liepajniekiem.lv
– Šī jums vienīgā darbavieta?
– Nē, bet ar izglītības sistēmu esmu saistīta visu mūžu, 1. septembrī būs 46 gadi.
Pirmā darbavieta bija Kazdangas sovhoztehnikums, kur nostrādāju 25 gadus, mācīju bioloģiju un ihtioloģiju Zivkopības nodaļā.
Kad samazinājās audzēkņu skaits, 1993. gadā aizgāju uz Māteru Jura Kazdangas pamatskolu strādāt par bioloģijas skolotāju, un deviņus gadus man bija divas darbavietas.
Kad audzēkņu skaits tehnikumā vēl vairāk samazinājās, es no tehnikuma aizgāju, un 2002. gadā kandidēju uz pirmsskolas izglītības iestādes vadītājas vietu.
Tad arī iestājos Latvijas Universitātes neklātienē, lai iegūtu otro profesiju – pirmsskolas izglītības skolotājs.
Pirmā ir vidusskolas bioloģijas skolotāja, un tehnikums jau bija vidusskola.
– Kā klājās, strādājot tehnikumā?
– Tas bija skaists, interesants laiks, vērtīgs arī man, jo es daudz ko no jauniešiem mācījos.
Stundās pratu pajokoties un pasmieties kopā ar audzēkņiem, bet vispār biju stingra, neļāvu špikot.
Zivkopji 80., 90. gados kārtoja valsts eksāmenu, un bija svarīgi, lai viņi zinātu gan praktiskos jautājumus, gan teoriju. Bet netrūka jau izdomas, kā skolotājus apvest ap stūri.
Atceros darba sākumā vienu puisi, kas jau bija izdienējis un ar mani gandrīz vienā vecumā. Sapratu, ka viņš špiko, bet redzams īsti nebija. Nojautu, ka lapiņu ielicis un tur starp kājām.
Kā piegāju klāt, tā viņš kājas salika kopā, un es špikeri neredzēju. Kā paeju nost, kājas atkal vaļā, un skatās lapiņā. Tā es kursēju, līdz izdomāju viltību.
Beigās viņam teicu: “Savāc, lūdzu, no visiem kontroldarba lapiņas!” Protams, ka tad es ieraudzīju lapiņu, jo tā palika uz sola.
Vienu lietu es uzzināju tikai nesen salidojumā – kā mans audzināmais 2. kurss gatavojās valsts eksāmenam, ko tolaik kārtoja mutiski.
Biļetes mums iedeva tikai kādu dienu pirms eksāmena, un viņi redzēja, kur tās nolieku. Lai novērstu manu uzmanību no kabineta loga pirmajā stāvā, viena meitene ar mani runāja, bet otra tikmēr atkrampēja logu, un tas palika vaļā.
Naktī viņas ielīda kabinetā un iezīmēja konkrētas biļetes ar punktu vai kā citādi.
Tad eksāmeni notika tā, ka kabinetā atradās nopietna komisija, kurā bija gan skolotāji, gan pārstāvji no Lauksaimniecības ministrijas un Izglītības ministrijas.
Pa pieciem bērni nāca iekšā, katrs izvilka biļeti, sagatavojās un atbildēja. Un, izrādās, vienai meitenei tomēr nebija trāpījusies iezīmētā biļete. Beigās jau viss bija labi, un šodien ir patīkami atcerēties, kā gājis.
– Kādas attiecības ar jauniešiem bija ārpus mācībām?
– Savam kursam vienmēr uzsvēru, ka man ir jāsaka taisnība, jo tad varu par viņiem iestāties, viņus aizstāvēt. Audzēkņi arī atklāja personīgas lietas, kurās dažreiz varēju palīdzēt.
Viņi zināja, ka manas mājas durvis ir atvērtas, nāca pie manis uz tēju, uz pankūkām, sviestmaizītēm. Tolaik bērni iestājās tehnikumā, pabeiguši 8. klasi.
Viņi bija aizgājuši no saviem vecākiem, no mājām, un varbūt trūka cilvēciskā siltuma, pieauguša cilvēka, kam var uzticēties. Viņi zināja, ka pie manis to var saņemt.
