liepajniekiem.lv
Toties mēs sākam steigties, tad, kad uzsākam braukt. Braukšanas stils kļūst agresīvs, vairāk domājam par to, cik palicis laika, nevis par to, kā mēs braucam.
Saplānot savu dzīvi un piedomāt par darbībām pie stūres – to DBS pārstāvji Dmitrijs Krutiks un Jānis Šalms uzsvēra autovadītājiem, kuri vai nu atsvaidzināja, vai apguva ziemas braukšanas pamatus.
Skaties uz priekšu
Primārais uzdevums ir pēc iespējas mazāk stūrēt, uzsvēra D. Krutiks. Jo uz ceļa mūs notur riteņi. Vairāk griežam stūri, vairāk zūd saķere. Taču pats sākums nav stūrē, bet skatienā.
“Jo ap 80 procenti avāriju izskatās tā, ka viens otram iebrauc aizmugurē distances neievērošanas dēļ.
Visi brauc par tuvu ar domu, lai neviens tur neielien starpā, citādi mēs ilgāku laiku aizvadīsim ceļā,”
viņš teica.
“Plūsmā ātrums 50 kilometri stundā nozīmē 15 metrus sekundē. Ja kāds iebrauc priekšā, starpā paliek pieci metri, uzreiz atlaižam gāzi vai piebremzējam, lai atgūtu drošu distanci – desmit metrus. 5+10, cik tās ir sekundes? Viena! Tik mēs zaudējam, bet vienas sekundes dēļ esam gatavi sēdēt cits citam astē.”
DBS veikusi eksperimentu maršrutā Rīga–Valmiera. Brauca operatīvais transports ar bākugunīm un skaņas signāliem ar 140 km/h un privātā automašīna, kam nav nekādu priekšrocību satiksmē.
Ceļā pavadītā laika starpība uz simt kilometriem bija deviņas minūtes.
Ja priekšā braucošais ir par tuvu, visa uzmanība pievērsta tikai viņam, lai paspētu noreaģēt, un autovadītājs labākajā gadījumā pārredz 15 metrus.
Jāskatās ir perspektīvā, horizonta līmenī, jo tad pieslēdzas perifērā redze un vienlaikus redzeslaukā paliks arī tuvākā mašīna.
Ja skatiens vērsts tālumā, laikus pamanīsim gan bedri, gan gājēju, un nebūs jāveic strauji manevri pēdējā mirklī. Lai pārredzētu satiksmi, nav stīvi jāveras uz priekšu, bet jāizmanto arī sānu logi.
Kustību jūt ar dibenu
Pirms vēl braucam, jāpaskatās, kā sēžam. Lielākā daļa autovadītāju grib justies nevis droši, bet ērti, lai gan neesam tālbraucēji, kam jāstūrē četrarpus stundas no vietas.
Dmitrijs nodemonstrēja, ko nozīmē, ja it kā ērtībai pabīda sēdekli vien trīs centimetrus uz aizmuguri. Sēdpozīcija pārtop pilnīgi nedrošā, jo pedāļus var sasniegt tikai ar izstieptām kājām, arī rokas uz stūres ir taisnas.
“Frontāla trieciena brīdī pie ātruma 50 km/h mans svars 80 kilogrami pārveidojas uz trīsarpus tonnām.
Dabiska reakcija, redzot, ka tūlīt būs trieciens, ir rauties atpakaļ. Pleci ārā, gūžas ārā, pēc tam mācāmies staigāt no jauna,” viņš uzsvēra.
Sēdeklis jāsaregulē tā, lai nebūtu pilnīgi iztaisnotas kājas un ekstrēmas bremzēšanas brīdī tām būtu kārtīgs atbalsts uz pedāļiem, kā arī šai pozīcijā varētu turpināt stūrēt un apbraukt šķērsli.
Mugurai obligāti jābūt pilnībā atbalstītai sēdeklī, jo automašīnas kustību mēs jūtam ar dibenu un mugurkaulu, varam stūrēt ar visu augumu, lai ķermenis kustas kopā ar mašīnu.
Un galvas atbalsts automašīnā ir domāts tam, lai trieciena brīdī ar sitienu pa žokli vadītāju nenogalinātu gaisa spilvens.
“Viss, ko darām pie stūres, ir tīrākā muskuļu atmiņa,”
ieradumu vadīt auto ar vienu roku komentē D. Krutiks.
“Paši izdomājam, ka mums nevajag to labo roku, kurā telefons, kafija… Kad stūrējam pa labi, viss notiek. Bet, kad vajag pa kreisi? Nekā.”
Tāpēc uzdevums ir stūrēt ar abām rokām, maksimāli precīzi, un nekrustot rokas, jo tas nav nepieciešams, ja to pozīcija uz stūres ir 9 un 3.
