Mūka un teologa Mārtiņa Lutera pirms 500 gadiem aizsāktā reformu kustība ne tikai lika pamatus luteriskās baznīcas izveidei, bet arī ietekmēja Rietumu civilizācijas attīstību. “Reformācija iesākās baznīcā, bet aizsniedza visu sabiedrību,” uzsver Liepājas Sv. Trīsvienības katedrāles dekāns Pēteris Kalks.

Grēku piedošana par naudu

Liepājas diecēzes bīskapa vietnieks Ainars Jaunskalže stāsta, ka 16. gadsimts ir laiks, kad katoļu baznīcā ir zināms pagrimums un tai ir vajadzīgs impulss. “Viena no sarežģītākajām lietām, kas ir notikusi viduslaiku teoloģijā, ir tā, ka Kristus tiek tēlots kā bargs soģis, kā taisnīgs tiesnesis, kurš laiku beigās nāks tiesāt dzīvos un mirušos. Kaut kā no teoloģijas ir pazudis akcents, ka Kristus ir mīļš pestītājs, pie kura var nākt meklēt piedošanu, žēlastību,” viņš turpina. Baznīcā šajā laikā valda korupcija, augstos baznīcas amatos nonāk ne tie piemērotākie cilvēki, amati tiek nopirkti. “Un šie augstie baznīcas hierarhi bieži vien nodarbojas ar politiku, laicīgām darīšanām, saimniecisko dzīvi. Viņi pārvalda lielas diecēzes, kuras, kā saka, jāapsaimnieko, bet parastai baznīcas dzīvei nav laika, un tas lielā mērā arī veicina to pagurumu baznīcā,” stāsta A. Jaunskalže.

“Tā laika ticības prakse ir diezgan orientēta uz cilvēku pašu nopelniem un darbiem, ar ko viņi tā var izpelnīties Dieva atzinību un pestīšanu,” stāsta P. Kalks. Vienkāršā tauta uzskatīja, ka grēku piedošanai ikviens var nopirkt indulgences. A. Jaunskalže uzsver, ka indulgenču pārdošana gan nebija katoļu baznīcas mācība. “Tā katoļu baznīca tajā laikā nemāca, bet daļa vienkāršās tautas tā saprot. Grēku nožēla ir obligāta, citādi nav piedošanas, bet varbūt daži pārcentīgi katoļu priesteri to pagrieza nepareizi,” viņš norāda.

1517. gada 31. oktobrī augustīniešu eremītu mūks, teologs Mārtiņš Luters, kuram tolaik bija nepilni 34 gadi, pie Vitenbergas klostera baznīcas durvīm piesprauda 95 tēzes, kurās iebilda pret izplatīto indulgenču jeb grēku atlaižu pārdošanu. Lai gan fakts, ka viņš šīs tēzes pienagloja pie baznīcas durvīm, tiek apšaubīts, taču nav šaubu, ka viņš tās sarakstīja. Tēzēs Luters iestājās par atgriešanos pie Svētajiem Rakstiem un ticības patiesās būtības, tās ātri izplatījās visā Vācijā.

Bībeles tulkojums – pagrieziena punkts

Luters nebija savrups un nebija pirmais, kurš mēģinājis kaut ko mainīt baznīcas praksē. “Bet tie iebildumi parasti beidzās ar inkvizīciju, ar sārtu,” atgādina P. Kalks un piesauc Janu Husu, kurš simts gadus pirms Lutera tika sadedzināts uz sārta tādēļ, ka mēģināja iebilst pret baznīcas novirzīšanos no Rakstiem. “Luters pilnīgi nebija viens. Viņš uzdrošinājās pateikt to, ko daudzi jau nesa savā sirdī. Tādēļ, tiklīdz viņš publicēja tēzes, tam bija milzīga rezonanse – ne tikai Vitenberga, bet arī visa Vācija un tālāk jau Eiropa atsaucās šiem Lutera aicinājumiem un pavisam drīz pēc reformācijas sākuma ne tikai Vācijā, bet arī jau tepat Rīgā notiek reformācija.” A. Jaunskalže min, ka izšķiroša bija arī daļas laicīgo valdnieku nostāšanās Lutera pusē. “Ja viņa zemes valdnieks, kūrfirsts Frīdrihs nebūtu viņu atbalstījis, tur būtu bijis tas pats liktenis, kas Husam,” viņš saka.

