liepajniekiem.lv
It kā jau vajadzētu pievērsties notikumiem pašu mājās – galu galā, valdības restarts netiek izziņots katru dienu un pat ne katru gadu.
Un arī trīs ministru nomaiņa funkcionējošas valdības sastāvā ar mērķi panākt raitāku darba soli nav gluži ikdienišķs notikums. Tomēr uz pēdējo nedēļu straujā starptautisko norišu fona tas šoreiz paliek ēnā.
Par Evikas Siliņas uzrāviena rezultātiem varēsim spriest ar laika distanci, kamēr tas
virpulis, ko sakūlis Tramps, lai arī vēl tikai uzņem apgriezienus, jau tagad sola nebijušas pārmaiņas.
Jāsaprot, ka mūsu skatījums uz šīm norisēm atšķiras no to skatījuma, kas vēro no Atlantijas okeāna otra krasta. Amerikāņus vairāk satrauc norises pašu mājās.
Jāatceras ka ASV ir milzīga valsts, kur katrs štats ir lielāks par trim Baltijas valstīm kopā.
Amerikāņiem pietiek savu iekšējo problēmu, pietiek sašķeltības un viedokļu polarizācijas, ko Tramps veiksmīgi ir izmantojis savā līdzšinējās politiskās karjeras veidošanā.
Tādēļ apskata ievadā izteikto tēzi par trampistiem (jeb trampampiņiem, kā tos nodēvējis kāds vietējais ciniķis) es vairāk attiecinu uz Eiropā un Latvijā mītošajiem Donalda faniem, kuriem likās, ka nu tikai sāksies īstenā un patiesā konservatīvisma uzplaukums globālā mērogā.
Es neesmu pārliecināts, ka lielākā daļa trampistu novērtē to monumentālo kaitējumu, ko Tramps šobrīd nodara pēc Otrā pasaules kara iedibinātajai kārtībai. Viņš to sagrauj.
Un nevis drupina, kā lēni un pamazām disidenti drupināja padomju varas pīlārus. Tas notiek strauji, raupjiem un brutāliem vēzieniem, neskatoties, kam trāpīs un kuru ķers.
Tramps padara pasauli bīstamāku.
Viņš stutē Krievijas diktatoru Vladimiru Putinu un vienlaikus saindē attiecības ar ilggadējiem Savienoto Valstu sabiedrotajiem.
Transatlantiskā alianse, kas turēja spēku samērus līdzsvarā, tiek izjaukta.
Ironiski (bet varbūt arī ne tik ironiski), ka pati Amerika bija šīs kārtības galvenā ieviesēja un balsts, veicinot gan Rietumeiropas uzplaukumu un labklājību, gan arī pašu “štatu” augšupeju.
Slavenais rakstnieks Stīvens Kings izteicies ļoti tieši:
“Donalds Tramps ir briesmīgāks par jebkuru manis sarakstīto šausmu stāstu.”
Pašiem amerikāņiem, vismaz kādai daļai, varbūt arī tā neliekas, bet demokrātiski un liberāli noskaņotiem eiropiešiem nav nekādu šaubu, ka Tramps šobrīd pūš Putina stabulē un šķiet apņēmības pilns likt ASV riņķot Krievijas orbītā.
Ir grūti izvairīties no iespaida, ka Trampa administrācija strādā, lai grautu demokrātiju ne tikai pašu mājās (tur vienmēr varētu teikt, ka amerikāņi paši vainīgi, ka tādu ievēlēja), bet arī Eiropā.
Laikraksts “The Economist” notiekošo nodēvējis par “Donalda Trampa uzbrukumu Eiropai”.
Un tagad Eiropas līderiem maksimāli īsā laika sprīdī jātiek galā ne tikai ar to, ka ASV ir gatavas pamest Ukrainu Kremļa varā, bet arī ar to, ka ASV ir drauds demokrātijas un brīvības nākotnei Eiropā.
Maigi izsakoties, straujš notikumu pavērsiens.
Taisnības labad gan jāsaka, ka Eiropai jau sen bija laiks daudz vairāk ieguldīt pašai savā aizsardzībā, nevis paļauties uz ASV nodokļu maksātājiem.
Eiropa ir pietiekami apdzīvota un bagāta, lai pati varētu savaldīt Krieviju.
Tramps par Ukrainas karu saka, ka Ukrainai “nekad nevajadzēja to sākt” – protams, ka Ukraina neko nesāka, un šādi apgalvojumi ir tukša muldēšana.
Tikpat labi Tramps varētu teikt, ka laupīšanas upurim nevajadzēja sist uzbrucējam pa dūri ar degunu.
Un es nebrīnītos, ja kādā brīdī Baltā nama saimnieks aizrunātos, ka arī Otrais pasaules karš nebūtu sācies, ja viņš tobrīd būtu prezidents.
