liepajniekiem.lv
Norises virza aktīvas biedrības
Rucavas kultūrtelpas attīstības biedrības vadītāja Daiga Straupeniece sapulcināja biedrības un organizācijas, kas ierakstītas Rucavas tradicionālajā kultūrtelpā, lai atskatītos uz 2025. gada norisēm.
Rucavas tradīciju klubs, Kuršu iniciatīvas fonds, Rucavas pamatskolas folkloras kopa “Ķocītis”, senlietu krātuve “Lauksargi”, biedrība “Sventāja” u.c., kuriem rūp veidot, stiprināt un attīstīt latviešu kultūrvēsturisko identitāti.
Dažnedažādos pasākumos tas ir darīts – gan vienreizējās norisēs, gan ilgākos projektos.
“Rucavas kultūrtelpa balstās aktīvā kopienā – uz tās biedrībām un organizācijām,”
teica Daiga.
Pērn apstiprināti četri projekti, kas vērsti uz kultūrtelpas attīstības nodrošinājumu, taču ik organizācijai ir arī savi īstenotie projekti un norises, pasākumi.
“Mums vienmēr kaut kas notiek. Ir patīkami, ka nekas neapstājas, bet virzās uz priekšu, ir jaunas idejas, un mēs tās atbalstām,” etnogrāfiskā ansambļa dalībniece Zigrīda Zīverte teic, ka Rucavā ir daudz populāru cilvēku, kuri kopienas dzīvi papildina ar savu nesavtīgo pienesumu.
Viņa minēja Papes Ķoņu ciema “Mikjāņu” sētas saimnieku Māri Muitenieku, arī Sandru Aigari, kas iepriekš vadījusi norises tradīciju namā “Zvanītāji”. Tagad šo uzdevumu pārņēmusi Rucavas tradīciju kluba vadītāja Māra Tapiņa.
“Man ir svarīgi, ka dažādi pasākumi notiek arī Tūrisma informācijas centrā,” Zigrīda uzteica Rucavas tūrisma informācijas centra vadītāju Natāliju Grauduži.
Atzīšana valsts mērogā
Biedrības “Otanka” valdes locekle un Nīcas kultūrtelpas Nemateriālā kultūras mantojuma Latvijas nacionālā saraksta pieteikuma satura autore Lelde Jagmina teic: “Latvijas Nemateriālā kultūras mantojuma nacionālā saraksta statuss mums nav tikai skaisti ierāmēts Latvijas Nacionālā kultūras centra A3 formāta apliecinājums, kurš ikdienā gozējas Nīcas tūrisma informācijas centrā un Nīcas senlietu krātuves ēkā, bet
tas ir nīcenieku vērtību atzīšana valsts mērogā.
Tas dod lielu pašapziņas devu, apstiprinot, ka mūsu unikālās tradīcijas, no piekrastes zvejniecības līdz dziesmotai ķekatās lēkšanai februārī, ir dzīvs spēks, nevis muzejisks eksponāts.”
Statuss arī ir “zelta atslēdziņa” finansējumam. Ikviens, kurš minēts ar Nīcas kultūrtelpas saistīto sarakstā, spēj piesaistīt līdzekļus, kas citādāk nebūtu pieejami.
“Tomēr nojaušu, ka ikdienā vidusmēra nīcenieks, otaņķnieks, īpaši, ja darbdiena paiet Liepājā vai citur, par šo maz zina un interesējas,”
piebilst Lelde.
Jautāta, kā klājas, darbojoties Nīcas kultūrtelpā, atbild, ka neko klāt neviens nenes, naudu tāpat vien nedod.
Tomēr kultūrtelpas popularizēšanai pašvaldība deleģējusi biedrībai “Otanka” pārvaldīt Otaņķu senlietu krātuvi, par ko nomaksā komunālos maksājumus. Pārējais darbs – uz entuziasma pamata.
“Biedrībā “Otanka” rakstu projektus, piesaistām mūspusei naudu, izzinošas aktivitātes. Rudenī aizvadījām jau otro Nīcas kultūrtelpas kopienas tīklošanās pasākumu, kurā aktīvie iedzīvotāji, biedrības sapazīstas un tālāk paši var veidot jaunas iniciatīvas.
Šoreiz vairāk pievērsāmies tradicionālajām prasmēm un mūsu mantiniekiem – bērniem.
