Solveiga Pētersone: Dāvana var būt arī dzejolis vai dziesma
Solveiga Pētersone, Bērnu un jauniešu centra folkloras metodiķe, folkloras kopas "Ķocis" vadītāja
Jau tad, kad iestājas rudens laiks, pieķeru sevi pie domas – “O, šī būtu laba dāvana!” –, ja ko ieraugu. Jāatzīstas gan, ka neesmu laicīgais dāvanu gādātājs. Visbiežāk ieraudzīto tikai paturu prātā, nevis nopērku. Parasti viss sanāk pēdējā brīdī, un tās pēdējā brīža dāvanas nav nemaz tās sliktākās. Tieši tad prātā nāk idejas, un ātrumā izdodas kas oriģināls. Negribu teikt, ka izgatavoju, jo neesmu liela rokdarbniece, drīzāk dāvanu izdodas kaut kā interesanti nokomplektēt. Pareizāk sakot – ikdienišķām lietām piešķiru papildus jēgu. Nu, piemēram, tas varētu būt paša pašūts linu maisiņš, kurā ielikti rieksti ar vēstījumu – tas ir smadzeņu darbībai vai veselības odziņa. It kā esi uzdāvinājis sauju riekstu, bet tomēr ar pievienoto vērtību.
Es apskaužu tos, kuriem sanāk laika visiem saviem tuviniekiem dāvanas pagatavot pilnīgi pašu rokām. Man tam nepietiek laika. Tāpēc cenšos nopirkto papildināt ar kaut ko savu. Tas, manuprāt, var būt kaut vai iesaiņojums. Dāvanu var tik prasmīgi iesaiņot, ka saņēmējam nav ne jausmas, kas tur iekšā, un, atverot, – sanāk pārsteigums.
Ne vienmēr vajag pasniegt milzīgas, modernas un dārgas dāvanas, ja kāds par to raizējas. Dažkārt mīļāk būs tieši kaut kas mazs un no sirds. Pati to vēl vairāk novērtēju, ja dāvinātājam tas ir prasījis milzu upurus – lietām ziedots gandrīz vai viss ģimenes budžets. Kā lai ko tādu nenovērtē? To, cik īpaša ir dāvana, jau neveido summa par ko tā iegādāta. Drīzāk tas, vai un cik tā īpaša būs otram – saņēmējam. Nenoliedzami – bērni mācās no pieaugušajiem. Kas, manuprāt, bērnībā ir ļoti, ļoti svarīgi – kā vecāki reaģē uz šādām dāvanām. Var teikt: “Kas tas par štruntu!” Bet var arī priecāties, sakot, cik kolosāli, paskatieties, kāds man brīnišķīgs nieciņš. Varbūt tieši no tā – vecāku reakcijas – bērnos veidojas attieksme pret turpmāko. Jo savā ziņā tieši mēs, pieaugušie, iedodam virzienu kādā domāt. Vēlāk, protams, autoritātes var mainīties.
Grozies, kā gribi, bet dzīvojam materiālā pasaulē, un, kā bērnus no tās aizvilināt, ir ļoti grūts jautājums. Visapkārt ir milzum daudz reklāmas, lec virsū dažādi piedāvājumi. Un visu ko gribas, kārojas. Protams, arī mūsu bērniem. Šādās reizēs saku, ka mēs tāpat nekad nevarēsim nopirkt pilnīgi visu. Arī tad, ja mums būtu visa pasaules nauda. Mēģinu mācīt, ka svarīgākais nav tas, kas tev no lietām ir vai kas tev, gluži pretēji, nav. Galvenais, ka esi labs cilvēks, esi priecīgs, apmierināts un laimīgs. Ne jau no mantām, rotaļlietām rodas laimes sajūta.
Šogad ar folkloras kopas “Ķocis” bērniem pulciņos vecākiem nekādas dāvanas neesam pagatavojuši, pārsteigums būs koncerts, kurā rādīsim visu, ko esam iemācījušies un protam. Kopā apēdīsim arī pašu izceptās piparkūkas. Manuprāt, forša dāvana var būt paša uzrakstīts dzejolītis. Arī dziesmu nevajag novērtēt par zemu. Cik kolosāls var izvērsties Ziemassvētku vakars, ja ir sagatavota dziesma, dzejolītis vai mazs uzvedums! Visbiežāk situācija ir tāda: it kā kopā esam, bet neko vērtīgu nepadarām. Apsēžamies pie bagātīgi klātā galda, paēdam, bet ko tālāk? Man liekas, ka šādā veidā ikkatrā ģimenē atklātos jauni talanti.