liepajniekiem.lv
Grib medniekus saliedēt
Jautāts, kā jūtas, viņš atjoko: ja būtu mati uz galvas, tie parādītu, ko prasījis šis pasākums. “Viss ir pirmoreiz, un jāizdomā, kas notiks, jāpiesaista atbalstītāji, bet tas ir grūtākais. Taču, kā saka,
jāmet kauns malā un jāiet runāt. Sist jau neviens nesitīs, ja atteiks – atteiks,”
Andis atzīst, ka svētku sagatavošanas laikā ir daudz ko iemācījies un nākamreiz jau zināšot, uz kura akmens kāpt, uz kura ne. Tie esot arī slīdīgi…
Organizēšanas iemaņas viņam jau no 90. gadiem, kad strādāja par sporta organizatoru pagastā.
Sava loma arī iepriekšējam darbam Valsts policijā, kur katru dienu bija jākomunicē ar cilvēkiem, tiesa, tad ar viņiem bija jārunā citādāk nekā dzīvē.
Svētkos ieradīsies daudz mednieku. Kādas ir viņu savstarpējās attiecības? Pastāv brālība, vai tomēr kolektīvi turas cits no cita atstatus?
“Šo pasākumu organizējam ar domu viņus saliedēt, lai būtu draudzīgāki
un nodibinātu kontaktus, ka var pie sevis aicināt citus medniekus, paskatīties, kas kurā vietā notiek, kādas kurā kopā ir tradīcijas,” Andis pilns apņēmības.
Viņš domā – ja vismaz kāds no sportistiem, medniekiem, kuri sacentīsies, pateiks paldies, tad svētki būs izdevušies.
Viņš pats tajos plāno i strādāt, i priecāties – varēs taču dejot! Balles Andim patīk, lai kur notiktu: “Tagad ir vieglāk – bērni palaisti dzīvē, un ar sievu divatā var braukt, kurp grib.”
Medības mainījušās
Kapsēdē vienlaikus atzīmēs Medzes medību kolektīva simtgadi. Vadītājs uzgājis dokumentu, kas apliecina, ka 1925. gada 15. septembrī reģistrēta Medzes un apkārtnes mednieku biedrība.
Vēl pie viņa nonākusi mednieka biedru karte ar atzīmi, ka īpašnieks 1927. gadā samaksājis biedra naudu – divus latus.
“Gribas apzināt kolektīva vēsturi pēc nodibināšanas, tā ka būs jāvēršas arhīvā.
Par padomju laiku ir daudz informācijas un fotogrāfiju, ko uzņēmis kolektīva bijušais vadītājs Imants Meļķis. Viņš bija stingrs vadītājs un arī fotogrāfs, šonedēļ viņam palika 89 gadi. Esam paaicinājuši uz svētkiem, un ceru, ka arī atbrauks.”
Starp medībām šodien un padomju laikā ir lielas atšķirības.
“Protams, tagad medī citādāk, vairāk uzmanības pievērš drošībai. Mednieki ģērbj spilgtas krāsas vestes, lai būtu pamanāmi, un ieroči ir jaudīgāki.
Kādreiz bija bises, bet tagad – karabīnes, kas tālu šauj un ir bīstamākas,”
Andis saka tēlaini, ka Medību likums rakstīts ar asinīm.
Savulaik daudzi mednieki gājuši bojā tāpēc, ka nav bijuši pamanāmi vai noturēti par zvēriem, un medību biedri pavērsuši ieroci pret viņiem.
Mednieku svētki norisināsies nedēļā, kurā atklātas vilku medības, un šajā sezonā atļauts tos nomedīt vairāk – 370 pērno 300 vietā.
“Neteikšu, ka mūsu pusē situācija ar vilkiem ir traģiska, bet ir redzēti. Uzturas Grīņu rezervātā, kur neviens tos neaiztiek, paklejo pa Ploces purvu, aiziet uz Liepāju,” Andis ne vienreiz vien sastapies ar vilku aci pret aci.
“Ja tajā brīdī drīkstētu, būtu to nomedījis, bet, kad limits beidzies, tad jāpasaka vilkam uz redzēšanos!, un noskaties, kā aiziet.
Labāk būtu nomedīt, nekā tas kaimiņam nokož govi.”
Andis ir mednieks no 1997. gada, Medzes kolektīvā nonāca 2000. gadā, vada to 20 gadu.
“Pat nemāku pateikt, kāpēc kļuvu par mednieku. Strādājot policijā, reizēm aizbraucu uz medībām par dzinēju un tad iedomājos – kāpēc nenolikt eksāmenu?”
No medību veiksmēm viņš min bronzas buciņu, bet īstās trofejas vēl staigājot apkārt.
Iesaista ģimeni
Izlūgties medniekstāstu neizdodas, tie visi esot pasakas, Andis smej. Un to, kā pašam gadījies ar vilku, nedrīkstot stāstīt nevienam.
“Reiz briedis mani sabaidīja tā, ka gandrīz nokritu no trepēm.
Kamēr aizrautīgi vēroju citu dzīvnieku, tikmēr šis, klusu un nemanot pienācis, apakšā sāka aurēt. Tad bija, kā bija…” Andis atceras jaunos gados piedzīvoto.
No brieža īsti nav, ko bīties, bet, ja dzīvnieks ievainots, tas sevi aizstāvēs jebkurā laikā. Kā mežacūka var saplēst gan suņus, gan cilvēku, tāpat arī briedis ar ragiem vai citādi, jo tāds dzīvnieka instinkts.
Uz jautājumu, kāds ir vidējais mednieks, sarunbiedrs atjoko: “Metru astoņdesmit.”
Vieniem medības ir vaļasprieks, citiem – dzīvesveids. “Man tās ir atslēgšanās no ikdienas, atpūta no darba. Gaides medībās esi viens pats un domā domas.
Ir sava meditācija un kaifs, sevišķi no rītiem, kad staigā kādā pļavā pa mežmalu. Tas nav izstāstāms, un katrs to nesaprot,”
Andis piekrīt, ka mednieki kādā mērā ir romantiķi.
Par tādiem viņus padara daba, vai ir pavasaris, kad tā mostas, vai arī ziema, kad nosalst līdz trīcēšanai un tikai tad iet mājās.
“Tētis ir liels medību entuziasts, brauc uz sapulcēm un sacensībām. Medību festivālu “Minhauzens” apmeklējam jau nez cik gadu. Viņš mūs ievilcis medību saimē, un braucam līdzi gan uz sacensībām, gan mežiem,” pastāsta Anda vecākais dēls Sendijs.
Andis vienmēr esot labi sapraties ar bērniem un centies iemācīt viņiem to, ko pats prot un zina, taču, kopš piedzima mazbērni, viņam esot cits skats uz dzīvi.
“Tagad gaida, kad bērni paaugsies, lai varētu arī viņus ņemt līdzi uz mežu,” dēla ģimene dzīvo tuvu, un mazie raujoties pie opja. Tur ir mīļums un vilina arī lielais džips, ar ko visur brauc.
Vizītkarte
Andis Saldenieks
- Mednieku kluba “Medze” vadītājs.
- 53 gadi.
- Precējies, divi dēli un meita, divi mazbērni.
- Šobrīd divu medību ieroču īpašnieks, pavisam tie bijuši seši.
- Nav ne jausmas, ar ko aizrautos, ja nebūtu medību.
- Savulaik aktīvi sportojis, spēlējis Medzes basketbola komandā, kas ir vairākkārtēja Liepājas rajona čempione.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