Šādam vienam mērķtiecīgam kopienas pasākumam mēs spējam piekļūt vairāk nekā 4000 eiro finansējumam, ko pašvaldība viena pati savos resursos varbūt regulāri nevarētu atļauties. Tā ir nauda, kas nonāk tieši pie mūsu cilvēkiem un viņu idejām.”
Nīcas kultūrtelpas veiksmes stāsts balstās sadarbībā. Ja statusa dotais finansējums ir “dzirkstele” saturam, tad Dienvidkurzemes novada pašvaldība ir tās “mugurkauls”.
Valsts nauda idejām un pašvaldības atbalsts infrastruktūrai, arī kādai iniciatīvai ļauj Nīcai un Otaņķiem plaukt.
“Arī daudz vairāk sadarbojamies ar Rucavu, Bārtu kopīgo mērķu dēļ.
Un redzu, ka katrai sava pieeja, savs raksturs, savi dārgumi, kas ir brīnišķīgi, ka nav vienas vienīgas receptes šim procesam,”
Lelde turpina.
“Tā kā katrai kultūrtelpai ir “piecgades plāns”, to aktīvi pildām, izdarīts ir vairāk, nekā plānots. Tas tādēļ, ka mēs šīs lietas šā vai tā mēģinātu īstenot, ja ne par šo naudu, tad par kādiem citiem resursiem. Jo ķekatās ir jālec, savam Nīcas tautastērpam katram skapī – jābūt.
Sanāk, ka mēs plānu nepildām “atķeksēšanai” – mēs tajā dzīvojam. Un, kurš tajā nedzīvo, jau nevar apkopot visus Nīcas senos kreklus un izdot digitālā katalogā; to arī nupat izdarījām.”
Cenšas sadarboties
Uz jautājumu, ar ko Nīca, Rucava, Bārta atšķiras cita no citas, biedrības “Bārtas raksti” pārstāve un Bārtas kultūras pasākumu organizētāja Gunta Klievēna atbild, ka ir vairāk kopīgā nekā atšķirīgā, jo īpaši – Bārtai ar Nīcu; abām vieni meldiņi, bet citādas ir vien nianses tradīcijās.
“Mēs esam jaunākā kultūrtelpa, un divi gadi ir īss laiks, lai līdz galam apjaustu, kā darīt. Savukārt kaimiņu kopienas ir lielas, tajās daudz biedrību, ir vieglāk kopā darīt.
Viņi arī ir daudz paveikuši.”
Nīca un Rucava nu ved Bārtu sev līdzi, un Gunta teic, ka pulkā jūtas drošāk. Ir notikuši kopīgi pasākumi, piemēram, “Lejaskurzemes atvērtās durves”, kas bija dienas ceļojums pa visiem trim pagastiem. Atsaucās daudzi interesenti, un, jo tālāk veda maršruts, jo vairāk braucēju pievienojās.
Spilgti bija Lejaskurzemes ielu svētki Liepājā. Bārteniece saka: “Mēs vieni ko tādu nevarētu,” – un uzteic pasākuma organizētāju, biedrības “Sventāja” vadītāju Daigu Straupenieci, kas apvieno kultūrtelpas, īstenojot plašai sabiedrībai vērtīgas ieceres.
“Ir runāts par to, ka vajadzētu apvienoties visai Dienvidkurzemei un kopīgi pieteikties UNESCO Starptautiskajam nemateriālās kultūras mantojuma sarakstam,
bet es domāju – diezin vai to vajag. Sadarboties varam, bet visam novadam kļūt par vienotu veselumu diezin vai izdotos,” viņa min, ka UNESCO statusam ir tik augstas prasības, ka Bārtai tās nez vai būtu pa spēkam izpildīt.
Savukārt par tagadējo situāciju Gunta teic, ka ir samērā grūti iekustināt vietējos iedzīvotājus, – pamatā kultūrtelpu velk viņa un Daiga Kadeģe, kas arī iesaistījusies biedrībā.
Daudz ietekmē likvidētā skola, jo skolēniem vairs īsti nav laika mēģinājumiem folkloras kopā “Bārtenieki”, kaut tā par augstu sniegumu nonāca Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos. Un vecākie dalībnieki aiziet, jo pabeidz skolas citur.