“Absolūti lielāko gada laiku mēs braucam apstākļos, kad pārstūrēšana nekādu sliktumu nenes, jo saķere ar ceļu paliek. Bojājam riepas, taču mašīna iet tur, kur vajag. Tā mēs sevi pieradinām stūrēt vairāk nekā vajag.
Kad uzkrīt sniegs, nesākam stūrēt mazāk un brīnāmies, kāpēc līkumā mašīna neklausa,”
atzīmēja Dmitrijs.
J. Šalms papildināja, ka 25 centimetrus platai riepai pie izgrieztas stūres strādā un nodrošina saķeri tikai 3 centimetri.
Viņš atgādināja vēl vienu ļoti svarīgu drošības aspektu: “Man jānogriežas pa kreisi, bet tu man brauc pretī, man jālaiž. Kā man jābūt riteņiem? Taisni! Ja riteņi jau sagriezti, sitiens no aizmugures izmet mašīnu pretējā joslā.”
Nemākam stūrēt
Dalībniekiem bija jāizpilda vairāki uzdevumi. Lēnais slaloms – ar ātrumu ap 20 km/h jāizstūrē gar konusiem, minimāli griežot stūri.
“Asā līkumā 90 grādi, vairāk nekas nav jāgriež. Rokas nekur nav jāpārņem,”
mācīja D. Krutiks.
Otrs uzdevums – konusi izvietoti retāk, toties ātrums jau ap 35 km/h. Mainās stūrēšanas princips tikai līdz “12”, jo jāvar ātri iztaisnot mašīnu.
Tālāk – ekstrēmā bremzēšana pirms iedomāta šķēršļa, un noslēgumā bremzējot jāspēj apbraukt šķērsli un atgriezties savā joslā.
Ieva ļoti labi vērtē šādu pasākumu. “Šeit atļauj uzdrošināties katram izspiest no savas mašīnas visu, ko var.
Es vadu auto jau gandrīz 20 gadus, taču šādi man nav nācies braukt, tik ekstrēmi,”
viņa atklāja.
Ziemā nejūtoties droši pie stūres, tāpēc arī bija svarīgi uzzināt, ko var izdarīt lietas labā. “Tagad noteikti būs drošāk. Iegūtais ir ļoti vērtīgs,” teica Ieva.
Interesanti! Jaudīgi! Tā nodarbību raksturoja divi jaunie autovadītāji. Ģirtam tūlīt būs gads, kopš iegūtas tiesības, Andrim – vien četri mēneši.
“Šī ziema ir pirmā trakākā,” atzina Ģirts,
“kad sāku mācīties braukt, nebija šādi.”
Abi puiši smejas, ka tikai tagad sapratuši, ka nemāk pareizi stūrēt automašīnu. “Paņemšu līdzi ikdienai zināšanas, kā pareizi izstūrēt un kā vajag bremzēt,” teica Ģirts. “Situācijas novērtēšanu,” piebilda Andris.
Abi vērtē, ka apmācība autoskolā ir pietiekama, lai ikdienā piedalītos ceļu satiksmē, tomēr ne ziemā – šādu specifisku prasmju pietrūkst.
“Atkarībā, kad iekrīt mācības. Ja pa ziemu, kad ir tik smuks sniedziņš, tad gan jau pietiek. Bet, ja pa vasaru apgūst iemaņas, tad nē,” pauda Andris.
Uzziņai
Labai braukšanai ziemā
– No 1. decembra līdz 1. martam ceļu satiksmē drīkst piedalīties tikai ar ziemas riepām, kas marķētas ar simbolu “kalns un sniegpārsliņa”.
Minimālais ziemas riepu protektora dziļums ir 4 mm, un nav ieteicams izmantot riepas, kas vecākas par pieciem vai sešiem gadiem, jo gumija ar laiku zaudē savas īpašības.
– Ar sniegu, sāli un netīrumiem klāti lukturi un logi var aizkavēt autovadītāju laikus pamanīt šķēršļus un reaģēt mainīgajos ceļa apstākļos, tāpēc tīrs automobilis ziemā nav tikai vizuāls jautājums, bet būtiska drošības prasība.
– Kad ledus mehāniski notīrīts, pavērs gaisa plūsmu uz vējstiklu un logiem un sākumā uzturi zemu temperatūru.
Ja uzreiz ieslēgsi karstu gaisu, tas var veicināt kondensāta veidošanos, savukārt vēsāks gaiss joprojām būs siltāks par stiklu un palīdzēs to nožāvēt.
Šis ir īstais brīdis ieslēgt kondicionieri, kas efektīvi izvada lieko mitrumu no salona.
– Pareiza ziemas logu mazgāšanas šķidruma izvēle un uzpilde, negaidot tukšu bāciņu, ir būtiska, lai nodrošinātu tīru vējstiklu un izvairītos no sistēmas aizsalšanas.
Avots: “Neste”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
