liepajniekiem.lv
Spēkratu viņš restaurējis un aprīkojis kā 90. gadu detektīvu auto un, izvizinot kāziniekus vai vecpuišu, vecmeitu ballīšu kompānijas no paziņu loka, attiecīgi arī saģērbjas, neaizmirstot apjozties ar šaujamo un paņemt līdzi fotoaparātu.
“Gribētos nākotnē attīstīt šādu tūrisma piedāvājumu Liepājā,” viņš saka.
Relikvijas un statuss
Automašīna aprīkota ar netrafarētām zili sarkanām bākugunīm. “Tāpat kā Semīram Gerkānam “Kobrā”,” smej Mārcis.
Tās var iegādāties legāli internetā, bet lietot drīkst tikai privātās teritorijās, ceļu satiksmē – nekādā gadījumā. Cilvēki gan esot ieteikuši piepelnīties.
Braucēji ir izbrīnīti, ieraugot salonā cigarešu “Rīga” un “Elita” paciņas – sen aizgājušu laiku relikvijas.
Tās nav vienīgās autentiskās mantas, gadiem meklētas un sagādātas. Ierocis, policijas žetons, roku dzelži – šī atribūtika te iederas, lai arī nav īsta. Vēl komplektā ādas jaka un 90. gadu fotoaparāts “Zenit”, kas joprojām darbojas.
“Vajadzētu jau Rietumvācijas, bet iztieku ar to, kas ir,” saka M. Veits.
Tā kā viņš ir hokeja tiesnesis, automašīnas aizmugurē zem stikla sarindotas ripas no dažāda mēroga spēlēm.
Ideju uztaisīt detektīvu auto viņam kāds ieteicis.
“Es domāju – kālab ne? Internetā bija pieejamas detaļas, lai to izdarītu, vieglāk bija uztaisīt tieši netrafarēto auto.
Vai tas agrāk Vācijā varētu būt šādi izmantots, ziņu nav, taču pie leģendas pieturos, un pašlaik tas ir detektīvu auto.
Varbūt ne autentisks, jo ir LED lukturi un kaut kas uzlikts no modernām lietām,” stāsta saimnieks.
M. Veits pamatīgi gatavojās vēsturiskā spēkrata statusam, kas saņemts 2022. gadā.
“Vienmēr bijis sapnis iziet tam procesam cauri. Ļoti gribēju tēvu izvizināt, bet viņš tā gada pavasarī aizgāja viņsaulē, nepaspēju,” viņš atklāj.
Sadabūjis oriģinālās aptieciņas, atslēgu komplektu, ilgi meklējis riepas. Atradis dažādas ekskluzīvas detaļas, piemēram, ādas salonu.
“Vecais bija galīgi nodilis. Sanāca pēc tā braukt uz “plato galu”, ņemot brīvdienu, bet ieguvu to ļoti izdevīgi, jo tādas lietas pašlaik ir ļoti dārgas. Puse dzinēja savākta pa detaļām, arī virsbūve.
Ļoti sarežģīti kaut ko atrast, jo saloni un virsbūves laika gaitā sabrūk,”
stāsta auto saimnieks.
Ja ir iespēja kaut ko iegādāties šai mašīnai, tad tas ir jādara, lai arī pašlaik nevajag, jo varbūt pēc gada tieši šo lietu ievajadzēsies.
Daudziem cilvēkiem bijuši aizspriedumi, centušies Mārci atrunāt no vēsturiskā spēkrata statusa iegūšanas.
“Teica – tu nevarēsi iziet, visam vajadzēs būt oriģinālam. Realitātē šis process ir salīdzinoši vienkāršs. Galvenais ir mašīnas kopskats, lai tā būtu kopta, lai salons un tapsējums kārtībā, un galvenais, lai nav nekādu tūņu. Citreiz šiem auto ir uzliktas gāzes iekārtas, ir sēdināti.
Piecus gadus var nemaksāt nodokli, tas arī ir izdevīgi.
Daudzi man prasa par statusu, un es iedrošinu doties un izdarīt. Nesanāks ar pirmo reizi, tas nekas. Man arī viss neatbilda kritēriju lapām. Piemēram, stūrei vidū nav “BMW” logo. It kā sīkums, bet visi to ievēro. Jāatrod precīzs izmērs, internetā neizdodas uziet,” viņš izstāsta.
