Pirmdien visā Latvijā tika pārbaudītas trauksmes sirēnas, ko ieslēdz visādu kataklizmu gadījumus un tad, ja bumbas sāk krist uz galvas. Kārtējo un kuro gadu pārliecinājos – vai nu jāiet pēc dzirdes aparāta, vai tās sirēnas gaudo ārkārtīgi švaki.

Sēžot centrā telpās – nemazākās skaņas un miņas no pārbaudes. Man jau liekas, ka tām sirēnām ir jāgaudo spēcīgāk, lai arī tie, kuri sēž telpās aiz plastmasas logiem, varētu dzirdēt to gaudošanu.
Iedomājos, ja nu kaut kas nopietns notiek pa nakti – es guļu (un guļu kā nosists) un krācu (krācu, ka nemaz neliekas) – tā es arī tai istabā aiz plastmasniekiem varētu beigts noiet. Un tad tikai “Degpunkts” noziņotu, ka pilsonis Valdis pats vainīgs, jo izrādījies tikai pakurls aiz skaņas slāpējošiem logiem. Muļķīgi!

Citreiz gribētu arī, lai izspēlē trauksmi līdz galam – ar visu cilvēku evakuāciju, mirgalkām, ātrajiem un pažarniekiem. Interesanti būtu pavērot mūsu dienestu gatavību. Es domāju, ka atklātos visādi brīnumi. Es, piemēram, noteikti kaut ko nedzirdētu! Turklāt – ja nākamajā gadā man būs tikai nepilns televīzijas kanālu skaits, jo tagad pārejam uz digitalizāciju, droši vien, ka nesaņemtu arī vajadzīgo informāciju. Un tādi pilsoņi kā es, domāju, ir vairums. Pats zinu, ja es dzirdētu sirēnas, tad iekāptu biksēs, paņemtu pasi un maciņu un ietu uz mājas trepītēm gaidīt, kad mani kāds ugunsdzēsējs, ātrais vai militārists savāktu, bet ir jau arī virkne tantuku, kuri pilnu paģiku piebļautu, ka “grib nomirt savā gultiņā”.

Tā nu man, pakurlam, kad valstī sāk runāt par nemieriem un citām satraucošām lietām, sanāca aizdomāties par mūsu pašu drošību, kas šķiet neaizskarama, bet patiesībā ir gana trausla un jebkurā brīdī satricināma.

Valdis,
aktīvs pilsonis