Jārūpējas par tradīciju saglabāšanu
Intervija ar Latvijas Nacionālā kultūras centra Vēsturisko zemju un nemateriālā mantojuma nodaļas vadītāju Janu Vērdiņu.
– Cik aktīvi kopienas piesaka vēsturisko zemju kultūrtelpas?
– Kultūrtelpu veidošanās pamatā ir saistīta ar Nemateriālā kultūras mantojuma likumu.
Katra gada sākumā tiek izsludināta pieteikšanās Nacionālajam nemateriālā kultūras mantojuma sarakstam, parasti līdz jūnija sākumam.
Desmit gados, kopš likums ir spēkā, sarakstā iekļautas vairākas kultūrtelpas dažādos Latvijas reģionos – piemēram, Nīcas, Rucavas, Bārtas kultūrtelpas Dienvidkurzemē, Upītes kultūrtelpa Latgalē, pagājušogad tai pievienojusies Nautrēnu kultūrtelpa, bet 2024. gadā sarakstā iekļāva Piebalgas kultūrtelpu, tajā ir arī Vidzemes lībiskā kultūrtelpa. Šis process joprojām turpinās.
Kultūrtelpas nerodas mākslīgi.
Tās veidojas tad, ja vietējā kopiena redz pamatu sagatavot pieteikumu un iesniegt to Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstam.
Latvijas Nacionālā kultūras centra mājaslapā ir pieejama gan informācija par pašu sarakstu, gan par pieteikšanās kārtību.
Pieteikumus izvērtē Nemateriālā kultūras mantojuma padome, un atbilstoši izvērtējumam saraksts tiek vai nu papildināts, vai ne.
Visbiežākie iniciatori ir nevalstiskā sektora pārstāvji –
biedrības un citas organizācijas, kas spēj pulcēt pēc iespējas plašāku kopienas daļu.
Viens no retajiem izņēmumiem varētu būt Piebalgas kultūrtelpa, kur pieteikumu iesniedza pašvaldība, taču kopumā iniciatīva visbiežāk nāk tieši no NVO sektora.
– Kādu finansējumu saņem kultūrtelpas?
– Finansiālais atbalsts, protams, ir ļoti svarīgs. Organizācijas, kas ir iekļautas Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā, var pieteikties Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammā nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanai.
Finansējumu var saņemt koncertiem, izstādēm un citām aktivitātēm, kas nodrošina tradīciju pārmantošanu.
Papildus tam ir arī citas iespējas – vēsturisko zemju attīstības programmas, tradicionālās kultūras projektu konkursi, kā arī stratēģiski nozīmīgu pasākumu atbalsts. Par piemēru var minēt Mazirbē Lībiešu svētkus, kas notiek jau gadu desmitiem.
Nereti finansējums tiek piesaistīts arī sadarbībā ar pašvaldībām.
– Vai ir kopienas, kuras izceļas ar rosību, un tādas, kuru pasivitāte pārsteidz?
– Kultūrtelpām, kas iekļautas Nacionālajā nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā, pasivitāte īsti nav iespējama.
Tām ar regulāriem pārskatiem jāatskaitās par to, kā tradīcijas tiek uzturētas un nodotas tālāk, tāpēc nevar teikt, ka kāda kultūrtelpa nestrādā.
Aktivitāte gan var atšķirties – katrai ir sava specifika.
Piemēram, Suitu kultūrtelpa ir ļoti skaļa un plaši dzirdama, savukārt citur norises un pasākumi var būt ne tik pamanāmi, taču tas nenozīmē, ka to ir mazāk.
– Kādi ir galvenie darbības virzieni?
– Visdažādākās nemateriālā kultūras mantojuma izpausmes: mutvārdu tradīcijas, valoda, tradicionālās kultūras elementi.
Tās var būt dziedāšanas tradīcijas, ēdienu gatavošanas prasmes, amatu un darināšanas tradīcijas.
Katras kultūrtelpas raksturīgās aktivitātes ir detalizēti aprakstītas mājaslapā nematerialakultura.lv.
Iekļūšana sarakstā nozīmē arī pienākumu nodrošināt tradīciju pārmantošanu – tas nav vienreizējs pieteikums, pēc kura darbs beidzas. Tradīciju nodošana tālāk ir ļoti būtiska.
