– Nu jau vairākus gadus esi iejuties sporta funkcionāra amatā, bet iepriekš plašākai sabiedrībai labāk biji zināms kā profesionāls kanoe airētājs. Vai tu pats sportošanai esi pielicis punktu?

– Savā ritmā vēl kaut ko padaru. Nesen biju aizbraucis uz SUP pasaules čempionātu Polijā. Sanāca daudz braucienu, aizcīnījos līdz 16. vietai. Startēju arī garajā distancē jūrā.

Pie mums tādā laikā cilvēki brauc uz Ziemeļu molu skatīties viļņus, bet tur gājām cīnīties ar ūdeņiem. Finišēja ap 50 supotājiem jeb puse no visiem dalībniekiem.

– Jautājums gan vairāk bija par olimpisko sporta veidu kanoe airēšanu?

– Ar to vairs gandrīz neko nedaru. Pirms dažām nedēļām uzvarēju Ventspilī notikušās sacensībās, kam īpaši pagatavojos. Tomēr zinu, kāds darbs jāiegulda, lai būtu kaut cik normālā līmenī.

Kad ar SUP izeju jūrā, man nekad nav bijuši divi vienādi treniņi. Man patīk dažādība, mēģinu noķert kaifu. Mans mērķis ir kļūt par pasaules vadošo supotāju 40+ vecuma grupā.

– Vai sanāk, ka jūs ar ilggadējo pārinieku Gati Pranku esat tā klusiņām pielikuši punktu savām profesionāļu gaitām?

– Jā. Airēšanā pavadīju 23 vai 24 gadus. Nav tā, ka vairs neiešu uz ūdens. Taču ilgāk par 20 minūtēm man vairs nepatīk. Mūsu sporta veids – kanoe – mirst. Savukārt SUP attīstās.

Biju patīkami pārsteigts, cik atvērta un draudzīga ir SUP komūna. Pretstatam ir kanoe sacensības ar dalībnieku akmens cietajām sejām.

Mēs ar Gati vienubrīd sapratām, ka jāliek punkts. Droši vien aizbrauksim uz kādām veterānu sacensībām, jāaizbrauc uz Latvijas čempionātu, lai paskatītos, kā jaunieši satrenējušies. Taču lielajam sportam pielikts punkts. Abi esam pārāk aizņemti ar savām lietām, lai četras stundas dienā veltītu treniņiem.

– Vai punkta pielikšanu ietekmēja valsts finansējuma zaudēšana?

– Ietekmēja kovids un, jā, arī valsts finansējuma zaudēšana. To piešķir, ņemot vērā startus pasaules vai Eiropas čempionātā. Ap kovida sākumu man piedzima bērni, Gatim piedzima bērni, un bija jāsaprot, vai varam vēl cīnīties.

Nebeidzām norietā. Rezultāti gāja uz augšu, bet tos sasniegt kļuva aizvien grūtāk, un cik tad vēl mēģināsim? Ap to laiku sportošana bija kā klapes visam citam, kas traucēja teikt “jā” citām iespējām.

– Vai sāp olimpiskā sapņa nesasniegšana?

– Sapnis bija rokas stiepiena attālumā. Protams, ir sāpīgi atcerēties.

Pieļauju, ka mūsu sāpīgākās atmiņas ir par to, ka pietrūka 0,1 sekundes līdz nokļūšanai olimpiskajās spēlēs.

Pēc tam mūs apsteigušos moldāvus diskvalificēja dopinga dēļ. Ja tas notiktu kādas divas vai trīs nedēļas agrāk, mēs būtu aizbraukuši uz olimpiādi.

– Ko no tevis prasīja ceļš no sporta zālēm un laivām līdz sporta skolas un tagad arī Sporta pārvaldes vadītājam amatam?

– Izglītība man bija atbilstoša. Kad bija izsludināts konkurss Futbola skolas vadītāja amatam, skatījos uz prasībām pretendentiem un secināju, ka man trūkst pieredzes, bet citi punkti atbilst prasībām.

