Aizvadītā sezona “Liepājas metalurga” ilggadējam uzbrukuma līderim Aleksandram Katasonovam nebija pārāk veiksmīga, jo viņam tā arī neizdevās atgūt sportisko formu pēc 2005.gada sezonas beigās gūtās traumas. Pēc pagājušās sezonas Aleksandrs pat apsvēra iespēju beigt futbolista karjeru, taču galu galā tomēr nolēma vēl punktu nepielikt. Šobrīd 34 gadu vecais uzbrucējs kopā ar komandu gatavojas savai septītajai sezonai “Liepājas metalurga”.

– Pēc aizvadītās sezonas daudz tika runāts par to, ka tu varētu beigt futbolista karjeru…
– Jā, tādu iespēju visai nopietni apsvēru – bija saruna ar kluba prezidentu par to, kādas varētu būt manas turpmākās funkcijas klubā. Beigās tomēr nolēmu vēl paspēlēt, galu galā pagājušā sezonā neizdevās gūt simtos vārtus Latvijas futbola virslīgā (pagaidām 99). Domāju, ka tas varētu būt labs punkts manai profesionālajai futbolista karjerai.

– Ja jau pērn būtu sasniedzis kāroto mērķi, tad būtu beidzis spēlēt?
– Iespējams, jo pārējie mērķi jau ir sasniegti – kļuvām par Latvijas čempioniem, ieguvām kausu, kā arī spēlējām dažādu raudžu Eiropas kausa izcīņās. Diemžēl savas karjeras laikā tā arī neizdevās sevi parādīt izlašu līmenī.

– Kā notiek gatavošanās jaunajai sezonai?
– Tagad jau strādājam ar pilnu slodzi un ceturtdien dosimies uz pirmo treniņnometni Kiprā, kur, iespējams, aizvadīsim arī kādu pārbaudes spēli.

– Vai esi atlabis no gūtā savainojuma?
– Liels paldies jāsaka kluba prezidentam, kurš pērn man palīdzēja atkal tikt uz kājām, finansējot dārgu un sarežģītu operāciju, kā arī rehabilitāciju Vācijā. Vēl gan jāatzīst, ka traumas sekas ir jūtamas.

– Tikko komandai pievienojušies trīs spēlētāji no Kijevas, ko vari teikt par viņu spējām?
– Pagaidām vēl ir grūti spriest par viņu lietderību komandai, jo ir aizvadīti tikai pāris treniņu. Visdrīzāk viņu varējumu laukumā varēs vērtēt pēc treniņnometnes Kiprā.

– Kad 2000.gadā kopā ar treneri Anatoliju Šeļestu no Maskavas pārcēlies uz Liepāju, varēji iedomāties, ka mūsu pilsētas komandā spēlēsi tik daudz gadu?
– Sākumā domāju, ka palikšu tikai uz kontraktā minēto laiku – vienu sezonu, taču vēlāk man Liepājā ļoti iepatikās un līgumu pagarināju. “Liepājas metalurgā” nokļuvu, lielā mērā pateicoties A.Šeļestam, kurš gan šeit par treneri nostrādāja neilgu laiku. Arī pēc viņa aiziešanas manas domas nemainījās un labprāt turpināju karjeru šajā klubā. Vienisprātis ar manu pieņemto lēmumu bija arī ģimene, šeit sagaidījām savu otro atvasi. Būtībā tagad varu saukt sevi par liepājnieku.

– Vai pastāv iespēja, ka tu varētu palikt Liepājā arī pēc karjeras beigām?
– Iespējams, taču tā kā vismaz divas sezonas es vēl noteikti spēlēšu, par to nedomāju.

Miks Kuncītis,
“Kurzemes Vārds”

Aleksandru Katasonovu “Liepājas metalurga” rindās mēs vēl redzēsim vismaz divas sezonas.