liepajniekiem.lv
Tomēr kaut kas cilvēcisks tam piemīt. “Var izdomāt, ka šodien būs brīvdiena, un neko tur nevar izdarīt,” saka Jānis, kad moskvičs smuki pukšķina un tomēr ir piekritis aizvizināt līdz skaistai vietai Grobiņā, kur notiks fotosesija.
Stāvēja zem ozola
Kad pirms gadiem divdesmit pieciem Jelgavā kopā ar tēvu sāka taisīt un remontēt šo ilgi novārtā pamesto auto, Jānim vēl nebija iestājusies pilngadība un nevarēja piederēt mašīna.
Tēvam kādā brīdī likās, ka būtu jauki uztaisīt tēva un dēla projektu, kopā kaut ko padarīt.
“Šis moskvičs stāvēja netālu kaimiņos zem ozola. Tēvs īpašniekam katru gadu atsvaidzināja atmiņu par tēmu, vai viņš grib pārdot to mašīnu. Nē, nē, nē!
Un tad vienu gadu viņš teica: “Būs labi, okei!” Tad mēs sākām šo ceļojum,” viņš pastāsta.
Jānis atzīst, ka neko daudz jau nepiedalījās, paši arī ne ļoti mācēja skrūvēt mašīnas. Atrada vīrus, kas uzņēmās to darīt.
“Automašīna bija tādā pašā stāvoklī, kā ir tagad, tikai nebija dzeltena. Ielika akumulatoru, ielēja degvielu, pagrieza kloķi, un aizgāja. Protams, nebija tehniskās apskates. Bija izrūsējis izpūtējs, kas nomainīts.
Visu var sataisīt. Ja kaut ko nevar nopirkt, tad var izvirpot no jauna. Pāršuvu salonu, jo tas bija vecs un saguris,”
izstāsta īpašnieks.
Kā radās skaistā dzeltenā krāsa? “Manam tēvam likās, ka jākrāso ir tādā krāsā, kādā bija oriģināli, nebija citas domas. Tajos laikos jau bija pieejams “Discovery Channel”, bija moderni raidījumi par hotrodiem un visu ko tādu.
Vienā sērijā redzēju, ka ir arī dzeltenas mašīnas. Bija viena dzeltena ar baltu, arī sarkana ar baltu, zila ar baltu, visādās krāsās. Krāsosim dzeltenu! Pēc diviem mēnešiem mums mašīnu atdeva atpakaļ dzelteni baltu,” atklāj Jānis.
J. Vozņesenskim bija gadu 15 -16, kad mājās radās košā automašīna, taču viņš saka – godīgi, neizbraucu ar to.
“Laikam biju ļoti paklausīgs cilvēks. Varbūt pašā sākumā pa garāžām maksimums simt metru riņķī un tikai tāpēc, lai garāžā iebrauktu.
Man nebija tā, ka šausmīgi vajadzētu mašīnu, ar ko braukt, ņemties un darīties vai pagonkot.
Te citādi visi ātrumi slēdzas, domāju, tas arī apstādināja. Mana māsa ir piecus gadus vecāka, viņai mašīna bija agrāk, bet es baigi nerāvos sēdēt pie stūres. Man patika mašīna un doma par mašīnu, bet apzinājos, ka man vēl nav tiesību braukt,” viņš uzsver.
Arī pēc pilngadības J. Vozņesenskis stipri nerāvās vadīt moskviču. Nedaudz pabraukājis, kad bija 18, burtiski dažas reizes, līdz devās uz Rīgu mācīties.
“Pa tiem sešiem gadiem, kamēr Rīgā studēju, varbūt trīs četras reizes ar to mašīnu izbraucu. Atceros, drauga mammai bija dzimšanas diena, un tad viņas ar draudzenēm izvizināju no Jelgavas līdz Rīgai uz kafejnīcu un atpakaļ,” viņš pastāsta.
Lēna, skaļa, prasa uzmanību
Tā pa īstam dzeltenais brīnums nonāca Jāņa redzeslaukā precoties. Vajadzēja automašīnu, ar ko kāzās braukt.
“Klau, mums ir dzeltens moskvičs! Tā nu tas bija mūsu kāzu limuzīns,”
viņš priecājas.
Jaunā ģimene uzreiz pārcēlās uz Liepāju, mašīna atkal labu laiku stāvēja garāžā.
“Tētim vienam pašam nekāda prieka nebija braukāt. Tad izdomāju – kāpēc es nevarētu vasarā ar dzeltenu mašīnu braukāt pa Liepāju?
Tādu lēmumu pieņēmu, atradu draugu, kuram ir tiesības vilkt piekabi. Te nu tas ir, vairākus gadus vasarās ja ne ikdienā braucu, tad ļoti tuvu tam,” lepojas J. Vozņesenskis.
Doma, ka šī mašīna turpina braukt, viņam ir svarīgāka, nekā sajūsma par to, ka pats ar to brauc.
