Reņģi dēvē arī par Baltijas siļķi. Pētot tās radu rakstus, noskaidrots, ka šī jūras iemītniece ir dūšīgās Atlantijas siļķes pasuga. Uzturzinātnieki iesaka iegādāties tieši mazās zivtiņas. Jo reņģe pēc izmēra mazāka, jo mazāka to piesārņojuma iespējamība. Jo vecāka zivs, jo vairāk smago metālu un citu piesārņojumu veidu tā var saturēt.

Turoties pie veselīga uztura, reņģes vislabāk pirkt svaigas un pagatavot pašam. Tad namamāte var kontrolēt, cik kvalitatīvās taukvielās zivis tiek ceptas. Šādi apstrādātas, zivis var ēst arī vairākas reizes nedēļā, bet kūpinātas reņģes – tikai pa retam, nevis ikdienā.

Māksliniece Andra Pelna atzīst, ka ar reņģēm viņai ļoti labas attiecības un atmiņas. Garšojot pašai un ģimenei. Ir receptes, kas pārņemtas no mammas un tiek izmantotas joprojām.

“Bērnībā manās mājās zivis tika bieži gatavotas. Mamma no tirgus parasti atnesa piecus kilogramus reņģu un tad tīrīja, cepa,” atceras māksliniece.

“Mammas māsa dzīvoja Rīgā, un, kad ar autobusu braucām pie galvaspilsētas radiem, vienmēr ciemakukulim līdzi tika ņemti vismaz 3 kilogrami svaigu, iztīrītu reņģu vai mencu. Tad tās cepa un Rīgas radi zivis notiesāja gardu muti. Bija kāds komisks gadījums. Reiz ar mammu atkal braucām pie viņas māsas un, kad autobuss apstājās Saldū, aizgājām uz tualeti. Rūpīgi iesaiņoto 3 kilogramus smago reņģu paciņu atstājām autobusā ar domu – kas gan to ņems. Kad galapunktā autoostā gatavojāmies izkāpt, mūsu sainis no salona bija pazudis. Acīmredzot, Saldū kāds to tomēr bija piesavinājies. Zaglim noteikti bija liels pārsteigums, kad gaidītā vērtīgā guvuma vietā viņš tika pie iztīrītām reņģēm.”

Lūk, kā A. Pelna joprojām gatavo reņģes pēc savas mammas receptes: “Visvairāk laika un rūpības vajag, lai zivtiņas iztīrītu, jo es katrai izņemu arī mugurkaulu. Kad tas izdarīts, reņģi atver kā grāmatu un divas ar iekšpusēm saliek kopā, ar ādu uz āru. Vēl smalkums. Kopā liek tā – kur vienai bija galva, tur pieliek otras astes vietu, un izveidojas smukas karbonādītes.”

Tādas, dubulti saliktas, apsāla un uz nakti atstāj ledusskapī. Cep (arī dubultas) nākošā dienā, pirms tam apviļājot miltos. Gatavo vai nu balto vai sarkano mērci. Baltās recepte: apcep burkānus un sīpolus, pieliek cukuru, etiķi, lauru lapas, garšvielas, ūdeni, uzvāra un pārlej reņģu karbonādītēm. Notur pāris stundas, lai ievelkas.

Sarkano mērci gatavo līdzīgi, tikai papildus izmanto vai nu tomātu pastu, vai kečupu. Eksperimentējot ar garšām, māksliniece un viņas ģimene par garšīgu atzinusi variantu, kad sarkanajai mērcei tiek pievienoti smalki sagriezti konservētie ananasi. Var pielikt arī saulē kaltētos tomātus.

RECEPTES

Sautējums pienā

Vajadzēs 8 reņģes, 1/2 glāzes piena, pētersīļus, 1 sīpolu, sāli, sviestu. Iztīrītam reņģēm nogriež galvas un astes, saliek veidnē, pārkaisa ar sāli, kapātu sīpolu un zaļumiem. Pārlej pienu, pieliek sviestu. Sautē cepeškrāsnī, kamēr reņģes mīkstas. Ja traukam uzliek vāku, zivis sanāks sulīgākas.

Reņģu zupa

Vajadzēs 150 g reņģu, sīpolus, kartupeļus, burkānus, sviestu, krējumu, garšvielas, sagrieztus zaļumus.

