Tās atrodamas Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas īpašajā plauktā “Liepājnieki lasa”, un ikviens apmeklētājs var izvēlēties lasīšanai grāmatu, ko ieteicis kāds šīs rubrikas varonis.

Saldus krematorijas Liepājas filiāles vadītāja Daiga Lutere iesaka Ošo grāmatu “Maksimāli dzīvs”:

“Es apbrīnoju, cik nemanāmi grāmatās iegūtās zināšanas mūs bagātina, kā tās ienāk mūsos un mēs tās izmantojam saskarsmē ar citiem cilvēkiem, darbā, attiecībās un tamlīdzīgi.

Grāmatas ir mūsu mazie dzīves skolotāji.

Man pilnīgi noteikti tāda grāmata kā Ošo “Maksimāli dzīvs” ir devusi drosmi radikāli mainīt dzīvi – aiziet no zināmā, stabilā darba, kurā pavadīta vairāk nekā puse mūža, un mesties nezināmajā, lai gan līdz šim lēmumam pagāja vairāki gadi, kamēr Ošo grāmatā lasītais realizējās manās dzīves pārmaiņās.

Bija diezgan ilgs laiks manā dzīvē, kad pašizaugsmes grāmatas lasīju ļoti daudz. Ošo man ieteica izlasīt kāda draudzene. Autorā mani saista tas, ka viņš ir bezgala brīvs, ar ļoti brīviem uzskatiem. Man pašai iekšējā brīvības sajūta vienmēr ir bijusi ļoti svarīga.

Nedzīvot tikai pēc kaut kādiem kanoniem, nebūt iesprostotai kaut kādos priekšstatos.

Ošo man tiešām pavēra citu redzes leņķi uz pasauli un notikumiem. Viņu lasot, es sapratu, ka ar mani viss kārtībā! Ka esmu domājusi un jutusi pareizi. Ka tās nav muļķības.

Viņa rakstītais saskanēja ar manu iekšējo pārliecību. Piemēram, viņš saka: “Vieglums rodas tad, kad visas kartes ir sadedzinātas.” Proti, atļauties būt tādai, kāda esmu. Neaizmirst rotaļīgumu, bērna prātu, iekšēju vieglumu, kas katrā no mums ir, bet ko mēs noslāpējam audzināšanas un sabiedrības uzspiesto stereotipu dēļ, kuros mēs dzīvojam.

Nenoslāpēt to mazo bērnu, kas katrā no mums dzīvo.

Es ieteiktu šo grāmatu vienkārši paņemt rokās un atvērt. Vai nu tā iepatiksies, vai varbūt kādam tā liksies pilnīgs sviests. Taču tas tā ir, ka Ošo grāmatas atver plašāku izjūtu, atļautību dzīvot un būt.

Viņš, piemēram, runā par privātīpašnieciskumu: “Ne tev pieder tavs bērns, ne tev pieder tava sieva vai vīrs.” “Bērns rodas no nezināmā. Bērns ir dāvana. Tu neesi radītājs, kā gan tu vari būt īpašnieks. (..) Tu esi bijis tikai vidutājs eksistences diženajā rotaļā.” Un tāpat arī par vīriešu un sieviešu attiecībām.

Ik pa brīdim Ošo atgriežas pie atziņas – dzīvo šajā brīdī! Viens citāts, ko esmu pasvītrojusi: “Dzīve ir ļoti vērtīga iespēja. To nedrīkst pazaudēt nopietnībā. Pataupi nopietnību kapam. Ļauj nopietnībai sabrukt kapā. Taču nekļūsti par līķi pirms kapa!””

Arhitekts Gundars Vīksna iesaka Imanta Ziedoņa dzejas krājumu “Taureņu uzbrukums”:

“Būšu godīgs – grāmatu lasīšana bija liela manas dzīves daļa no 10 līdz 22 gadu vecumam un atsākās pēc 50. Tagad atkal esmu tām pievērsies. Ar grāmatām ir problēma:

kad tu grāmatā ieskaties, tā tevi ievelk un noēd tavu laiku un esi spiests ar viņu tikt galā. 

