liepajniekiem.lv
Tas jau nav vējš!
Kopienas sajūta un ārkārtīgi draudzīgā motobraucēju vide viņai bijis pārsteigums.
“Sveši sveicinās, pienāk parunāt. Bija atbraucis mans krustdēls, vaicāja, vai es viņus pazīstot. Nē, pirmo reizi redzu, bet tas tā pieņemts. Satiekoties motobraucēji vienmēr sasveicinās un pienāk aprunāties. Es iegāju draudzīgā vidē, kur cits citu atbalsta. Varam parunāties par motocikliem, ieteikt, ko kuram vajag,” stāsta Māra.
Motobraukšana viņai bijis nepiepildīts jaunības sapnis. “Vienmēr to esmu gribējusi. Patīk arī motokross, apmeklēju sacensības, mans krustdēls brauc sava hobija pēc. Pagājušā gada rudenī, bija jau augusta beigas, sāku braukt ar mazāku motociklu – 125 kubi.
Sapratu, ka gribas kaut ko vairāk, tas nav nopietni. Bija par vārgu. Pilsētai labi, bet tālāk prasās kaut ko lielāku,”
klāsta M. Vingre.
Tā nu pērnruden kopā sanāca septiņas Liepājas meitenes un nodibināja klubu “Amber Sisters”.
“Aprīlī mūs apstiprināja asociācija, esam jaundibināts klubs. Par prezidenti nesen ievēlējām Intu Milleri. Kā sievietei tas likās ļoti liels atbalsts, kad blakus ir līdzīgi domājošie, kad ir drošāk braukt un drošāk jūties uz ceļa,” saka Māra, kura viena pati braukusi tikai pāris reižu. Citādi – kopā ar motomāsām.
Pirms gadiem pieciem M. Vingre teikusi – piecdesmit gados man būs motocikls! Un tā tas notika. Mērķis bija nosprausts un ticis piepildīts.
Autovadītājas tiesības Mārai bija gadus trīsdesmit, tas palīdzējis satiksmē. “Taču braukt ar motociklu ir pavisam kas cits. Jābūt ļoti uzmanīgam, jāparedz, ko darīs cits satiksmes dalībnieks.
Ļoti daudz nianšu jāņem vērā, kad izbrauc uz ceļa,”
viņa uzsver.
“Pirmo reizi izbraucot uz šosejas, lai dotos uz Kuldīgu, es apstājos un motomāsām teicu – vai tiešām tāds stiprs vējš ir vienmēr? Viņas skatās uz mani… tas jau nav vējš! Todien vispār bija bezvējš. Man tas bija šoks.
Manam motociklam priekšā ir aizsargstikls, tas dod mazāku pretvēju, tomēr man likās ļoti spēcīgs. Spēku vajag noturēties. Taču pirmajā reizē jau pieradu, sapratu, ka tā jābūt, ar to jārēķinās. Pārējās meitenes klubā ir vairāk pieredzējušas motobraucējas.
Šī man ir mācīšanās sezona, ir vēl ļoti daudz ko apgūt,”
viņa atzīst.
Iegūstot motocikla vadīšanas tiesības, visgrūtākā bijusi figūru apgūšana. “Tas nav tik vienkārši. Jāpierod pie motocikla. Figūrā “Čūska” atstarpe starp stabiņiem ir trīs metri, caur pieciem stabiņiem izbraukt ir sarežģīti. Bija daudz jāmācās, lai to varētu izdarīt.
Paldies manam instruktoram Mārtiņam Zaukam! Redzēju, ka viņš uztraucās par mani eksāmenos. Cepuri nost, pilsētā es ar viņu jutos pilnīgi droši, nebija bail braukt,” pastāsta Māra.
Jāskatās divreiz
Ar motociklu varot piedzīvot to, kas pie automašīnas stūres pat sapņos nerādās. “Atceros, kā pirmo reizi braucu pa Brīvības ielu un sajutu liepziedu smaržu. Tas bija fantastiski! Ar pilnu krūti ieelpoju.
Braucot jūtu visu apkārtējo pasauli.
Savukārt var aizmirst par telefonu – neko nedzirdi, esi atslēdzies no ikdienas, pievērsies tikai braukšanai un uzmanībai uz ceļa. Tas dod brīvības sajūtu. Tas ir forši, ka pēc darba dienas var izvēdināt galvu no ikdienas un justies brīvi. Tas pats, kas mežā sēņot, arī to man ļoti patīk darīt,” izjūtās dalās M. Vingre.
