liepajniekiem.lv
Pat svinot nevainīgo cilvēku, piemēram, žurnālistu, atbrīvošanu, ir grūti izvairīties no satraucošā fakta, ka Kremļa valdnieks Vladimirs Putins ir veiksmīgi izmantojis viņu savlaicīgo aizturēšanu, lai no Rietumu cietumiem izpestītu īstus noziedzniekus.
Ko vērts ir kaut vai Vadims Krasikovs, krievu slepkava, kurš izcieta mūža ieslodzījumu Vācijā.
Divus ar pusi gadus kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā rietumvalstis ir izmantojušas atšķirīgas, dažkārt pretrunīgas pieejas karam. Aiz katras valsts politikas slēpjas īpaša perspektīva, ko ietekmē vēsture.
Tās ir kā brilles, kas karu parāda dažādās gaismās.
Nesenais NATO samits iezīmēja tendenci vienoties par kopīgu redzējumu, bet tā ir tikai tendence. Būtu vitāli svarīgi, lai Rietumi vienotos, kā tie redz karu Ukrainā un kā vislabāk to izbeigt.
Klausoties, kā atbrīvotie Kremļa kritiķi runā par sankciju mīkstināšanu, man zūd ticība kaut kādai vērā ņemamai krievu opozīcijai, kas sazobē ar Rietumiem varētu panākt taisnīgu risinājumu tam postam, kas turpinās jau trešo gadu.
Vēsture ir labs veids, kā domāt par nākotni, un laiku pa laikam dzirdam runas, ka mēs atrodamies plašāka kara priekšvakarā, piedzīvojot kaut ko līdzvērtīgu tam, kas notika pirms 110 gadiem. Tāds kā skats caur Sarajevas brillēm.
Šajā Balkānu pilsētā karstā 1914. gada vasaras dienā kāds students atklāja uguni uz erchercoga Franča Ferdinanda transportlīdzekli, izraisot haotisku notikumu virkni, kas strauji noveda pie Pirmā pasaules kara.
Šis ārkārtīgi postošais karš būtībā sākās nejauši.
Tiem, kas uz šodienas situāciju lūkojas caur šīm brillēm, ir bažas, ka karš Ukrainā kļūst par Ferdinanda nogalināšanas ekvivalentu – tā teikt, starta šāviens pasaules karam.
Viņi bīstas, ka pēdējos gados mēs soli pa solim virzāmies uz globālu konfliktu, varbūt pat kodolkaru. Viņu secinājums ir vienkāršs.
Baidoties, ka Krievija izraisīs neatgriezenisku konflikta eskalāciju, viņi vēlas Ukrainas militāro ambīciju ierobežošanu un uzstāj, ka jāmeklē iespējas diplomātiskām sarunām.
Tipiska Sarajevas briļļu valkātāja ir Vācija. Kopš 2022. gada februāra kanclers Olafs Šolcs ir dedzīgi iestājies par atbalstu Ukrainai, un viņa valsts ir viena no svarīgākajām palīdzības un ieroču sniedzējām.
Tomēr tajā pašā laikā līdz ar katru jaunu piegādi viņš atkārtoti brīdina: kādā brīdī viens drons, viena lidmašīna var būt par daudz.
Viņa uzsvars vienmēr ir uz piesardzību un mērķis – sarunu ceļā panākt izlīgumu.
Vēl ir arī Minhenes brilles. Šajā gadījumā vēsturiskais atskaites punkts ir 1938. gads, kad Ādolfs Hitlers pieprasīja daļu Čehoslovākijas un Eiropas lielvaras tam samiernieciski piekrita.
Aneksijai bija jāapmierina Trešā reiha apetīte. Taču tas notika uz citu valstu rēķina, bet visi “mierinājumi” sabruka kā kāršu namiņš pēc Vācijas un PSRS uzbrukuma Polijai gadu vēlāk, novedot pārējo Eiropu un galu galā arī visu pasauli līdz Otrajam pasaules karam.
Šajā skatījumā naivi lēmumi rada tikai vēl vairāk upuru un ciešanu, veselas pilsētas – toreiz Varšavu, tagad Mariupoli – noslaukot no zemes virsmas. Tieši tādēļ nekādā gadījumā nedrīkst piekāpties Hitlera mūsdienu līdziniekam.
Neskaitot pašu Ukrainu un Poliju, šādas brilles nēsā arī apkārtējo reģionu valstis: Baltijas valstis, Somija, Rumānija, Moldova.
Šķiet, arī Francija pēdējo divu gadu laikā Sarajevas brilles ir nomainījusi pret Minhenes modeli.
Kā tas izskatās Vašingtonā? Abos pasaules karos ASV iesaistījās vēlu. Amerikas skatījums lielā mērā izriet no satricinājuma, kas to ievilka Otrajā pasaules karā: uzbrukums Pērlhārborai 1941. gadā.
