liepajniekiem.lv
Maztāšos – piektā paaudze
Tāšu muižā, ko J. Zviedrāns nomā no Dienvidkurzemes novada pašvaldības, noslēdzās viņa vadīta ekskursija pa novada muižām – Dunalku, Vērgali, Maztāšiem un Tāšiem.
Gids ik vietā pievērsa uzmanību arhitektūrai, mākslas un kultūras vēsturei, arī dabas vērtībām. Klausītāju bija daudz, jo novada Tūrisma centra organizētajam pasākumam bija liela atsaucība.
“Kopumā – stāsts par to, pēc kādiem principiem cilvēki dzīvoja, kā arī varēja apskatīties, kāda mūsdienās ir pieeja kultūras mantojuma saglabāšanā. Ne visur tā toleranta,”
J. Zviedrāns apkopoja būtisko.
Maztāši ir netālās Tāšu muižas blakus saimniecība – piemuiža jeb pusmuiža. J. Zviedrāns rakstītos avotos uzgājis, ka tā ir no 18. gadsimta, bet par māju teica: “Domāju, ka 19. gadsimta sākuma ēka.”
Senajā vietā dzīvo mākslinieku Reiņa un Ivetas Kuncīšu ģimene, kas darbojas profesionālajā jomā un uzņem ciemiņus Mājas kafejnīcu dienās, kā arī atpūtniekus un makšķerniekus, kuri brauc uz Tāšu ezeru muižas uzkalna pakājē.
“Bērni jau ir piektā paaudze, kas te dzīvo, jo Kuncītis Jēkabs 1918. gadā māju nopirka no Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera,”
stāstīja R. Kuncītis.
“Mēs te dzīvojam ilgāk nekā 15 gadus. 2008. gada krīze piespieda pārcelties uz šejieni un ierīkot darbnīcu.”
Par ēku, kurā metālmākslinieks strādā, viņš teica, ka kolhoza pirmsākumos tajā bijis zirgu stallis.
“Agrāk, es pieļauju domu, – ka labības klēts vai kas līdzīgs, tāpēc ka varēja ar zirgiem uzbraukt augšā un grīdā bija 30×30 centimetru lielas lūciņas, caur kurām varēja bērt graudus vai ko līdzīgu.”
R. Kuncītis ieveda savā darbnīcā un pastāstīja, ka strādā pie darba, kas Liepājā papildinās jau viņa izgatavotos pilsētvides objektus:
“Tas ir aizsargjumts klavierēm, kuras atradīsies brīvā dabā Jūrmalas parkā blakus veloceliņam. Un objekts top kopā ar Andri Lanku, kas ir idejas autors.”
Muižu apceļotāji Maztāšos iebraucot reti, jo saimnieki arī neaicina, taču labprāt malkas krāsnī izcep picu kādam pasākumam, kas notiek pie ezera.
Vai ar vēsturisko īpašumu var kā nopelnīt? “Nē, visu laiku tajā tikai iegulda. Kad dabū naudu, tad izdomājam, kurā paksī to pabāzt,” saimnieks jokoja.
“Es paplašinu darbnīcu, un pašlaik visa nauda aiziet tās piebūvei.”
Dalās pieredzē
“Mēs te dzīvojam, taču mums katram ir pamatdarbs un muižas restaurēšana ir būtībā hobijs ar profesionālo pieeju,” J. Zviedrāns teica par savas ģimenes darbošanos Tāšu muižā.
“Daudz ko rādām cilvēkiem, kuri grib atjaunot savas mājas, un viņi var apskatīt piemērus. Es pat nerunāju par restaurāciju, bet par dzīvi ar vēsturisko apbūvi, un tai pieejas ir dažādas. Bieži vien cilvēki nepajautā, kā viņu mājām būtu vislabāk, bet izdara, kā redzējuši kādos žurnālos vai kāds pateicis.
Ja būvju atjaunošanā nav profesionālas pieejas, rezultātā sanāk sāpīgi – gan finansiāli, gan tehniski.”
Uz Tāšu muižu gan brauc grupas, kurās ir ļoti dažādi cilvēki. Saimnieks teica – gan Tērbatas (Tartu – A. M.) universitātes profesori, arhitekti, pētnieki, gan senu ēku īpašnieki un tādi, kuri interesējas par arhitektūru, vēsturi, mākslas vēsturi.