Audzēkņi manu attieksmi novērtēja, jo gan toreiz, gan vēlāk ir teikuši paldies.
Esmu saglabājusi sirsnīgas attiecības ar audzēkņiem, arī pēc tehnikuma beigšanas viņi ir braukuši ciemos. Esam taču kopā tik daudz ko pieredzējuši un diendienā bijuši cits citam blakus dažādos brīžos un izdarībās.
– Esat strādājusi visās izglītības pakāpēs. Kurā ir visgrūtāk?
– Katrā posmā ir kas saistošs un patīkams, bet gribu teikt, ka pirmsskolā strādāt ir visgrūtāk. Ar maziem bērniem ir ļoti liela atbildība, viņi prasa neatslābstošu uzmanību.
Jābūt perfekti sagatavotām nodarbībām, skolotājam jābūt erudītam, jāprot aizraut bērnus un jāizturas pret viņiem ar cieņu un mīlestību.
Strādājot bērnudārzā, jātur līdzi bērniem – jālec, jāložņā, jārāpo, un tas jādara arī vadītājai.
Jo audzēkņi vecāki, jo vairāk viņiem var uzdot patstāvīgos darbus, kopā braukt ekskursijās, doties mācībās ārpus skolas. Tā jau ir pilnīgi cita pieeja.
Pamatskolā grūtākais posms ir 7. un 8. klase, pusaudžu vecums, kad izpaužas rakstura asumi.
Pirmsskolas bērni, aizejot no bērnudārza, aizmirst skolotāju, jo līdz septiņu gadu vecumam cilvēks jau maz ko atceras. Tu ieliec savu mīlestību, darbu, priecājies, kā viņi izaug, bet tad – aiziet uz skolu.
No šiem bērniem var saņemt, kamēr viņi ir bērnudārzā. Mazais apķeras ap kaklu, samīļo, tad jūti tādu enerģijas lādiņu, ka atkal vari iet un strādāt.
Ar tehnikuma audzēkņiem ir citādāka saskarsme. Viņi brauc ciemos, ved parādīt savas meitenes, nākamās sievas.
– Vai pati esat apmeklējusi bērnudārzu?
– Nē, neesmu tajā bijusi ne dienu. Mani bērni gan ir gājuši bērnudārzā. Manā laikā bija sagatavošana pie skolas.
Esmu dzimusi Cildos, un uz sešgadniekiem kājoju kopā ar lielajiem skolas bērniem, jo nebija autobusa. Pieci kilometri, ko iet līdz Cildiem.
Atceros vecāko klašu meiteni Elīnu, kas mūs no rītiem pavadīja, un kopā arī gājām mājās. Vecāki nevarēja būt pretī, viņi tajā laikā strādāja.
– Kas jūs rosināja mācīties bioloģiju?
– 1979. gada 1. septembrī es aizgāju uz tehnikumu strādāt par laboranti pie ķīmijas skolotājas Līvijas Kabiņeckas.
Viņa mani ieinteresēja, jau pirmajā gadā uzticēja sagatavot ķīmiskās vielas audzēkņu laboratorijas darbiem.
Biju tikko pabeigusi vidusskolu, apprecējos un neaizgāju tālāk mācīties, bet tāda doma man bija, ka jāstudē.
Sākumā domāju par ķīmiju, bet beigās izlēmu studēt bioloģiju.
Skolotāja ieteica neiet uz Latvijas Universitāti, kur ir akcents uz zinātni, bet mācīties Daugavpils institūtā. Nākamajā gadā tur iestājos un uzreiz sāku arī bioloģiju mācīt.
– Kad Kazdangas sovhoztehnikums nodibināja bērnudārzu, tajā bija vien septiņi bērni. Cik ir tagad?
– Pieprasījums pēc bērnudārza ir liels, nākamajā mācību gadā būs 48 bērni, gandrīz visi no Kazdangas. Ir daži no Kuldīgas novada Sermītes puses, un gribētu pieteikt Aizputes bērnus, bet mēs nevaram paņemt vairāk, lai gan maksimāli paredzētais skaits ir 55.