Tas iemācīja ASV, ka var nākties maksāt daudz lielāku cenu, ja netiek nodrošināta rūpīgi kalibrēta klātbūtne lielajos konfliktos. Valsts apņēmās nekad vairs netikt pārsteigta savā teritorijā.
Šīs Pērlhārboras brilles palīdz izskaidrot Savienoto Valstu rīcību šodien – pēc iespējas atbalstot Ukrainu, bet līdz brīdim, kad rastos tiešs risks izprovocēt atbildi. Tās svārstās starp vairāk vai mazāk aktīvu pieeju, turpinot raizēties par iespējamo eskalāciju no Krievijas puses.
Un ir skaidri redzamas problēmas, ko radījusi šāda nostāja, jo īpaši saistībā ar aizkavēto palīdzības pakotni Ukrainai.
2024. gadā mēs neatrodamies Sarajevā, Minhenē vai Pērlhārborā. Taču tas neatceļ dziļo ietekmi, ko sniedz šīs vēsturiskajā pieredzē balstītās perspektīvas.
Katrs briļļu pāris ne tikai veido pašreizējo notikumu analīzi, bet arī rada stingru morālu pārliecību par to, kas ir pareizi.
Un tieši šī pārliecība, nevis tikai vēsturiskas analoģijas piemērošana šodienas notikumiem, var likt līderiem ierauties katram savā čaulā un nedzirdēt citam citu.
Kā panākt vienotu izpratni par notiekošo? Šai izpratnei jābalstās apjēgā, ka mēs neatrodamies vecmodīgā pirmskara laikmetā, bet gan jaunā hibrīdkara laikmetā.
Šis daudzpusīgais karš pret Rietumiem un to galvenajām politiskajām vērtībām jau notiek visā pasaulē, ne tikai Eiropā, bet arī Āfrikā, Āzijā un Tuvajos Austrumos.
Un, ja vēl nav Krievijas bezpilota lidaparātu, kas lido virs Eiropas Savienības valstīm, citās frontēs jau notiek cīņas – pagaidām ar dezinformācijas, spiegošanas un hakeru iesaisti. Bet Sarajevas, Minhenes un Pērlhārboras analoģijas ir noderīgas jaunas perspektīvas veidošanai, kas piemērota 21. gadsimtam.
Mēs neesam nosodīti atkārtot pagātni. Tā vietā mēs varam brīvi izvēlēties, kā rīkoties, un man ļoti gribas domāt, ka tā ir galvenā būtība ticībai demokrātijai abās Atlantijas okeāna pusēs.
Krievija lielā mērā iemieso to, no kā mēs esam laimīgi izbēguši brīdī, kad sabruka PSRS.
Visas Kremļa aizstāvētās “vērtības” ir tas, kādēļ mēs nekad negribam atgriezties jebkāda veida savienībā ar Maskavu.
Un apjausma par to, kādu postu pasaulei ir spējīga nest Krievija, noteikti varētu paātrināt dažādo priekšstatu briļļu pārtapšanā par vienotu skatpunktu.
Diemžēl krievu opozicionāru komentāri pēc atbrīvošanas nekādi neliecina, ka viņu redzējums par Krieviju kaut kādā veidā varētu palīdzēt Rietumiem vienoties kopīgā dziesmā.
Tikai patoloģisks aklums vai naivums var likt domāt par to, ka šodienas Krievija ir kaut kāds negadījums un Putins – nejaušs pārpratums.
Šausmīgo patiesību par to, kas patiesībā ir Krievija un ko tā nodara pasaulei, viņi nepieņem. Līdz ar to arī nevarēs nekādi palīdzēt tiem, kas saprot, ka Krievijai garais ceļš uz mūsdienīgu valsti būtu jāsāk ar vismaz kaut ko līdzīgu apgaismībai, ko civilizēta pasaule izdzīvoja pirms vairāk nekā 250 gadiem.
Latvijā
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
Vētra un lietus nes ievērojamus postījumus.
Pabeidz būvēt žogu gar Baltkrieviju.
Projektam “Rail Baltica” meklē privātos investorus.
Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
Jānis Siksnis atkārtoti ievēlēts par SEPLP priekšsēdētāju.
Pasaulē
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
Rietumvalstis un Krievija apmainās cietumniekiem.
Izraēla nogalina teroristu grupējumu līderus.
Ungārijas vīzu noteikumi darba ņēmējiem no Krievijas un Baltkrievijas raisa citu valstu iebildumus.
Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
Venecuēlas līdzšinējā prezidenta Nikolasa Maduro apšaubītā uzvara vēlēšanās izraisa vērienīgus protestus.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