Biju strādājis uzņēmuma izpilddirektora amatā, biju iesaistīts biznesā, bija sporta izglītība. Dokumentācija arī nekad nebija baidījusi, jo esmu rakstījis projektus, gatavojis atskaites par mums ar Gati. Svešāka lieta man bija valsts iestādēs valdošā birokrātija. Pēc darba privātā biznesā likās, ka nepārtraukti jāsien vaļā cieši sasiets mezgls.

Manuprāt, birokrātija bremzē attīstību. Es saprotu nepieciešamību pēc caurspīdīguma, bet to var panākt bez dokumentu kaudzēm un liela administrācijas sloga. Taču tāda ir sistēma. Vai nu tu pieņem noteikumus, vai nepieņem.

Taču nav bijis, ka es nekad tur neesmu gribējis būt. Vēl, kad Sporta pārvaldi vadīja Artis Lagzdiņš, pēc tam Elans Strazdiņš, likās, ka kaut kad varētu tur strādāt. Man ļoti patīk sports. Vienmēr esmu gribējis būt saistīts ar to, vienalga kādā statusā.

Mans vectēvs Zigfrīds man ir iemācījis mīlestību pret sportu, un tā man ir milzīga.

Un nav arī tā, ka man nepatīk strādāt šādu darbu. Ļoti patīk. Ir gan sajūta, ka Futbola skolā neesmu paguvis visu izdarīt. Taču domāju, ka vēl kādu laiku saikne ar skolu man būs stipra.

– Par Futbola skolu vēl parunāsim, bet, ja reiz ierunājies par birokrātiju, tad gribas jautāt, kā tu redzi savas iespējas to mazināt?

– Pārvalde jau ir sākusi digitalizēt daudzus procesus. Forši ir tas, ka mūsu pašvaldība kopumā procesus digitalizē. Papīra kaudzes nav vajadzīgas.

– Ir labi taupīt papīru, bet, vai birokrātija mazinās, ja tā tiek digitalizēta?

– Taisnība, taču ir prasības, kas jāpilda. Piemēram, skolai regulāri jātaisa pašvērtējums. Kā gājis skolai, kā strādājis tās direktors. Būtībā tas paveicams ar vienu anketu, nevis rakstot memuārus, kuros dominē ūdens liešana un atrakstīšanās. Īsta satura tur nav.

– Ko vēl neesi paguvis paveikt Futbola skolā?

– Man patīk sekot līdzi mūsu treniņu procesam. Visām inovācijām un novitātēm, sasaistei ar medicīnas centru. Esam sakārtojuši lielo futbolu, tagad ķeramies klāt mazajam.

Līdz 12 gadu vecumam trenēšana bija, vairāk vadoties no izjūtām. Gribam šo sistēmu sakārtot tā, lai tā būtu tāda pati kā vecuma grupām, kas spēlē 11 pret 11 futbolu.

Tajā, sākot no 12 gadus veco puiku grupām, izdarīts tā, lai, tēlaini runājot, Aivis Tints varētu aiziet un novadīt treniņu.

Mums ir konkrēta sistēma, pēc kuras strādā visi treneri. Treneris paņem rokasgrāmatu, paskatās un redz, ka noteiktā periodā jādara noteiktas lietas. Ir platforma, kurā redzams, kādi jauniešiem bijuši treniņi, cik daudz, veidojas spēlētāju profili, redzam, kā notiek treniņu process.

Sistēmu esam ieviesuši, tomēr, neskaitot Latvijas jaunos čempionus – U18 komandu, kopumā sasniegtās vietas mani neapmierina. Ir 5., 6., 7. vieta. Mums jāmāk atrast veidu, kā vinnēt, lai apliecinātu savu rokrakstu, ko esam sākuši veidot.

– Par darbu pēc vienotas sistēmas, Holandes un citu valstu jaunatnes futbola rokasgrāmatām, dzirdēts arī saistībā ar citām futbola akadēmijām. Kā šādu sistēmu uzņēma treneri, un vai līdz ar to nezūd treneru individuālo kvalitāšu loma treniņprocesā?