Varbūt atļautu nacistiem okupēt kādu valsti, lai panāktu mieru.
Trampa administrācija pēdējā laikā ir nostājusies Maskavas pusē vairākos ļoti būtiskos jautājumos: Ukrainai ir jāatdod sava teritorija, tā nevar pievienoties NATO, un tai būtu jārīko jaunas vēlēšanas, kā to jau labu laiku uzstāj Krievija.
Tā vien šķiet, ka ASV prezidenta amatā no jauna nonākušajam Trampam šķiet, ka Kremļa cars ir likumīgi un demokrātiski ievēlēts valsts vadītājs.
Un ne jau velti viņš pat ierosināja, ka Krieviju vajadzētu uzņemt atpakaļ G7 valstu grupā.
Domāju, ka daudziem bija grūti saglabāt vēsu prātu, klausoties, kā Tramps nosauca Ukrainas likumīgi ievēlēto prezidentu Volodimiru Zelenski par “diktatoru”, kurš izšķērdējis savas valsts līdzekļus.
Līdz šim šāda veida operas tika sacerētas Maskavā. Tagad šajā toņkārtā šķībi dzied arī Baltā nama koris.
Diplomātija ir kompromisu māksla, kas parasti ietver došanu un ņemšanu, taču Trampa un Putina mijiedarbībā pirmais kļuvis par varen dāsnu devēju, kamēr pēdējais priecīgi berzē rokas par negaidītajām dāvanām.
Trampa pieeja starptautiskajām attiecībām netieši stutē Krieviju arī citos veidos.
Viņa prasības pēc Panamas, Grenlandes un Kanādas teritorijām savā ziņā padara leģitīmu Krievijas nostāju, ka lielvaras var sagrābt visu, ko vien vēlas.
Viņa nostāja pret Starptautisko Krimināltiesu un aicinājumi piespiedu kārtā izvest Gazas iedzīvotājus norāda uz atteikšanos no noteikumos balstītas starptautiskās kārtības, kas līdz šim patiesībā bija spēcīga Amerikas maigās varas svira.
Bijušais Lietuvas ārlietu ministrs Gabrieļus Landsberģis brīdina, ka gadījumā, ja Tramps turpinās atbalstīt Krieviju un Eiropai neizdosies kāpināt savas aizsardzības jaudas, tad “draudi Eiropas drošībai pieaugs ārkārtīgi lielā mērā”.
Putins kļūs vēl drosmīgāks, kas nozīmē vairāk karu Ukrainā, Moldovā, Gruzijā un ne tikai.
Mums, protams, visvairāk bail par Eiropu, bet, iespējams, lielākais starptautisko attiecību murgs nākamajos gados būtu karš starp ASV un Ķīnu, kas sāktos pie Taivānas vai Dienvidķīnas jūrā.
Prezidents Džo Baidens tomēr savaldīja Ķīnas agresiju, cieši sadarbojoties ar sabiedrotajiem Āzijā un pašsaprotami lika Krievijai par savu iebrukumu Ukrainā maksāt lielu cenu.
Ja Tramps tā vietā ļaus Krievijai uzvarēt un arī izjauks attiecības ar sabiedrotajiem, tad Ķīna, visticamāk, ķersies pie rīkles Taivānai.
Ceru, ka vismaz daļai “konservatīvo vērtību” slavinātāju un galēji labējo ideju propagandētāju notiekošais varētu būt vēl skaidrāks un nepārprotamāks apstiprinājums, ka šīs it kā konservatīvās un tradicionālās idejas parasti nāk kopsolī ar daudzām nepatīkamām blaknēm: autoritārismu, populismu un līdzšinējās pasaules kārtības un noteikumu noliegšanu.
Varbūt tas palīdzēs labāk saprast norises arī mūsu pašu mājās, vietējā politikā. Te arī netrūkst tā dēvēto konservatīvo, kurus no Kremļa pakalpiņiem atšķir vien prievītes.
Latvijā
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
Baltijas jūrā sabojāts vēl viens kabelis.
Saeima paziņo par atbalstu Ukrainai līdz tās uzvarai.
Valsts kontrole kritizē sabiedrības saliedētības politiku.
Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
Premjere Evika Siliņa izsludina valdības restartu.
Pasaulē
Aizvadītās nedēļas nozīmīgākie notikumi
Krievijas un ASV delegācijas tiekas Saūda Arābijā.
Vācijā notiek parlamenta vēlēšanas.
ASV asi vēršas pret Ukrainas prezidentu.
Aizvadītās nedēļas cilvēks uzmanības centrā
Francijas prezidents Emanuels Makrons uzņemas iniciatīvu vienot Eiropas līderus.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