Ar motociklu sēnēs gan vēl nav braukts, taču, tā kā tam esot trīs somas, ko var zināt…
Uzmanība uz ceļa motociklistam ir vissvarīgākā. Mārai ļoti žēl, ka daudzi šoferi nesaprot to, ka motocikli ir neaizsargātā daļa.
“Jau vairākkārt teikts, ka katram autovadītājam vajadzētu uzkāpt uz motocikla un tad viņš saprastu, ko tas nozīmē. Nesaprot to, ka motocikls ir ātrāks. Tādā ziņā, ka tam ir iespēja ātrāk uzņemt ātrumu, tāpēc motociklisti apbrauc automašīnas, bet daudzi vadītāji negrib mūs laist pa priekšu.
Tā nav bezkaunība, ka pie luksofora motocikls izbrauc priekšā, bet pavisam otrādi – tas ātri aizbrauks un autovadītājiem netraucēs.
Taču ir arī pieklājīgi šoferi. Mani nesen autobusa vadītājs palaida pa priekšu, viņš saprot. Autovadītājiem arī jārēķinās ar to, ka aklā zona ir daudz lielāka – viņi neredz mūs. To arī esmu pieredzējusi, ka Brīvības ielā no blakusjoslas autovadītājs brauc man virsū. Tas, ko pavasaros visu laiku reklamē, ka autovadītājam ir jāskatās divreiz, tā arī ir,” uzsver motobraucēja.
Vaicāta par pieņēmumu, ka motociklisti ir nelabojami ātruma pārkāpēji, M. Vingre atgādina, ka ceļu satiksmes dalībnieki ir dažādi.
Tieši tādi paši ir autobraucēji, riteņbraucējiem gadās visādi. “Motoklubā mēs mācāmies braukt kolonnā, tas ir ļoti svarīgi. Pie tā jāpierod, vajadzīgs laiks.
Viens no mūsu mērķiem ir popularizēt moto kultūru, lauzt stereotipus par trakiem braucējiem.
Lasīju, ka motoklubos ir mazāk ceļu satiksmes negadījumu, jo viņi cits citu pievaktē, pamāca. Arī mēs savā klubā pārrunājam braukšanas kultūru. Visi motoklubi izstrādā savus iekšējos noteikumus,” viņa atzīmē.
Salīdzinot ar dzērumā pieķertiem autovadītājiem, iereibušus motobraucējus konstatē visai reti, un pārsvarā tie ir cilvēki, kas brauc bez atbilstošām tiesībām.
M. Vingre pauž, ka tā tas esot, klubos noteikti tādas muļķības nedara un jebkurš motobraucējs to nepieļautu. Vadīt motociklu ir ļoti liela atbildība pret sevi.
Apģērbs pret zilumiem
Mācoties braukt ar motociklu, Māra skatījusies daudzus video par braukšanu, par motoapģērbu. “Tāpēc mums ir klubs, lai varētu sazināties. Mēs arī brīvo laiku pavadām kopā, izrunājam dažādas nianses. Kopīgi braucam iepirkt apģērbu, arī uz Klaipēdu. Liepājā to var nopirkt tikai pie Freiberga. Var internetā pasūtīt, bet nav droši, derēs vai nederēs,” viņa pastāsta.
Kāds, neskaitot obligāto ķiveri, ir motobraucēja tērpa minimums? Obligāti speciālie zābaki, jo kājai jābūt stingrai, lai nesavainotu potīti. Biksēm jābūt ar motosargiem.
“Es esmu apkritusi uz vietas, un ar visu aizsargu zilums bija, palika ilgi un sāpīgi.
Tieši tāpat jakā ir iestrādāti aizsargi. Vasarā pilsētā liekas, ka ir karsti, motoapģērbā grūti, tomēr uz ceļa jūties droši. Turklāt braucot sajūtas ir atšķirīgas, karsti vairs nav, jo ir vējš,” zina motobraucēja.
Vēsākam laikam neiztikt bez termoveļas, vajag arī jaku ar silto oderi.
Motobraukšanas izmaksas atkarīgas vispirms no motocikla. Mārai tas ir ļoti ekonomisks. Ekipējumu nopirkt ir dārgāk.
Arī ķiveri nevar izvēlēties lētu, jo tai jāpilda savas funkcijas un jābūt drošai. “Taču kopumā nav tik traki. Ar automašīnu daudz vairāk līdzekļu aiziet degvielai,” viņa pārliecinājusies.
Braucienos Mārai noteikti līdzi ir ūdens, citādi neko daudz nevajag, ja nenakšņo. Nākamgad motoklubs “Amber Sisters” plāno aizbraukt kaut kur tālāk – uz skaisto Sāremā, kas būtu lielisks piedzīvojums.
