liepajniekiem.lv
Tendences nevar paredzēt
“Atceros, ka jau pamatskolas laikā vienmēr gribēju rušināties pa mammas dobēm – kaut ko stādīt, ravēt. Gadu vēlāk vienā brīdī prātā ienāca doma, ka varētu mammai iekārtot smuku dārzu. Ar tēti braucām uz Jūrmalu skatīt stādu piegādātāju katalogus,” atminas Madara Freiberga.
Kā dārzniecība darbojas jau kopš aptuveni 2010. gada. Sākās vien ar dažiem puķupodiem vienā siltumnīcā. Katru gadu turpinājuši augt – kaut ko piebūvēt klāt, paeksperimentēt ar piedāvājumu un puķu daudzumu.
Ne viss jaunais un interesantais sanāk, viņa stāsta.
“Var būt, ka šķirne nav pateicīga vai ka tajā gadā vienkārši neizaug.
Citreiz paņemam kādu konkrētu šķirni un priecājamies, cik skaisti izauga. Bet tad nākamajā gadā kaut kas noiet greizi un nav tā, kā bija pirms tam. Iespējams, ka stādu piegādātāji kaut ko par daudz uzlējuši.
Šogad tā bija ar petūnijām. Pagājušogad auga grandiozi, bet šogad tā nav,” risks, ka kaut kas neizaugs tā, kā iecerēts, ir vienmēr. Bet tas esot arī interesanti, jo katru gadu visi saspringti gaida – kā nu būs?
Pašai vislabāk patīk begoniju dzimtai piederošās solēnijas. Arī petūnijas, ja tās smuki aug.
Dārzniece stāsta, ka pie solēnijām cenšas pieradināt arī savus klientus, jo tās ir ne tikai sausumizturīgas, bet arī nav tik cimperlīgas kā citi ziedi. Šogad beidzot var redzēt, ka pieprasījums pēc šo puķu stādiem palielinājies.
Interese un pieprasījums gan gadu no gada mainās, un prognozēt, kas būs modē, ne vienmēr izdodas.
Pagājušogad liela interese bijusi par baltām leduspuķēm ar zaļām lapām. Tas bijis negaidīti, tāpēc piedāvājums bija ierobežots. Šogad šīs leduspuķes bija pasūtījuši vairāk, bet tās vairs nav aktuālas, atzīst saimniece.
“Neko eksotisku neaudzējam. Vienreiz kaut ko neierastāku mēģinājām, bet neauga.
Daudzi arī baidās no kaut kā jauna, nezināma. Ir uztraukums par to, kā augs, vai vispār izaugs. Pagājušogad bijām paņēmuši jaunumu – dekoratīvo raudeni. Bija smuks augs, bet nezinu, vai bija slikts gads vai augs cimperlīgs, bet daudzas nonīka, nopuva. Pāris cilvēku nopirka, bet īsti viņus neuzrunāja.”

Bieži kāds meklē ļoti konkrētas puķes. Īpaši, ja kaut kas kļuvis populārs tiktokā.
“Bija tiktoks ar sniegpārsliņu koku. Pēc divām dienām vairāki cilvēki man te par to interesējās. Visi šie jautājumi, protams, liek aizdomāties jau par nākamā gada sortimentu. Bet nav teikts, ka tādi jaunumi reāli aizietu. Pāris interesentu nopirks, bet pārējie? Jādomā, vai mums to maz vajag.
Citreiz kaut ko pamēģinām izaudzēt sev un tad domājam, vai to tirgot,”
viņa atzīst.
Pēdējos gados sākuši audzēt vairāk puķu kapiem, veidot jaunas kompozīcijas podos. Sākumā podus stādīja paši sev, bet vēlāk riskēja kādu aizvest uz Liepājas Pētertirgu.
“Aizgāja!” sajūsminās M. Freiberga. Tāpat tirgū ar gadiem populārākas kļuvušas petūnijas ‘Vista’.
Ietekmē laikapstākļi
Izņemot Pētertirgu, ģimene apkārt diži nebraukā. Saimniece atzīst, ka siltākās dienās puķes jālej vairākas reizes dienā un darbu nekad netrūkst, tāpēc laika vietējiem vai svētku tirdziņiem neatliek.
Gramzdas pusē lielākā konkurence “Ziedoņiem F” esot Skodas brīvdienu tirgus. Paši vienreiz apsvēruši domu braukt tirgoties uz turieni, bet atturēja valodas barjera.
Citus darbiniekus dārzniecībai grūti atrast, norāda M. Freiberga. Bet viņa neslēpj, ka šis ir darbs, kuru grūti uzticēt kādam citam.
“Man šķiet, ka neviens tam darbam sevi neatdos tik ļoti kā mēs paši. Mēs savus augus pazīstam, pēc lapiņām saprotam, ko puķei vajag.”
