, ka Krievijas pārstāvji moka vairāk nekā 95% sagūstīto Ukrainas militārpersonu.

Viņi tiek spīdzināti pat pirmās pratināšanas laikā. Viņus sit ar metāla nūjām, liek 16 stundas stāvēt kailiem…

Misijas vadītāja apgalvoja, ka tas bijis sliktākais, ko viņa redzējusi savos 20 darba gados, ANO uzdevumā apmeklējot ieslodzītos.

Daudzos gadījumos Ukrainas militārpersonas spīdzināja pat ar ēdināšanu. Ļoti bieži ēšanai tiek atvēlētas tikai 2-3 minūtes, trauki un ēdiens ir ļoti karsti, tāpēc gūstekņi visu laiku staigā ar apdedzinātu muti.

Ierodoties ieslodzījuma vietās, gūstekņus sagaida Krievijas specvienības kareivju rinda, kas bruņota ar stekiem.

Karagūstekņi, ejot garām, saņem spēcīgus sitienus pa dažādām ķermeņa daļām.

Pat ieslodzītos ar smagām brūcēm, kaujas mediķus un karavīrus ar amputācijām pakļauj šādai “iesvētīšanas” procedūrai.

Agresīvu suņu uzrīdīšana, miega aizliegšana un izvarošana arī ir spīdzināšanas veidi. Un ANO secinājusi, ka krieviem ukraiņu gūstekņus īpaši patīk mocīt ar elektrisko strāvu, kā arī imitēt nāvessoda izpildi.

Elektrošoka “terapija”, psiholoģiskais spiediens un necilvēcīgi eksperimenti ir benžu iecienītākās metodes. Tos prasmīgi izmantoja krievi un vācu nacisti Otrajā pasaules karā.

Vai atceraties, kā sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados padomju režīms plaši izmantoja šādas metodes pret nepaklausīgajiem pilsoņiem?

Daži cilvēki toreiz vienkārši neizdzīvoja, daži sajuka prātā. Šīs metodes, izrādās, nav aizmirstas…

Tas, ko nojauš ANO eksperti, starptautiskie cilvēktiesību aktīvisti un žurnālisti, ir tikai neliela daļa no tā, kas ir zināms par ukraiņiem Krievijas cietumos.

Esmu pārliecināts, ka pasaule vēl ne vienu reizi vien nodrebēs, dzirdot Ukrainas militārpersonu liecības. To liecības, kuriem paveiksies atgriezties.

Oleksandrs Grinka, žurnālists