Taču tad būtu jānomaina gultas uz plastmasas saliekamām, ko var salikt citu uz citas.
Kad es atnācu strādāt, bija 20 audzēkņi.
– Kāds bija iesākums vadītājas darbā?
– Ar lielu darba apjomu. Sākot strādāt, biju diezgan neapskaužamā situācijā. Iepazīstoties ar bērnudārzu, konstatēju, ka ir sastādīts akts par neizpildītām prasībām un paredzēts iestādi slēgt.
Tāpēc man uzreiz bija ļoti daudz kas jāizdara, lai trūkumus novērstu.
Iesaistījās Kazdangas pagasta padomes priekšsēdētājs Kārlis Rudītis, un kopīgiem spēkiem izdarījām visu, lai iestādi saglabātu.
– Tie bija būvniecības darbi?
– Jā, atbilstoši Veselības inspekcijas jauno noteikumu prasībām ierīkoja pieaugušo tualeti, nogrāva pavērušās malkas krāsnis un ierīkoja mūsdienīgu apkures sistēmu.
Kritiskā stāvoklī atradās virtuves bloks, kur grīda bruka iekšā.
Pagasts atvēlēja līdzekļus, ēku sakārtojām, un varēja uzņemt bērnus. Ugunskristības bija pamatīgas, tajā laikā ģimene mani, šķiet, vispār neredzēja.
Sanāca piedzīvot arī otro reizi, kad bijām ne gluži uz slēgšanas sliekšņa, bet atkal mainījās higiēnas prasības pirmsskolas iestādēm.
Tās paredzēja, ka jābūt trīs kvadrātmetriem uz bērnu, uz astoņiem audzēkņiem – viens tualetes pods un izlietne. Tā visa vecajā ēkā nebija.
Valstī laikam daudzās iestādēs situācija neatbilda noteikumiem, tāpēc deva laiku telpas remontēt, pielāgot un iekārtot. Sākām domāt par jaunu ēku.
Vēl mainījās apkures noteikumi, un apkures katls neatbilda prasībām, skurstenis bija par īsu, tā ka bija jāmeklē risinājums.
2020. gads, kamēr jaunā iestāde vēl nebija uzcelta, atnāca ar lieliem pārbaudījumiem. Ja jaunais Aizputes novads – visi pagasti, kas tajā apvienojās – nebūtu akceptējis, ka Kazdangā šāda iestāde vajadzīga, tad laikam bērnudārza nebūtu.
Jaunajā ēkā beidzot bija zālīte gan sportam, gan kultūras norisēm. Pirms tam pasākumos vienmēr gājām uz kultūras namu, bet citreiz sportojām grupas telpās.
Vecajā ēkā bija diezgan saspiesti, lai gan telpas bija iekārtotas mūsdienīgi.
Kazdandznieki bija pelnījuši bērnudārzu ar piemērotām telpām, un bērnu vecāki un personāls to arī atzinīgi novērtē. Lai tikai būtu bērni, kas apmeklē “Ezīti”!

– Jums ir meitas?
– Man ir divas meitas un divi mazbērni. Jaunākajai meitai Ilzei, kas dzīvo Francijā, ir septiņus gadus vecs dēls Luiss.
Vecākajai meitai Dacei, kas dzīvo pie mums, ir dēliņš Henrijs, viņam oktobrī paliks četri gadi, un būs vēl viens bērniņš.
Jā, man jātur līdzi abiem mazdēliem, bet galvenais ir būt ar bērnu kopā, lai viņš jūtas ievērots un mīlēts.
– Ko darāt kopā ar puikām?
– Ir jāspēlē futbols. Mazajam jāmāca bumbu satvert, tāpēc ir dažādas bumbu spēles. Liela darīšana lauksaimniecībā, jo man ir siltumnīca, dārziņš.
Abi mazdēli tiek iesaistīti darbos. Kartupeļi jāstāda un jānoņem, un Francijas mazdēls atbraucis to mācās.
Šogad mums iet jo īpaši jautri, jo Henrijs ir lielais palīgs. Siltumnīcā viņam pa savam jāaprušina tomāti un dilles, kaut kas jāaprok, jāiestāda vai jāaplej.