“Man laikam nav tā “vauuu, paskaties, kā es ar viņu braucu!” Tā ir lēna, tā ir skaļa, uzmanību pieprasoša.
Bet tad, kad mēs ar bērniem braucam pēc saldējuma, viņiem patīk braukt. Man patīk, ka ar šo auto nekur nav jāsteidzas. Ja braucu ar moskviču, es nevienam neapsolu, ka kaut kur būšu laikā. Pasaku, ka vienkārši būšu.
Ja jābūt, piemēram, četros, es izbraukšu pustrijos un labāk pusstundu pagaidīšu tur, nevis 20 minūtes nokavēšu. Jo tā ir bijis. Braucu mājās, pēkšņi motors pārkarst. Apstājos degvielas uzpildes stacijā, ieleju ūdentiņu, pagaidu, braucu tālāk.
Ar viņu ir lēnāka dzīve. Nav visu laiku kaut kur jāskrien, jāpaspēj. Tā ir sajūta, kas man patīk. Es drīkstu būt lēnāks,”
saka Jānis.
Īpašu iekšēju pārslēgšanos uz citu dzīves ritmu tas neprasot. “Ja esmu izdomājis, ka šonedēļ pārvietošos ar šo mašīnu, tad plānoju lēnāk, un viss. Lai cik tas dīvaini nebūtu, mašīna mani nekad nav pievīlusi,” viņš uzsver.
Ja arī kaut kas notiek, tad Jānim ir draugi, kas var uz ceļa palīdzēt.
J. Vozņesenskis atzīst, ka ļoti virspusēji pārzina, kas un kā moskvičam ir. “Es pat brīnos, cik ļoti es saprotu no tās mašīnas, neko nesaprotot no mašīnām,” viņš raksturo savas prasmes.
Reiz pārjaucis, iztīrījis un salicis karburatoru, kas taču ir mehāniska lieta un vajag pārzināt, ko skrūvēt. Bet, ja kaut ko atskrūvē, tad ieskrūvē atpakaļ tikpat tālu, kas nozīmē, ka darbosies tāpat, kā darbojās.
“No motoriem es nesaprotu neko, no aizdedzēm nesaprotu neko. Bet es saprotu – ja pagriež, tur ir labāk vai sliktāk.
Tur muzikālā dzirde varētu nospēlēt lomu.
Kad regulē karburatoru, nesaproti, kāpēc dari to, ko dari, bet zini, ka tā vajag. Ja svece jānomaina, izskrūvē vienu ārā, ieliek citu iekšā, uzliek korķīti un brauc tālāk. Ja korķītis noplīst, apliek jaunu vadiņu.
Pēc pamācības varētu izdarīt visu tai mašīnā. Bet – ir cilvēki, kas to māk un izdarīs ātrāk un labāk, nekā es,” saka divu bērnu tēvs, kuram drošība ir būtiska.
Par aizrādījumiem tehniskajā apskatē J. Vozņesenskis nekreņķējas, bet izlabo.
“Mašīnai ir jāatbilst normām. Problēmas ir tādas pašas kā visām mašīnām, tikai šai lec ārā biežāk, jo tehnoloģijas ir prastākas, pašas sevi neregulē,” viņš stāsta.
Jānis nav no tiem auto īpašniekiem, kuri trīc un dreb par katru iespējamo skrambu. “Lai bērni lēkā un priecājas. Tā ir prieka mašīna. Ja nesniedz vairs prieku, tad nepilda savu funkciju,” viņš pauž.
Brauciens komfortā
Turpat netālu no Jāņa Grobiņā dzīvo Pēteris Zudavs ar savu “Retro garāžu”. Nosmejamies, ka tāpēc jau moskviča saimniekam bija te jāapmetas uz dzīvi, lai Pēteris būtu tuvumā.
Ja P. Zudavs rīko reto auto pasākumus, Jānis aizbrauc, jo tie ir interesanti, bet citādi neaizraujas ar biedrošanos un vēlmi būt autoīpašieku kopienās.
“Ja tanī dienā ir brīvāks laiks, varu aizbraukt ar šo mašīnu paskatīties, kas tur notiek, bet ne piedalīties pasākumā. Parasti jau tie ir vasarās, kad pārvietojos ar moskviču, un varu pieslēgties,” viņš norāda.
Kāpēc nepavelkas uz kopīgiem braucieniem un nevēlas būt kopienā?
“Es neesmu azartisks, nu tā, ka vispār neesmu. Tam jābūt ir hobijam. Veltīt sevi hobijam nevēlos, man šobrīd pagaidām ir pārāk daudz, ar ko nodarboties,
lai es atļautos veltīt laiku tikai sev. Ja mani puikas un sieva var kaut kur piedalīties un viņiem tas interesē, man nav nekas pretī. Ja man jāatlicina tikai sev vasaras sestdienas, tad noteikti varu izdomāt četras piecas lietas, kas būs svarīgākas,” viņš nosauc iemeslu.