– Mēs ar šo sistēmu dodam tikai pamatu, bet tas, kā katrs audzē muskuļus, ir atkarīgs no paša trenera. Katram no mūsu 23 treneriem ir savi knifi – ko kurš labāk redz, ko kurš labāk prot. Viens sekmīgāk strādā ar bērniem, cits – ar jauniešiem. Vienam stiprā puse ir disciplīna, otram – citi aspekti.

Mēģinājām treneriem atrast īsto vietu, kur viņiem vislabāk pielietot savas zināšanas. Sākumā izmaiņas treneri pieņēma ar neticību un skepsi, bet pēc pāris mēnešiem viņi jau teica, ka viss kārtībā, var strādāt.

– Varbūt, acīs skatoties, neatzinās, ka nepatīk?

– Varbūt. Taču futbolā ļoti ātri uzzina, ja kāds runā aiz muguras. Liepāja ir maza. Man ir cieši kontakti ar vecākiem. Satiekot draugus un uzzinot, ka viņi trenējas pie trenera X vai trenera Y, vienmēr apjautājos par to, kas patīk un nepatīk. Atsauksmes nav sliktas.

Problēma ir cita. Ir jūtams treneru trūkums. It kā 23 speciālisti ir daudz, esam sadalījuši trenerus pa blokiem, lai katrs dotu maksimālo pienesumu, bet skolai vajadzētu vēl kādus divus trenerus, kurus meklējam Rīgā.

– Jautājums nav jauns, un tas droši vien tā nedaudz plūstoši savieno tavas tagadējās un nākamās darbavietas krastus. Proti, runa ir par treneru atalgojumu, ko mēdz saukt par nekonkurētspējīgu. Vai tā ir liela problēma, un vai šis jautājums būs viens no pirmajiem, kas tev būs jārisina Sporta pārvaldes vadītāja amatā?

– Principā šis būtu mans galvenais uzdevums šim un nākamajam gadam. Kad uzzināju, ka mani ir izraudzījušies par pārvaldes vadītāju, gāju pie pašvaldības vadītājiem un teicu, ka jādomā par algām. Ceru, ka esmu saklausīts, katrā ziņā atbalsts ir apsolīts. Tas noteikti jārisina!

No Futbola skolas aizgājuši divi treneri, kuriem ražotnēs maksā vairāk. Tur viņiem alga uz papīra ir 1400 eiro, kas nozīmē 1100 uz rokas. Mums ir 900 uz papīra. Atšķirība diezgan liela.

Trenera darbs prasa daudz laika. Vienīgais brīvais laiks ir no rīta, kad sieva darbā, bet bērni skolā. Vakaros jāvada treniņi, bet brīvdienās notiek spēles.

– Atalgojums pamatā gulstas uz Izglītības un zinātnes ministrijas pleciem. Ko šajā ziņā var darīt pašvaldība?

– Pilsēta var izveidot savu apmaksas sistēmu. Tā varētu būt sava veida piemaksa, izstrādājot nolikumu. Esam pacēluši vecāku līdzmaksājumu apjomu, lai spētu veidot treneriem algu fondu. Tas nav viegli, bet ir izdarāms. Jāizstrādā vienoti kritēriji, ņemot vērā izglītību un sasniegumus.

– Cik lielai būtu jābūt treneru algai?

– Gribētu, lai tie būtu 1000 eiro uz rokas. Vai tas būs iespējams? Skatīsimies. Protams, valsts līmenī treneriem katru gadu ir 10% pieaugums, tomēr jāņem vērā arī inflācija. Valsts mērogā to nodrošināt ir grūti. Mums jāliek galvas kopā pilsētā. Risinājumu redzu vecāku līdzfinansējumā.

– Vai šādu algu saņemtu visi treneri?

– Ņemot vērā kritērijus. Ja salīdzinām treneri, kurš tikko sācis darbu, ar pieredzējušu un panākumiem bagātu treneri, tad priekšroka būs pieredzējušajam. Valsts līmenī šobrīd vienādi vērtē pieredzējušus trenerus un speciālistus, kuri tikko pabeiguši treneru kursus.