Šobrīd lasu Jūlija Lāča “Mūža meža maldus”. Izlasīju Andra Kolberga “Ēnu” un atcerējos, cik drausmīgā sistēmā mēs kādreiz esam dzīvojuši. Lasīju Sandras Kalnietes “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” un Olafa Gūtmaņa “Dzīves grāmatu”. Ļoti palikusi prātā Andra Kalnozola “Mani sauc Kalendārs” – to jau visi ir izlasījuši. Tās ir no manām nesenākajām lasītajām.

Grāmatu izvēle, ko lasu, man ir diezgan haotiska, un grūti no tām kaut ko izcelt.

Izmantoju mūsu mājas bibliotēku, kopš ilgiem gadiem ir sakrājušās visvisādas. Pieeju pie plaukta, es pat tās nešķirstu, skatos vienu, otru, kamēr viena grāmata “pielīp”, un tad to lasu. Priecājos, ja tajā haosā gadās kaut kas, kas dziļi aizķer emocionāli.

Ja jānosauc kaut kas viens, tad es varētu pateikt tā: ja tu vispār lasi grāmatu, atvēli tai laiku un gūsti no tās kādu baudījumu; ja vari no “Mūža meža maldiem” vai no “Balles kurpēm Sibīrijas sniegos” nonākt līdz Olafa Gūtmaņa vai Imanta Ziedoņa dzejai, tad tas, man liekas, ir cilvēka brieduma rādītājs. Arī jūtīguma pakāpes rādītājs.

Kādā emocionālā brīdī veseļojoties es vienkārši ņēmu rokās Imantu Ziedoni un apriju “Taureņu uzbrukumu”.

Biju milzīgā sajūsmā par dzeju.

Atzīšos, ka jaunībā man Ziedonis bija vienaldzīgs. Esmu sapratis, ka es nevēlos no šīs dzīves aiziet, nepārlasījis Ziedoņa dzeju. Tagad ik pa laikam gribas paņemt viņa dzejas grāmatu. Atvēru arī Olafa Gūtmaņa dzejas izlasi, kas mājās atradās, un lasīju to ar lielu iepriecinājumu.

Esmu pragmatiķis, tehnisks cilvēks, praktiskas lietas ir mana dzīve. Tā vienkārši atvērt dzejas grāmatu, tas nav tik viegli.

Bet, ja līdz tam esi nonācis, tad tā ir tāda baudījuma sajūta! It kā tu būtu spēlē sasniedzis nākamo līmeni.

Ja man jautā, ko iesaku lasīt, tad es iesaku nonākt līdz tādam stāvoklim, ka tu dzejas grāmatu spēj lasīt, spēj to uztvert un uzņemt to enerģiju, ko dzejnieks ir vēlējies tev nodot.”

Latvijas armijas kaprāle un gide Inita Kirše iesaka pieķerties tādai lasāmvielai kā Džovanni Bokačo “Dekamerons”:

“Es gribētu lasīt vairāk, zinu, ka tā ir vērtība, bet tagadējā dzīves ritmā, ja lasu grāmatas, tad tās ir par Liepājas vēsturi, citām neatrodu laiku.

“Dekamerons” nozīmē – desmit dienas. Desmit dienās desmit cilvēku, kavējot cits citam laiku, izstāsta pa novelei, kopā simt noveļu.

“Dekamerons” joprojām ir tik ļoti par mūsdienām!

Tulkojums ir diezgan labs, tomēr grāmatas teksts, valoda nav tik viegla salīdzinājumā ar to, kā mēs mūsdienās runājam. Jaunam cilvēkam šī grāmata varētu būt interesants izaicinājums.

“Dekameronu” ir ļoti laba iespēja klausīties arī audioversijā, es ieteiktu klausīties pastaigā vai garākā pārbraucienā, ja kādam grūtāk lasīt svešādu tekstu. Es to lasīju kovida pandēmijas laikā.

Grāmata sarakstīta 14. gadsimta vidū, kad Florencē plosījās mēra epidēmija. Tā ir spēcīga grāmata, un tajā rakstīto var sasaistīt ar mūsu laikiem, saprotu, ka cilvēku daba gadsimtos nav mainījusies.

Ir tādi paši skopuļi, ir tāda pati mīlestība, greizsirdība, iedomība.

Vairāk man patika tās noveles, kurās ir prātīgi izvēlētie vārdi, it kā divdomīgas, bet asprātīgas atbildes, kas cilvēkam liek saprast – tās ir par viņa rīcību, asprātība liek to pārdomāt un mainīt.