Vēsturiskā spēkrata statusu Jānis nav kārtojis noteikumu dēļ, kādi agrāk bija, – ierobežojums, cik drīkst nobraukt gadā. Un tādi ierobežojumi viņam riebjas un kaitina.
“Labāk lai brauc uz priekšu un es varu ikdienā lieto, nevis ir tāda, kādai oriģināli jābūt. Ja man saka, ka nevajadzēs maksāt ceļa nodokli, tad tos 23 eiro es kaut kā pacietīšu.
Es nevaru fiziski aizbraukt ar viņu tik tālu, līdz Rīgai. Tos 250 kilometrus es piecas stundas braukšu!”
smejas īpašnieks.
Cik maksimāli varētu izspiest no moskviča, Jānis nezina, bet viņam pietiek ar 75 kilometriem stundā. Kaut ko darīt pārtaisīt, lai varētu ātrāk, nav intereses.
“Spidometrs jau ir tikai ideja par tēmu. Kad jūtu, ka ir sasniegts mans komforta līmenis, tad nebraucu ātrāk. Priekš kam?! Automašīnā nav drošības siksnu. Labāk mierīgi un prātīgi.
Tad, kad jābrauc uz Liepāju, reti izvēlos šoseju, braucu apkārt pa lidostas ceļu, lai netraucētu satiksmi. Protams, ja vajag uz slimnīcu, tad nebraukšu baigo riņķi. Tad piedodiet!” viņš saka.
Vai tad kāds varētu dusmoties uz dzeltenu moskviču vectētiņu! Pa pilsētu braucot, Jānis redz, ka cilvēkiem patīk. Nokrāso jebko dzeltenu, un cilvēkiem patiks, pievērsīs uzmanību. Vasarās grūti nepasmaidīt, ieraugot šādu mašīnu.
Liepājas centrā pie auto fotografējas tūristi, to Jānis zina pēc tā, ka stikli nopēdoti, cilvēki atspiedušies. “Lai fotografējas. Man pašam ir prieks no braukāšanas. Ja vēl citiem var prieku sagādāt, lai ņemas,” viņš uzskata.
Pieklājīgs vecums
Braukšanas komforts ir liels, dīvāniņi ir ļoti mīksti un ērti. Nevienā mūsdienu mašīnā neredzēt vienlaidus priekšējo sēdekli, kāds ir moskvičā.
“Priekšējo dīvānu var izņemt ārā. Doma tāda – aizbrauc ģimene vai draugi pie ezera, izceļ ārā dīvānu un sēž uz tā pie ugunskura.
Vienīgi skan, jo visur ir caurumi, dzird to motoru. Ziemā kājas saltu, bet sildītājs ir, to var ieslēgt. Mitrā laikā pēc kāda brīža logi atpūšas vaļā,” Jānis raksturo mašīnas iespējas.
Mazie vēdlodziņi priekšā viņam ļoti patīk, darbojas fantastiski. To neesamība esot lielākais zaudējums mūsdienu mašīnām.
“Protams, jāmāk apieties ar ātrumkloķi, kas atrodas stūrei labajā pusē, un ar pedāļiem darboties. Pirmkārt, tie atrodas grīdā, otrkārt, vecs pusrūsējis vadiņš iet uz karburatoru. Jāzina, kā tas iet un kā jāpiedarbina. Iespiedīs uzreiz grīdā, noslāps. Vajag lēni, prātīgi un mierīgi.
Tomēr pieklājīgs vecums, kādā nevajag uzreiz no rīta skriet futbolu spēlēt, vajag iekustēties, padarboties, iesildīties.
Šādām vecajām mašīnām to visu var kontrolēt,” norāda Jānis.
Viņš sagādājis vēl trīs tādus pašus, detaļām. Kaimiņienei ilgstoši tāds stāvēja. Kad J. Vozņesenskis gribējis vienu detaļu, saimniece nedeva, bet visu auto gan.
Pazīstams cilvēks brauca savai mašīnai pēc detaļām, piedāvāja, vai nevajag pie viena kaut ko. Ļoti labi, ka paņēma donoru, jo detaļas noderēja.
Vēl netālu garāžā stāvēja mašīna, kuras īpašnieku aizsauca mūžībā, un mantinieks gribēja atbrīvot vietu.
Viens moskvičs jau ir sataisīts, atrodas servisā. Rezerves daļu mašīnas atrodas pie draugiem, jo mašīnu izmitināšana ir problēma. Dzeltenais ziemas pavada kāda drauga siltā darbnīcā.
“Kura tuvāk vārtiem, ar to brauks,” Jānis nosmaida par jautājumu, kā izvēlēsies starp visām automašīnām.
Jāņa Vozņesenska prieka mašīna
- “Moskvič 407”
- 1963. izl. g.
- Oriģinālā krāsa bija pelēka, tagad – dzeltena ar baltu.
- 1,3 l benzīna dzinējs, 45 ZS.
- 3 pārnesumu manuālā kārba, pārveidota uz 4.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