– Vai problēma nav tāda, ka jaunais treneris, kurš tikko sācis darbu, bieži vien nevar savākt pilnu slodzi, līdz ar to viņa alga ir vēl mazāka?

– Jā, tad viņam vajadzīgas vairākas grupas. Mēs futbola trenerus centāmies iesaistīt interešu izglītībā, lai pa dienu viņi trenētu un papildus nopelnītu par darbu ar bērndārzniekiem.

– Cik reālistisks ir 1000 eiro neto algas projekts?

– Domāju, ka tas ir reāls. Optimistiskā scenārijā tie treneri, kuri atbilstu kritērijiem, papildu atalgojumu varētu sākt saņemt, sākot no pavasara. Ilgāk nevaram gaidīt.

– Vai esi apzinājis kadru problēmu Liepājas jaunatnes sportā?

– Jā. Katrā sporta veidā trūkst viena vai divu treneru. Grūtākais ir pat nevis vienkārši atrast treneri, bet piesaistīt tādu, kuram deg acis.

– Tā ļoti diplomātiski gaidāmo ziemu dēvē par izaicinājumu laiku. Cik liels izaicinājums pašvaldībai būs sporta bāzu apsaimniekošana un energoresursu sadārdzinājums?

– Tas ir liels. Labā ziņa ir tāda, ja nemaldos, gāzes cena ir kritusies salīdzinājumā ar to, kāda bija pirms laika. LOC vadītājs Gatis Griezītis pagaidām saka, ka nevajag celt paniku. Jāskatās, jāgaida, kas būs tālāk.

Katrā ziņā treniņu process sporta skolās neapstāsies, bet visi mēģinās taupīt, uz ko vien iespējams. Droši vien uz apgaismojuma, elektrības, siltuma rēķina.

– Kādu esi iecerējis Sporta pārvaldes vadītāja amatā veidot komunikāciju ar tautu, ar dažādu sporta veidu treneriem? Šīs profesijas pārstāvji nekritizē līdzšinējo vadītāju Elanu Strazdiņu, tomēr saka, ka klātienē ar viņu faktiski neesot tikušies, nav notikušas arī kopsapulces. Var just, ka vismaz daļai treneru pietrūkst komunikācijas ar nozares vadītāju, viņu izjūtas ir tādas, ka viņi turēti rokas stiepiena attālumā.

– Esmu, protams, domājis par savu vadības stilu. No vienas puses, varētu piekrist, ka Elans bieži netikās ar tautu, tomēr man patīk tas, kā viņš organizēja darbu. Bija subordinācija.

Ja vadītājam jārisina katra mazākā sūdzība, katra problēma, tad tas būs tirgus, nevis organizēts darbs, struktūra.

Elans prata novilkt robežas, lai darbs būtu efektīvs, lai netērētu laiku, ko varētu veltīt attīstībai. Mēs taču zinām, ka mazās problēmas patiesībā paņem ļoti daudz laika. Tomēr piekrītu, ka treneriem ir svarīgi justies uzklausītiem un sadzirdētiem.

Pieļauju, ka man pārvaldē sanāks daudz vairāk tikties ar cilvēkiem. Tas ir vajadzīgs, un es noteikti to praktizēšu. Man arī pašam patīk zināt, kas notiek.

– Vai šajos jaunajos taupības laikos pārvalde neatcels Liepājas sporta laureātu ceremoniju?

– Neatcels. Man liekas, ka tā ir svēta lieta. Kad es vēl biju aktīvs sportists, tiešām gaidīju šo pasākumu. Nereti zvanīju uz pārvaldi un jautāju, kad notiks pasākums, lai attiecīgi plānotu treniņnometni. Šis sarīkojums ir domāts sportistiem, lai viņus vēl vienu reizi suminātu.

Sportisti jau nedēļu pēc saviem startiem aizmirst par tiem. Mums šajā sarīkojumā ir iespēja atcerēties viņu sasniegumus, godināt tos, izcelt citādā, īpašā gaisotnē. Sportistiem ir spēcīgi ego, kas arī ir nepieciešams, lai sasniegtu panākumus. Ar laureātu ceremoniju mēs šos ego barojam, paceļam tos.