Ir izglītoti cilvēki, kuru pasākumi notiek uz vēsturiskās apbūves fona, kā arī ar izglītību saistīti ļaudis. Iegriežas pensionāri, kuri apceļo Latvijas mazās vietas, ik pa laikam – lietuvieši.
“Brauc fotografēties kāzinieki un citi skaista fona cienītāji. Mēdz būt specifiskas vēlmes, reiz kāzinieki teica, ka grib fotografēties pienenēs un lai tikai mēs tās nenopļaujam,”
atcerējās J. Zviedrāns.
“Tas tāpat kā, kad Rundāles pils muzejā filmēja seriālu “Sisi” un filmētājiem bija nosacījums, ka ziemā pagalmā jābūt īstajam sniegam, ko nedrīkst sastaigāt. Tad visi, kuri apmeklēja muzeju, gāja pa citu ieeju, un filmēšanas brīdī bija īsts sniegs.”
Tāšu muižā cilvēki bieži vien sakot: “Var redzēt, ka tā ir īsta veca māja,” jo daudz kur ir pārbūvētas un no ēkām palicis pāri tikai senais nosaukums.
Arī apkārtne ir citāda nekā citur, jo nav zemu nopļauts mauriņš. Kad bija sausās vasaras, zāli nepļāva vispār, tāpēc ka tad tā būtu pagalam.
“Bieži runājam par augiem, arī ar tiem dalāmies, šoruden mums paredzēts uz divām mājām dot franču ceriņu atvases,” teica muižas saimnieks.
Bīstams ceļš gar namdurvīm
Uz jautājumu, vai muiža dod ienākumus, J. Zviedrāns atbildēja: “Ir tikai izdevumi, taču nevajag visu salikt ienākumu plauktiņos.
Ja cilvēki skatītos tikai uz to, vai viņiem ir izdevīgi, tad jau mums mākslas nebūtu.”
Atbildot uz jautājumu par problēmām, J. Zviedrāns nemin naudu, bet gan ceļu, kas tiešā nozīmē ir pie baltās ēkas namdurvīm.
Kad nebēra uz tā pretputēšanas līdzekli, bijis briesmīgi – nomazgā logus, bet pēc nedēļas tie noputējuši.
“Braucēji neievēro satiksmes noteikumus un traucas gar māju uz 80 kilometriem stundā. Kad atbraukuši cilvēki, arī pastaigājas tuvējo māju iedzīvotāji vai bērni braukājas – ir bīstami.
Uzlika ātrumu ierobežojošas ceļa zīmes – 30 kilometru stundā – bet acīmredzot, kamēr policija nesāk ķert, tikmēr tās neņems vērā,”
J. Zviedrāns par sabrauktu kaķi jau vairs nebēdājas, jo bīstamība cilvēku dzīvībai ir nesalīdzināmi lielāka.
“Mums lielākā problēma ir smagais transports. Šoferi ieliek navigatorā īsāko ceļu uz Liepāju, kad brauc no Kuldīgas vai Aizputes puses, un tas ved pa šo pusi. Ceļš caur Tāšiem ir šaurs, un, kad satiekas divi lieli transportlīdzekļi, tiem nav, kur palikt,” reiz viens otram pretī braucis skolas autobuss un milzīgs traktors, tad nevarēja samainīties.
“Nav arī, kur nobraukt pa labi vai kreisi, jo dīķis – vienā pusē un otrā. Optimāls variants būtu, ka smagais transports šeit nedrīkstētu braukt, sevišķi tranzītā.”
Muižas saimnieks arī atceras, ka tad, kad kaut kur būvēja ceļu, brauca garām mašīnas ar puspiekabēm, kurās veda granti, šķembas un citus materiālus.
“Un tādas dienā nobrauc garām 15 uz vienu pusi, 15 – uz otru. Baltā māja vibrācijas dēļ ir saplīsusi, tai viena siena jau atdalās no ēkas.”
Ja cilvēki būtu kulturālāki un ievērotu ceļa satiksmes noteikumus, būtu daudz labāk – tāda ir J. Zviedrāna vēlēšanās.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
