Kad māksliniece Kristīne Luīze Avotiņa ieguva stipendiju glezniecības studijām “Escola Massana” mākslas augstskolā Barselonā, viņa aicināja sev līdzi doties arī ģimeni, un, kamēr meita dienas pavadīja mācībās, mamma Ilze Avotiņa ļāvās darbam rāmā spāņu mierā.

“Spānija mani izjauca pa detaļām un salika no jauna, tāpēc to, ko ieguvu tur, man ļoti gribējās arī nodot skatītājiem,” atzinās Kristīne Luīze, atklājot izstādi “llze Kristīne Barselona” galerijā “UPB”.

Kristīne Luīze Spānijā saņēmusi atzinību par savu daiļradi, un Barselonas pasniedzējiem viņas darbi bijuši kā atspirdzinošs dzēriens karstā dienā un pārsteigums, ko viņi no tālās, mazās Latvijas mākslinieces nebija gaidījuši. “Iemācījos ticēt saviem spēkiem, jo mani tur novērtēja gan kā mākslinieci, gan kā cilvēku. Sapratu, ka smaids, valoda un cilvēka darbs ir pats vērtīgākais, kas var būt, jo tas par tevi pasaka visu. Ar šiem trim “ieročiem” viss ir iespējams, bet pats galvenais, neaizmirst, ka pāri visam stāv cilvēka būtība – sirds,” saka Kristīne Luīze.

Viņas darbi no cikla “Ūdens dzīve” jau pirms kāda laika tika piedāvāti liepājnieku apskatei galerijā “Promenāde”, bet gada sākumā astoņas gleznas ar nosaukumu “Pastaiga pa Grāciju” bija apskatāmas arī galerijā “Montcada” Barselonā. Tagad Spānijas iespaidi atvesti arī uz Liepāju. Un, piemēram, izstādē apskatāmais “Barselonas sapņu dārzs” atspoguļo Kristīnes Luīzes skatījumu uz pilsētu, kurā ir iespējams pat neiespējamais, tāpēc uz audekla satiekas zils zilonis, orhidejas, sarkanas zemenes un oranžs omārs.

Anda Pūce,
“Kurzemes Vārds”

Mākslinieces Ilze Avotiņa (no kreisās) un Kristīne Luīze Avotiņa piedāvā liepājniekiem inspirējošus darbus, kas tapuši, viņām pusgadu dzīvojot Barselonā. Glezna “Es staigāju kā vējš” dzimusi kādā skaidrā dienā, kad labi bijuši saskatāmi Pireneju kalni.