Lutera aizsāktā reforma kļuva par pagrieziena punktu ne tikai baznīcas, bet Rietumu civilizācijas attīstībā. P. Kalks uzsver, ka starp Lutera nopelniem viens no lielākajiem ir Bībeles tulkojums no ebreju valodas vācu valodā, ko viņš paveica viens pats. “Un gan Veco, gan Jauno Derību cilvēki varēja paši tagad lasīt. Līdz tam Bībeles tulkojums bija lasāms tikai latīņu valodā, tā saucamā vulgāta, kas jau 5. gadsimtā bija iztulkota un kalpoja visus šos gadu simtus, pārsvarā tikai priesteri vai ļoti izglītoti cilvēki, kas prata latīņu valodu, varēja to lasīt. Nu katrs varēja ņemt un lasīt,” viņš turpina stāstījumu. Un A. Jaunskalže uzsver, ka Lutera tulkojums ļoti veicināja vienotas literārās vācu valodas attīstību.

“Godīgi sakot, arī mūs no baltiešu ciltīm par vienotu tautu izveidoja Glika Bībeles tulkojums, Dziesmu grāmata un Georga Manceļa 17. gadsimtā izdotā sprediķu grāmata. Tie veicināja latviešu literārās valodas izveidošanos. Par to varam būt pateicīgi luterāņu baznīcai,” A. Jaunskalže papildina sacīto un nosauc vēl kādu nozīmīgu vēstures faktu, kam nereti paiets garām. “Par mūsu Kurzemes hercogu Georgu Ketleru. Luterisma pamatus Kurzemē liek Ketlers, bet viņš grib, lai par mācītājiem sagatavo vietējos, uz Kēnigsbergas Universitāti lai sūta zemnieku dēlus, bet daļa muižnieku tam nepiekrīt. Ja hercogs būtu spējis panākt savu, varbūt garīgā dzīve būtu labāk attīstījusies.”

Kļūdas abās pusēs

Par savu nostāju Luters tolaik tika izraidīts no baznīcas jeb ekskomunicēts, tādēļ radās atsevišķa baznīca, ko nosauca par evaņģēlisko vai luterisko (šāds nosaukums nāca vēlāk) baznīcu. Bīskapa vietnieks A. Jaunskalže piebilst, ka aplami ir uzskatīt – Luters vēlējās izveidot jaunu baznīcu. “Mēs uzskatām sevi par tās pašas Kristus dibinātās baznīcas locekļiem, un luteriskā kustība vienkārši ir bijusi kustība par tās atjaunotni. Tās ir smagas muļķības, ja kāds saka – Luters izvirzīja mērķi nodibināt jaunu baznīcu. Viņam nekad tāda mērķa nav bijis. Viņa pārliecība bija ienest katoliskajā, apustuliskajā baznīcā dzīvību,” skaidro bīskapa vietnieks. “Tāpēc arī Lutera nostāja atšķirībā no citām kustībām bija pēc iespējas saglabāt visu baznīcas garīgo mantojumu. Jūs varat arī redzēt atšķirību starp citiem reformācijas virzieniem – jūs ieejat kādā baznīcā, kur ir tikai kailas sienas, nekādu rotājumu, nekā, turpretim ieiesiet luterāņu baznīcā – tur vienmēr baznīcas mākslai ir pievērsta ļoti liela vērība. Nav noliegts tas mantojums, kas bijis kopš kristietības sākumiem.”

Abi baznīcas pārstāvji saka – šodien reformācija tiek vērtēta ekumeniskā skatījumā un kļūdas ir abās pusēs. Un Lutera drauga un līdzstrādnieka Filipa Melanhtona sarakstītā Augsburgas ticības apliecība ir dokuments, lai šodien veidotu dialogu ar Romas katoļu baznīcu. “Tur ir daudzas lietas, kas atstātas turpmākajam diskusijām, kas nav tajā laikā atrisinātas, bet paver durvis, lai runātu,” saka A. Jaunskalže.

“Tas princips ir svarīgs, kā Luters saka, baznīca vienmēr ir reformējama. Ja mēs kaut kā ļoti vienkāršoti gribētu skatīties uz reformāciju, tad skats būtu tāds, ka bija katoļu baznīca un Luters izdarīja reformāciju, un ir radusies pareizā un labā luterāņu baznīca. Bet tā galīgi nav. Luterāņu baznīca tāpat ir reformējama un ir iestigusi daudzās problēmās un varbūt vēl lielākās nekā katoļu baznīca. Un savukārt katoļu baznīca jau arī ļoti daudz ko mācījusies šo gadsimtu laikā un uz Lutera veikumu jau skatās ar pavisam citām acīm nekā 16. gadsimtā,” savukārt uzsver P. Kalks.

Zināšanai

31. oktobrī pulksten 18, pieminot 500 gadus kopš reformācijas, Liepājas Sv. Trīsvienības katedrālē notiks kopīgs Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Liepājas diecēzes dievkalpojums, ko vadīs Liepājas bīskaps Hanss Martins Jensons.