Fotosesijām Mārcis, ņemot talkā mākslīgo intelektu, sagatavojis speciālas numurzīmes “KLASIKA”, kas ļoti labi izskatās pie senā spēkrata. Un tad vēl ieslēdz bākugunis un sirēnu…
Personība ar dvēseli
Šis “BMW” ilgi piederēja Klāvam Vikmanim. “Gadiem strādāju “Vērbeļniekos” un redzēju, ka tā netiek kustināta. Apvaicājos un vārdu pa vārdam izdevās sarunāt šo automobili,” atklāj Mārcis.
Restaurācijas procesā lielāko daļu paveicis pats, divus trīs gadus pamazām čubinot. Krāsošanā un citās lietās, ko pats nevarējis izdarīt, lūdzis palīdzību no malas.
Mašīnas krāsotājam viņš atdeva savu iepriekšējo “BMW” mašīnu bez tehniskās apskates.
M. Veitam ir labs draugs, kam ir autoserviss, pie viņa var darboties ar savu detektīvu auto, kaut ko paskrūvēt, ja netraucē.
Šo to var paveikt, uzbraucot uz estakādes, kuru gan vēl jāatrod, bet ir arī lietas, kur jāprasa ekspertu palīdzība.
“Ir saraksts, kas ir jāizdara, un katru gadu to papildinu,”
viņš saka.
Liels ieguvums ir kontaktu loks visā pasaulē. “”WhatsApp” grupās notiek andeles, mainīšanās, barteri. Ja notiek kāda kļūme, var prasīt padomu. Katram modelim, gadam un dzinējam ir sava specifikācija. Ja ir domubiedru kopienas, kam prasīt, tad ir vieglāk.
Var aizvest uz servisu, bet tur nemaz nezina, ko ar tādu senu auto darīt, nespēj iedziļināties. Maksāt cilvēkam par ieguldītajām stundām būtu kosmisks cipars. Protams, mācīties no “YouTube” video un citur internetā vajag, ieslēdzot kritisko domāšanu,” zina Mārcis.
Ikdienā viņš nebrauc ar detektīvu auto, tikai īpašos gadījumos. Mašīnu saudzē un cenšas nebraukt pa bruģi. Kad beidzas vasaras sezona, nebrauc vispār, var tikai piedāvāt aizvest ar treileri uz fotosesijām.
Ideāli būtu turēt siltā garāžā, citādi pēc katras ziemas uzrodas kādas problēmas – niķojas elektronika. Piemēram, radio displejs pazuda. Liepājā elektronikas speciālisti esot deficīts, īpaši tādi, kas iedziļinātos senās mašīnās.
“Kādreiz cilvēki diemžēl nerūpējās par šādām mašīnām, un liela daļa pamira. Pagājušajā gadā aizbraucu uz mācībām. Atbraucu atpakaļ – mašīnai griesti nokrituši, atlīmējušies. Senām mašīnām visu laiku kaut kas jālabo, un tā esmu apņēmies katru gadu pa vienai lietiņai savest kārtībā,” pauž M. Veits.
“Vēsturiskās automašīnas man patīk vairāk, jo tajās jūt personību un ražotāja dvēseli.
Jaunajās tā nav, man nepatīk, pat ja ir nullīte tikko no salona. Tolaik iegūt automašīnas bija sarežģītāk, tāpēc tās centās uzturēt un ielikt tajās savu individualitāti,” spriež Mārcis.
Viņam patīk cilvēku emocijas, kad braucēji izjūt senatnīgo stilu. “Iekāpj, izbrauc, izbauda Liepājas šarmu, vēsturisko stāstu. Kopaina ar mašīnu iedod tādu ceļojumu laikā,” atzīmē Mārcis.
Katrs kilometrs ir svinīgs
Salīdzinot ar jaunām mašīnām, šajā “BMW” ir izcils komforts, vērtē M. Veits.
“Senās mašīnas ripo laideni, plūstoši. Ļoti komfortabli sēdēt ilgstošos pārbraucienos. Salons liekas daudz rūpīgāk izstrādāts, nav tik plastmasīgs,” viņš saka.
Vadāmība ir laba, hidrauliskā stūres pastiprināšanas iekārta pilda savu funkciju.
“Koka stūrīte interesanta. Man patīk ar koku darboties, domāju, kālab mašīnā to neielikt? Latvijā šādi “BMW” ir arī citiem, tikai ne šādā izpildījumā un komplektācijā.