– Vai ir jūtams, ka kultūrtelpas veicina latvisku un vienotu sabiedrību?
– Katra kultūrtelpa ar savām aktivitātēm veido kopējo Latvijas identitāti.
Izceļot konkrētam reģionam raksturīgo, piemēram, Kurzemes vai Latgales īpatnības, mēs kopumā stiprinām latviskās piederības izjūtu. Parādot atšķirīgo, aizejam pie kopīgā.
Tieši tradīcijas, kas nāk no pašas kopienas, nevis aizgūti svētki vai mode no malas, nodrošina latviskās kultūras saglabāšanu un nepārtrauktību.
Uzziņai
Latvijas Nemateriālā kultūras mantojuma saraksts
– Nemateriālā kultūras mantojuma saraksts veidots, balstoties uz 2016. gadā pieņemto Nemateriālā kultūras mantojuma likumu.
Tas ietver par valsts aizsargājamu kultūras mantojumu atzīstamas vērtības, kuru iekļaušanai ir plašs attiecīgās kopienas atbalsts un līdzdalība.
– Rucavas tradicionālā kultūrtelpa iekļauta 2018. gadā, Nīcas kultūrtelpa – 2022. gadā, Bārtas kultūrtelpa – 2023. gadā.
– Pavisam 46 vērtības, tajā skaitā 9 kultūrtelpas. Bez Dienvidkurzemē esošajām vēl – Lībiešu, Upītes, Piebalgas, Nautrēnu un Vidzemes lībiskā kultūrtelpa, kā arī Suitu kultūrtelpa, kas vienlaikus ir UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā kopš 2009. gada.
– Kurzemē ar Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “Latviešu vēsturisko zemju attīstības programma” atbalstu “Kurzemes kultūras programmas 2025” ietvaros 2025. gadā īstenoja 65 dažādus kultūras projektus, tajā skaitā kultūrtelpas.
Programmu Kurzemē koordinē Kurzemes plānošanas reģions, nodrošinot finansiālu atbalstu projektiem, kas veicina daudzveidīga un kvalitatīva kultūras piedāvājuma pieejamību sabiedrībai un stiprina Kurzemes kultūras identitāti.
– Konkursā tika saņemti 160 projektu pieteikumi par kopējo pieprasīto summu 596 356,06 eiro. Atbalstīti 65 projekti summās no 200 līdz 5000 eiro.
Avoti: Kultūras ministrija, Kurzemes plānošanas reģions
Es domāju tā: Kuri ir jūsu mīļākie nacionālie ēdieni?
Ieva, liepājniece:
– Sklandrausis, pelēkie zirņi, arī, protams, kartupeļi. Vēl ēdu plātsmaizi un raušus, bet tikai tos, ko mājās izcep omīte. Es pati negatavoju.
Elīna, sastapta Liepājā:
– Kad sākas ziema, tad – štovēti, skābēti kāposti. Arī kartupeļi, dažādas zupas, piemēram, frikadeļu, vēl biešu salāti. Uz svētkiem – pīrādziņi, kūkas, rasols.
Kad ir laukos rabarberi, vasaras ogas – avenes, upenes –, āboli, tad izcep plātsmaizi. Ja ir laiks, tad to gatavoju pati, tāpat – piparkūkas, varu arī izcept itāļu maizi, kas man garšo.
Agris Ceplenieks, rucavnieks:
– Zupas, ko izvāra mamma, – kāpostu, biešu, gurķu. Kad man uznāk luste, uzcepu rāceņu penkokus. Tos ēdu ar aveņu zapti, vēl garšo ar sarkanajām jāņogām.
Rūdolfs Ate, rucavnieks:
– Visiemīļotākais man ir vasaras ēdiens bimbaltīre, bet visās sezonās – štovētie kāposti, kas labi iet kopā ar pelēkajiem zirņiem. Pats šobrīd gatavoju maz, jo lielāko daļu laika aizņem studijas.
Šodien mūsu ģimenē, tāpat kā citiem, ir mazāka saskare ar nacionālajiem ēdieniem.
Zanda Griga Nīcā:
– Štovēti kāposti un pelēkie zirņi, ko vairāk ēdu Ziemassvētkos. Kādreiz tos vārīju pati, bet tie laiki ir pagājuši, tagad jau mājās negatavo, nopērk gatavu veikalā.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