Sezona ir vien tik gara, cik ir. Taču septembris šogad bijis īsta dāvana, salīdzinot ar auksto pavasari, atzīst Māra.
Motosezonas noslēguma pasākumā Liepājā sabrauca ap 2000 motociklu, par ko Mārai liels prieks. “Daudzi palika viesnīcās, pilsētai šis ir liels ieguvums. Kā jaundibinātam klubam mums bija jāsargā krustojumi, kamēr brauca kolonna, dalība braucienā ir jānopelna. Taču mēs redzējām no malas, un tas arī ir forši,” viņa priecājas.
Motomāsu klubiņš
Ar katru gadu pieaug sieviešu skaits motoklubos, viņas nav vairs tikai rotājums līdzbraucējas lomā. Sieviešu motoklubi Latvijā gan ir tikai divi. Rīgā darbojas jau ļoti sens klubs “Panteras”, bet Liepājas “Amber Sisters” ir pavisam jauns.
Ja pie māsām nāktu kāds brālis, viņam teiktu nē, smejas Māra. “Esam atvērti tikai sievietēm. Mēs draudzējamies ar daudziem klubiem, mūs aicina ciemos, jo savstarpēja pieredze ir vajadzīga. Sezonas noslēgumā mūs ciemos uzaicināja klubs “Vētrasputni”. Bija ļoti draudzīga un patīkama atmosfēra.
Sievietes nav tik tehniskas kā vīrieši, tad var kādu lampiņu nomainīt. Ķēdes eļļojam pašas. Ik pēc noteikta kilometru nobraukuma tas jādara, to izdarām divatā vai trijatā,” viņa pastāsta.
Vīrieši labprāt pieņemot, ka klubos ir sievietes. Māra neesot saskārusies ar aizspriedumiem vai izsmiešanu.
“Drīzāk mūs apbrīno par to, ka sievietes uzdrošinās braukt. Tikai pozitīvas atsauksmes esmu saņēmusi,”
viņa saka.
Ko mājās saka par to, ka Māra dodas uz motoklubu? “Bērni mani saprot. Kādreiz ņemu ķiveri, viņi man vaicā, vai atkal braukšot ar mocīti. Nuja, laiks ir labs, jābrauc. Mamma gan pārdzīvo un uztraucas par mani. Labāk brīžam es nesaku, ka braucu ar motociklu, viņa pēc tam uzzina.
Otras pusītes man nav, neviens nebar, bet bērni man vienmēr pasaka – mamma, esi uzmanīga! Viņi saprot, cik tas ir svarīgi, un mani atbalsta. Esmu piedāvājusi kāpt aizmugurē, bet viņi vēl nejūtas droši. Man jau arī pieredze vēl jāpakrāj, turklāt arī aizmugurē ir jāmāk sēdēt – jālokās līdzi, jāizjūt kustība,” pauž M. Vingre.
Motocikliem visi pievērš uzmanību, tas esot ļoti patīkami. Īpaši tie patīk bērniem. “Stāvējām pie “Dzintara boulinga”, un viens puisītis tādām acīm skatījās uz motocikliem!
Mans motocikls ir kluss, to tā nevar dzirdēt, bet motomāsai ir skaļš, un viņa uzrūcināja. Bērns tik priecīgs bija,”
atminas Māra.
Viņa domā, ka sabiedrības attieksme pret motobraucējiem pamazām mainās uz labo pusi, jo to kļūst aizvien vairāk. “Cilvēki pierod, ka mūsu ir tik daudz. Gribētos, lai mūs saprastu arī tie, kas nesaprot,” saka motobraucēja.
Ik vasaru pilsētnieku sašutumu raisa motociklu braucieni naktī, speciāli gāzējot un rūcinot, lai izrādītos. “Tas ir nepatīkami, ka ir šādas situācijas. Klubos arī šo tēmu pārrunā. Ir noteikts stingri ievērot noteikumus. Var sodīt ar vestes atņemšanu. Esmu dzirdējusi no citiem klubiem – ja pārkāpti noteikumi, tad uz kādu brīdi cilvēks tiek no kluba atstādināts. Kaunu darīt saviem biedriem nedrīkst,” uzsver M. Vingre.
Māras Vingres motocikls
- “Honda” MC 700XA.
- 2013. g. izl.
- 35 kilovatu jauda.
- Vidējais degvielas patēriņš – 3 l/100 km.
- Ērts tūrisma tipa motocikls.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