Katra ir ar savu raksturu un individualitāti. Manu cilvēki labi novērtē, jo koks un āda ļoti forši saskan kopā,”
izstāsta īpašnieks.
Šajā auto dažas opcijas neparasti izvietotas. Drošības jostas aizmugurē jāsprādzē no vidus uz āru. Daudzi cilvēki iekāpjot uzreiz meklē ārējā daļā un prasa, kur tad siksna. Logu atvēršanas pogas atrodas pa vidu starp sēdekļiem.
Mārcis atradis krūzīšu turētāja rasējumus, izprintējis un pievienojis, izskatās autentiski. “Senāk laikam nedomāja par dzērieniem, par kafiju,” viņš smejas.
“Toties nevienā mūsdienu mašīnā neesmu redzējis tik daudz pelnutrauku.
Radio meklēju, ko likt vietā, tāds ir bijis. Pagaidām ir kasešu atskaņotājs, lai gan bijis jau krutāks disku atskaņotājs, kas tolaik bija pavisam ekskluzīvi. Daudz ekstru var likt klāt, var darboties. Autentiskas lietas statusu neietekmē, tās tieši ir bonuss. Var pat minibāru un ledusskapīti ielikt.
Kad runāju ar īpašniekiem visā pasaulē un viņi rāda savus auto, tad man liekas, ka manējais vēl ir pliks. Bet nav tik slikti,” viņš uzsver.
Mašīnai ir kondicionieris, bet tam atrada problēmu sistēmā. “Lai defektu novērstu, sanāk visu paneli izārdīt, ņemt ārā kondicioniera elementu, lodēt, likt atpakaļ, pārbaudīt spiedienu.
Grūti iztēloties, cik tas ir sarežģīti, un tam jāvelta daudz laika. Ja ziemā nebūs hokejs jātiesā, tad būs, ko darīt. Vajag savest kārtībā, lai nebūtu logi jātur vaļā,” zina saimnieks.
Plašās zināšanas un izpratne Mārcim sākusies ar darīšanu. Tiesības ieguvis vidusskolā uz savu 18 gadu dzimšanas dienu, tēvs palīdzēja nopirkt pirmo mašīnu.
“Sapratu to, ka man patīk. Meitenes tēvs servisā darbojās, tas likās fascinējoši – kā strādā mehāniķi, kā viss kopā notiek.
Ja vēl pašam izdotas sarežģītu lietu atrisināt, tas rada patīkamu padarīta darba sajūtu, un gribas vēl.
Mēģinu pats labot, risināt. Ja nesanāk, prasu atbalstu no malas,” viņš stāsta.
Auto nobraukums bijis ap 250 tūkstošiem kilometru. “Pārbaudot “carVertical” datubāzē, tas apstiprinājās. Paskatoties “BMW” apkopes grāmatiņu, tie tūkstoši izskatās ticami. Ņemot vērā iepriekšējā saimnieka stāstīto, nav tā mašīna pārāk daudz lietota, jo trīsarpus litru dzinējs ikdienas braukšanai nav īsti piemērots.
Visi, kas braukuši uz Rīgu turp un atpakaļ, stāsta šausmu stāstus. Var bieži kafiju padzert un uzpildīt mašīnu. Kā saka – benzīna kapsēta. Tāpēc tie ir svētki un īpašas reizes, kad izbraucu. Katrs kilometrs ir svinības. Fūrēm iet garām pavisam labi, bet es cenšos neskriet, baudu braucienu,” stāsta M. Veits.
Detektīvu auto mājās sauc par Fredi. “Vārds pārmantots no iepriekšējā bembja. Katrai mašīnai vārds atnāk un ir,” saka Mārcis.
Uz retro auto saietiem viņš nebrauc. “Man nevienam nekas nav jāpierāda. Katrs tomēr pats sev taisa un dara, katram ir sava gaume,” atzīst M. Veits.
Mārča Veita detektīvu auto
- “BMW E34 535i”
- 1990. izlaiduma gads.
- 3,5 l benzīna dzinējs, 207 ZS.
- Patēriņš pilsētā – 16 l/100 km, uz šosejas – ap 10.
- Piecpakāpju manuālā pārnesuma kārba.
- Vēsturiskā spēkrata statuss.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