Katliņā ūdenī liek sagrieztus kartupeļus, burkānus, sasmalcinātus sīpolus, sāli, piparus, lauru lapas. Vāra, līdz dārzeņi gandrīz mīksti. Pievieno notīrītas reņģes un vāra uz mazas liesmas vēl 10 minūtes. Pasniedzot zupu, liek klāt sviestu, saldu vai skābu krējumu, sasmalcinātas dilles, pētersīļu zaļumus.

Ar olu kulteni

Vajadzēs 5 olas, 1 glāzi piena, 300–400 g kūpinātu reņģu fileju, sasmalcinātas dilles, sāli.

Olas sakuļ kopā ar pienu, pievieno sāli, sasmalcinātas dilles. Kūpinātās reņģu filejas liek ietaukotā pannā, pārlej ar sakultam olām, uzliek pannai vāku un uz lēnas uguns cep, kamēr olas sarecē.

Sinepju marinādē

Vajadzēs izceptas reņģu filejas. Puslitram marinādes: 2 ēdamkarotes pārtikas etiķa, 2 ēdamkarotes “Krievu sinepju”, 3 ķiploka daiviņas, 1 ēdamkarote cukura, sāls, 1 tējkarote garšvielu maisījuma zivīm.

Sastāvdaļas sajauc, samaisa. Zivis liek traukā un katrai kārtai uzlej marinādi. Atstāj uz pāris stundām.

Ceptas reņģītes

Vajadzēs 1 kg svaigu reņģu, eļļu cepšanai, miltus, rīvmaizi.

Notīrītas reņģes nomazgā, nosusina, apsāla. Tad apmērcē ūdenī iejauktos miltos, pēc tam rīvmaizē. Uz pannas cep eļļā gaiši brūnas.

UZZIŅAI

• Vidēja izmēra, sudrabaina, nedaudz sāniski saplacināta zivs ar vienu muguras spuru, bez taukspuras. Ķermenis klāts ar viegli zūdošām cikloīdām zvīņām. Vēders ieapaļš, bez asa ķīļa. Mugura tumši zila, sāni sudrabaini.
• Var veidot lielus barus. Ziemā parasti uzturas 70–100 metru dziļumā (ūdens temperatūra plus 3–5 grādi).
• Pavasarī un vasarā līdz 12 cm gari mazuļi migrē uz virsējiem sasilušiem ūdens slāņiem, pieaugušās zivis pārvietojas uz 50–80 metru dziļumu, kur koncentrējas un tad migrē uz nārsta vietām. Rudenī atkal atgriežas dziļākos ūdeņos.
• Pēc morfoloģiskajām un bioloģiskajām pazīmēm izdala 2 ekoloģiskās rases – pavasarī un rudenī nārstojošās reņģes, kuras attiecīgi iedala vairākās jūras un līču populācijās.
• Pamatbarība: planktoniskie vēžveidīgie (galvenokārt airkājvēži un sānpeldvēži, šķeltkājvēži), lielajām reņģēm arī zivju mazuļi. Jūras dienviddaļā sasniedz 6 gadu, bet jūras ziemeļdaļā pat 20 gadu vecumu.
• Dzimumgatavību reņģes sasniedz 2.–4. dzīves gadā. Auglība 2–65 tūkstoši ikru, kas tiek piestiprināti galvenokārt pie aļģēm.

Avots: latvijasdaba.lv

FAKTI

• Reņģes, salīdzinot ar citām zivīm, ir lētas, bet ar lielu uzturvērtību.
• Lielisks olbaltumvielu un vērtīgo tauku avots. 100 gramos reņģu ir 18 grami olbaltumvielu.
• Ogļhidrātus nesatur nemaz.
• Ļoti labs B grupas vitamīnu, D vitamīna, selēna un fosfora avots.
• Omega 3 taukskābes, kas ir to sastāvā, veicina smadzeņu darbību un labu pašsajūtu.
• Ēdiet reņģes ar visām asakām, jo tā var uzņemt kalciju.
• Īpaši ieteicamas sirds asinsvadu slimību, artrīta un vēža profilaksei.

Avots: jauns.lv

INTERESANTI

Latviski – reņģe.

• Angliski – Baltic herring.
• Vāciski – Strömling, Ostsee-Hering.
• Zviedriski – strömming, sill.
• Igauniski – räim.
• Lietuviski – strimėlė.