Šī asiņainā šova organizatori tieši ar to arī rēķinājās. Galvenais mērķis bija, lai šo iestudējumu redzētu miljoniem cilvēku. Kāpēc?

Ukrainas izlūkdienesta pārstāvji apgalvo, ka šis video ir Krievijas mēģinājums demoralizēt un sēt paniku Ukrainas aizsardzības spēkos.

Tāpat šādu publisku zvērību mērķis ir iebiedēt arī savus kareivjus.

Tā sakot, jūs nedomājat par padošanos, jo ukraiņi ar jums darīs to pašu, ko mēs darām ar ukraiņu gūstekņiem.

Jā, patiešām, pagājušais mēnesis bija zīmīgs ar rekordlielu skaitu to Krievijas militārpersonu, kas izteica vēlmi padoties. Pēc izlūkdienestu datiem saņemti aptuveni trīs tūkstoši šādu signālu.

Ukrainas Augstākās Radas Cilvēktiesību komisāra birojs ziņoja, ka pēdējo deviņu mēnešu laikā tas ir saņēmis “desmitiem video”, kuros redzami Krievijas karavīru publiski izpildīti nāves sodi Ukrainas karavīriem. Tajos ir galvas, dzimumorgānu, ausu, deguna, ekstremitāšu nogriešana.

Daži no Krievijas karavīriem, kuri izpildīja šos nāvessodus, ir identificēti, daži jau gājuši bojā kaujas sadursmēs ar Ukrainas karaspēku.

Pēc cilvēktiesību aktīvistu domām, Krievija publiski izplata video ar Ukrainas karavīru nāvessodiem, lai Krievijas sabiedrībā “saglabātu atbilstošu antiukrainiskās histērijas pakāpi”.

Psihologi nepārprotami uzskata, ka šādu kadru skatīšanās var nodarīt būtisku kaitējumu cilvēka psihei. Un sliktākais ir tas, ka šis kaitējums ir kumulatīvs. Patiesību sakot, tagad video ar nāves un ciešanu klātbūtni ir ļoti daudz. Tas viss uzkrājas un noved pie tādām sekām, ka psihe pamazām sāk neadekvāti reaģēt uz dažādiem dzīves notikumiem.

Tas ir liels trieciens psiholoģiskajai pašsajūtai, tāpēc, protams, šādus kadrus nedrīkst pārraidīt. Bet Krievija tos izplata apzināti.

Jo tas ir vēl viens kara elements – iedzīt cilvēkus strupceļā, sēt bailes un bezcerību. Un tas attiecas ne tikai uz Ukrainu un uz Krieviju.

Psiholoģiskā līmenī šādu videokadru uzņemšana ir izskaidrojama ar to, ka Krievijas iedzīvotāji nepārprotami izjūt savu neveiksmi kaujas laukā un tas noved pie pārmērīgas agresijas.

Galu galā agresija ir kā degviela aktīvai uzvedībai kaujas laukā.

Taču nemotivēta agresija pret vājākajiem un bezspēcīgajiem no agresoru puses izpaužas no pirmajām kara dienām.

Daudzi atceras kadrus no Bučas, no Irpiņas, daudzi zina, pie kā noveda Izjumas okupācija, cik daudz civiliedzīvotāju tika nogalināti tāpat vien. Un tas viss kopā veido ļoti skaidru ainu: mūsdienu pasaulē Krievija ir arhaiska barbaru valsts, kas, ģenerējot pārmērīgi lielu agresiju, mēģina iegūt kaut kādas priekšrocības karā, kuru… tā zaudē.

Oleksandrs Grinka, žurnālists