Viena no siltumnīcām atvēlēta tomātiem. Madara smej, ka tas ir vien neliels vecāku hobijs. Vienkārši radu daudz un visi jāpabaro. Bet daļu tomēr pārdod arī tirgū. Visu aizgādāt uz Liepāju ir tēta uzdevums.
“Ziedoņi F” ir ģimenes padarīšana. Kamēr tētis brauc uz tirgu, Madara kopā ar mammu Ritu un māsu Zandu rūpējas par to, lai viss iestādītais izaugtu.
“Šāda vēsāka vasara varbūt mums pašiem ir pateicīgāka, bet ne puķēm. Laukā tās tik labi neaug. Pagājušogad jūlijā viss bija krietni vairāk, kuplāk saaudzis.”
Lielākā rosība bija uz Lieldienām, kad bija pāris siltas dienas. Cilvēki visu ko sapirka, bet daudziem tas pēc tam arī nosalis, norāda M. Freiberga.
Daudzi pēc tam tomātu stādus meklējuši pa otram lāgam, bet “Ziedoņiem F” diži nekas jau vairs nebija palicis.

Dārzniece lēš, ka laikapstākļu dēļ gads esot nedaudz sliktāks, bet sūdzēties viņa negrib un nevar.
M. Freiberga novērojusi, ka pēdējo trīs gadu laikā manāmi palielinājies jaunstādu piedāvātāju sortiments. Pati puķes iegādājas no piecām sešām dažādām vietām. Bet katrai no tam ir aptuveni seši katalogi.
“Izvēle ir milzīga! Noteikti ir arī tādas puķes, kuras gribētu audzēt, bet par kurām pat vēl nevaru iedomāties.
Parasti tā pasūtīšana nemaz tik ātri neiet, jo viss ir kārtīgi jāizpēta, jāapdomā, jāizrēķina, kā ir izdevīgāk, jo konkrētiem daudzumiem cena atšķiras.”
Atšķirties var arī vienas un tās pašas šķirnes stādi – vienam piegādātājam tie aug labāk, citam ne tik veiksmīgi.
Tāpēc mēdz paeksperimentēt un vienu gadu kaut ko sūta no viena, bet pēc tam no cita piedāvātāja.
Grib iepriecināt vietējos
Šogad uzvarējuši arī novada Komunālās pārvaldes konkursā – izcīnījuši iespēju pārvaldi nodrošināt ar puķu stādiem apkārtējo teritoriju – Priekules un Vaiņodes – labiekārtošanai.
Citreiz konkurss notiek rudenī. Tad Komunālās pārvaldes darbinieki jau laikus var pasūtīt, kādus ziedus vēlēsies. Šogad gan viss noticis novēloti un lielākā daļa jau bijusi izpirkta.
“Viņi brauca un uz vietas skatījās, kas vēl palicis pāri. Paņēma petūnijas ‘Vista’, lobēlijas, ģipsenes, heliotropus, nokarenos zaļumus, kaut kādus podus,” uzskaita dārzniece.
Nu apņēmušies katru gadu izrotāt Gramzdas laukumu “Vārti uz Latviju”. Atlīdzību par to nesaņem, jo grib kaut ko dot pretim vietējai kopienai. Vienīgi podus palūguši pašvaldībai. Pagaidām sagādāti trīs.
Pēc nedēļas pagastā norisināsies pasākums “Daba iedvesmo”, tāpēc gribējuši, lai, ciemiņiem atbraucot, viss centrs zied. Sastādījuši petūnijas ‘Vista’, jo tās ir ļoti pateicīgas un nav intensīvi jākopj.
“Negribējām apgrūtināt darbiniekus, kam par tām būs jārūpējas.”
“Pacenšamies arī citreiz kaut kā to centru izdaiļot. Uz Lieldienām stādām atraitnītes, kaut ko arī cenšamies saorganizēt uz valsts svētkiem novembrī – tad izliekam krizantēmas.
Bet tagad, kad mums sagādās vēl podus, varēsim centrā sastādīt vēl vairāk. Pašlaik ir tikai šie trīs podi, bet ir arī skaisti sastādītas dobes, piemēram, pie bibliotēkas.”
Madara Gramzdu raksturo kā skaistu vietu. Var redzēt, ka ar gadiem cilvēkiem arvien vairāk rūp apkārtējā vide un visi cenšas izrādīties ar skaistām sētām.
Pat kāda vietējā sieviete, kas dzīvo daudzdzīvokļu mājā, sarunājusi ar apsaimniekotāju “Priekules nami”, ka no mājas budžeta iegādājas stādus, lai neviena sēta nepaliktu bez puķēm.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.