Kāda novele ir par bagātu, bet skopu cilvēku, kurš vēlējās, lai nerrs viņam iesaka, ko tādu pārsteidzošu, ko viņš nav nekad redzējis, varētu likt uzgleznot sava nama greznajai zālei. Nerrs viņam atbildēja: “Ja vēlaties, es jums pateikšu, ko jūs, manuprāt, nekad neesat redzējis. Lieciet uzgleznot Devību!”

Bokačo parāda, ka viena spēcīga frāze var cilvēkam nest apskaidrību.

Grāmatā ir noveles, kurās ir asinis, nāve, mīlestība, ir arī satīra un izjokošana.”

Liepājas ģimnāzists Daņila Jermolovičs iesaka izlasīt Edvarda van de Vendela jauniešu mīlestības stāstu “Zilās zāles vasara”:

“Edvarda van de Vendela grāmata “Zilās zāles vasara” ir nesenākā manis izlasītā. Par šo grāmatu uzzināju skolas psiholoģijas pulciņā no mūsu psiholoģes, viņa arī rekomendēja šo grāmatu izlasīt.

Grāmatā divi galvenie tēli ir zēni – holandietis Tiho un norvēģis Ulivers, kuri satikušies ceļā uz vasaras nometni ASV. Viņi ir geji. 

Šajā stāstā tiek parādīta sabiedrības liekulība un arī sevis nepieņemšana.

Bet šī grāmata parāda, ka pareizais ceļš ir pieņemt sevi. Svarīga doma, ko no šīs grāmatas esmu ņēmis, ir – cik nozīmīgi ir pieņemt pašam sevi, neraugoties uz citu cilvēku uzskatiem; abstrahēties no maldinošiem uzskatiem, dzīvot laimīgu dzīvi cilvēkam tādam, kāds viņš ir.

Šo grāmatu iesaku izlasīt jauniešiem un tiem, kam šī tēma būtu ļoti aktuāla. Man tā palīdzēja ieraudzīt realitāti ar iekšēju empātiju,

lika domāt par atbildību un līdzjūtību, par sabiedrības lomu personības identitātes veidošanā.

Man tā palīdzēja cīnīties pret dažiem aizspriedumiem sevī un saprast cilvēku jūtas, palīdzēja izprast, ka būt homoseksuālam nav kaut kas nenormāls.

Šīs grāmatas tēma ir ļoti aktuāla mūsu sabiedrības aizspriedumainības dēļ. Tā parāda to cilvēku slāni, kuri visbiežāk tiek slēpti, par ko mūsu valstī un pasaulē mazāk runā.”

Pensionēta tiesnese Astra Klaiše ieteic izlasīt Nino Haratišvili romānu “Astotā dzīve”:

“Vispār mani iecienītākie ir kriminālromāni. Būdama juriste, esmu iemanījusies detektīvus uztvert viegli, kā atslodzi no dzīves problēmām.

Krimiķīšiem pa vidu laiku pa laikam gribas izlasīt arī kaut ko nopietnāku, un tad rokās ir tāda kalibra grāmata kā Nino Haratišvili “Astotā dzīve”. Šī romāna autore ir gruzīnu izcelsmes vācu rakstniece.

Parasti neesmu vēsturisku izdevumu cienītāja. Pat nezinu, kas grāmatā uzrunāja, kad to nopirku, – vai romāna biezums (tam ir tuvu tūkstoš lappusēm) vai tas, ka tā ir vienas dzimtas sešu paaudžu sāga.

Ir laba, patiešām brīnišķīga grāmata! Nopirku, sāku lasīt un aizrāvos.

Grāmatā ir gan abi pasaules kari, gan dziļa Gruzijas vēsture, par kuru man zināšanu iepriekš nebija. Galvenokārt tajā stāsts ir par sievietēm. Romānā ģimenes liktenis, dzimtas sāga ar valsts vēsturi tā sapīta, ka mani tas ļoti ieinteresēja. Par šo darbu vislielākais žetons no manis tulkotājai Silvijai Bricei!

Grāmata ir gan smaga un drūma, tomēr arī ļoti baudāma. Tā rada atkarību, es pat būtu priecīga sagaidīt tai turpinājumu. Tas ir romāns, kas pēc izlasīšanas ilgi paliek domās.”