Visos darbos, ko daru ārā, viņš ir klāt. Vakar rakām dobi. Gāja divreiz ilgāk, bet tas nekas, bērns iesaistās, un tas ir svarīgākais.
Ar mazo ejam peldēties piemājas dīķītī. “Oma, ejam!” viņš aicina.
– Braucat ciemos pie Luisa?
– Jā, braucu uz Franciju gan vasarā, gan mācību gada laikā, jo tur skolas brīvdienas ir biežāk. Aizbraucu uz nedēļu, divām, vai arī viņi brauc uz šejieni.
Man ir svarīgi, lai nepazustu saikne.
Meita Ilze savukārt dara visu, lai mazdēls prastu latviešu valodu. Pati māca valodu, ved uz latviešu skoliņu. Viņam Francijā pietrūkst latvisko vērtību, kas pie mums ir jau pirmsskolā interešu izglītībā.
Šeit bērni apgūst tradīcijas – dejo, dzied, svin valsts svētkus un gadskārtas, ģērbj svētku drēbes. Francijā tā visa nav.
Kad Luiss atbrauc Ziemassvētkos, es viņu paņemu līdzi uz bērnudārzu, lai var būt norisēs iekšā. Viņam arī patīk, mēs abi dejojam “Tūdaliņ, tagadiņ!”.
– Kas jums patīk Francijā?
– Protams, daba, kalni, ūdeņi. Meita dzīvo Francijas daļā, netālu no Ženēvas, un ainavas tur ir iespaidīgas. Es gan saku, ka kalni ir skaisti, bet arī baisi.
Abi ar vīru esam novērojuši, ka francūži ir aktīvi, viņiem ir svarīgas kustības. Gan jauni, gan veci pastaigājas, nūjo, iet pa takām, gar upīti, kāpj vietējā kalnā, brauc ar riteni un skrien. Uztur sevi formā.
Kalnos ir dažādas takas, un meita ar mazdēlu daudz pa tām staigā. Atceros, viņam bija kādi divi gadi, kad nogājām 10 kilometrus! Mamma tikai beigās paņēma rokās un nesa. Es brīnījos, kā mazās kājiņas varēja izsoļot tādu gabalu.
Man patīk, ka Francijā cilvēki ir ļoti atvērti.
Eju pastaigāties ar mazdēlu, mums nāk pa ielu pretī un uzreiz jau: “Bonjour, bonjour!“
Es franciski neprotu, tikai sasveicinos, tad uzreiz saku kādu vārdu latviski, lai viņi saprot, ka nevaru atbildēt. Vietējie iedzīvotāji jau labprāt aprunātos.
– Šobrīd jums ir atvaļinājums. Vai nāk prātā arī domas par darbu?
– Un kā vēl! Tūlīt, 1. augustā, darbs atsāksies, un ir lietas, kas jau jānokārto, jāsarunā. Arī vecāki zvana, ja nepieciešams kāds dokuments vai jāuzzina informācija.
Laukos cilvēki pieraduši, ka var vērsties ar jautājumiem arī ārpus darba laika.
– Ko novēlat “Ezītim” jubilejā?
– Ilgu mūžu, možu garu, sirsnību, sadarbību, lai lielie un mazie ezīši savā mājā jūtas labi.
Lai vienmēr skan bērnu balsis un ir darbīgs, zinošs, erudīts kolektīvs, kāds tas ir šobrīd. Lai skolotāji ir atsaucīgi jaunām idejām un iet līdzi laikam.
Vizītkarte
Ilga Bloka
- Pirmsskolas izglītības iestādes “Ezītis” vadītāja.
- Dzimusi un uzaugusi Cildos.
- Beigusi Aizputes vidusskolu, augstākajās mācību iestādēs Daugavpilī un Rīgā ieguvusi vidusskolas bioloģijas skolotāja un pirmsskolas izglītības skolotāja profesiju.
- Precējusies, divas meitas, divi mazdēli.
- Ļoti patīk bioloģijas saturs vidusskolas posmā.
- No darba spēj atslēgties, aizbraucot ciemos pie meitas uz Franciju.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.