Ir brīvdiena, jo vakar svarīgu uzvaru guvuši Grobiņas futbolisti, bet viņa vadītajai U18 grupai Liepājas Futbola skolā treniņu nav, tāpēc ir laiks sarunai par futbolu un dzīvi.

– Cik ilgi jau strādājat par treneri?

– Tas bija 2019. gads, kad beidzu savu futbolista karjeru. Mocījos ar savainojumiem un nolēmu likt punktu, lai gan līgums man bija līdz gada beigām. Negribēju palikt par čemodānu ģērbtuvē.

– Tas bija vairāk saistīts ar fizisko nespēju atjaunoties pēc traumām?

– Esmu redzējis komandā futbolistus, kas ir jaunāki par mani, bet kam acīs vairs nav tās degsmes un vēlmes spēlēt.

Man bija tieši otrādi – es ļoti gribēju spēlēt, tāpēc ļoti pārdzīvoju, ka veselības dēļ nevaru turpināt.

Bet man zināmā mērā paveicās, ka sākās kovids, jo ne tikai es nespēlēju, neviens nespēlēja. Pusgadu čempionāts nenotika, un man tas palīdzēja mentāli pārvarēt ilgas pēc atgriešanās laukumā.

– Zinu, ka Ahileja traumu guvāt, kad jau mācījāties treneru kursos. Vai tas nozīmē, ka tolaik jau sākāt gatavoties karjeras beigām?

– Nē, pēc tās traumas es pilnībā atjaunojos un atgriezos laukumā, man tas bija principiāli svarīgi. Lielu darbu biju pats ieguldījis, ģimene ļoti atbalstīja, arī ārsti, personāls daudz strādāja, man bija mērķis tikt atpakaļ laukumā, un es to paveicu.

Vienkārši pēc tam atkal bija meniska plīsums, vēlāk muskuli sarāvu, traumas savirknējās cita pēc citas, un veselība lika pieņemt lēmumu par karjeras beigšanu.

– Vai futbolistiem ir vēl cits scenārijs, ko darīt pēc karjeras beigām nekā tikai strādāt par futbola treneri?

– Man bija pilnīgi skaidrs, ka vēlos palikt futbolā. Es vēl nezināju, kādā tieši jomā strādāšu, man piedāvāja arī administratīvu darbu, bet izlēmu, ka gribu būt treneris.

Jā, uz to gāju apzināti, citus variantus atmetu. Pāriet uz pilnīgi citu sfēru, iet biznesā, kā to dara citi futbolisti, – tas nav par mani.

– Kas vajadzīgs, lai strādātu par treneri?

– Es savas futbolista karjeras laikā nekad neesmu bijis tik talantīgs, lai kāds treneris mani izceltu kādu tehnisko vai citu prasmju dēļ, bet man vienmēr ir bijis raksturs, kas ļāva noturēties, saglabāt savu vietu laukumā.

Latvijas mērogā es ilgstoši spēlēju laba līmeņa Virslīgas komandās, kas cīnījās par medaļām, un uzskatu, ka tā varbūt nav izcila, bet laba karjera.

Tieši to, ka ar raksturu var panākt daudz, vēlos iemācīt saviem audzēkņiem. Pat ja tev būs izcila tehnika.

– Liepājas Futbola skolas treneru korpusu veido daudzi bijušie futbolisti, šķiet, vairākums. Vai tas, ka pats kā futbolists pazīsti šo spēli, iedod kaut kādu recepti, kā šo sporta veidu iemācīt bērniem un jauniešiem?

– Es domāju, ka jā – tas futbolista pieredzes un papildus iegūto trenera zināšanu kopums ir nozīmīgs. Es uzreiz gāju mācīties Latvijas Futbola federācijas kursos un paralēli iestājos Latvijas Universitātē. Vecākie kolēģi teica, ka tas ir nereāli, ka nevarēšu visu apvienot. Jā, viegli nebija, bet es to izdarīju.

Pirms tam augstskolā mēģināju mācīties vairākkārt, bet futbolista karjeras laikā vienkārši nebija laika, pametu. Pabeidzu ar trešo piegājienu. Un man labi sakrita, ka treneru pakāpes varēju īsā laikā secīgi apgūt citu pēc citas, palikusi vēl tikai PRO licence, kas ļauj strādāt par treneri jebkurā komandā.

– Vai to arī centīsieties iegūt?

– Jā, noteikti! Bet ne tādēļ, lai varētu strādāt ar jebkuru komandu pasaulē. Man pašam to gribas. Savai izaugsmei, jaunām zināšanām, ko varu izmantot darbā.

– Jūsu paaudzes pieaugušie nereti mēdz teikt, ka jaunieši tagad ir citādāki. Jūs tam piekrītat?

– Jā, protams, viņi ir citādāki. Ja runājam par mīlestību pret futbolu, tad tā atšķirība ir, ka tagad tā vispirms ir vecākiem.

Nereti šķiet, ka tas bērns vispār negrib nākt, viņam to nevajag, bet vecākiem, lūk, vajag.

No mazotnes viņu ved, un brīžiem šķiet, ka pat pret paša gribu, tāpēc arī kādos 14 gados viņam acis vairs nedeg un, izrādās, viņam tas futbols vispār nepatīk.

Mūsu laikos bija pilnīgi pretēji, vecāki brīžiem nemaz nenojauta, ka esam futbolā, jo tas bija mūsu lēmums – trenēties.

Es pats gribēju iet uz futbolu. Kad biju 1. klasē, uz skolu atnāca treneris, un es, atceros, skrēju pie vecākiem un lūdzu parakstīt kaut kādu atļauju iet uz treniņiem.

Tādas mīlestības pret futbolu tagad bērniem pietrūkst.

Tāpēc mums, futbola treneriem, vispirms ir jāiemāca mīlēt šo sporta veidu, un tikai tad varam mācīt kaut kādas prasmes.

Tagad ir cits laiks, cita paaudze, un mēs kā treneri nevaram visu laiku skatīties uz savas bērnības pieredzi, jo tas ir kardināli citādi.

Tagad bērns ārpus treniņiem brīžiem par to futbolu vispār neiedomājas, ir tikai trīs četri treniņi nedēļā, kad viņš tam pievēršas.

Mums savulaik bija viens treniņš stadionā, un pārējā laikā mēs vienkārši pagalmos spēlējām futbolu no rīta līdz vakaram. Mums nebija kaut kādu individuālo treniņu, kā tagad ir modē.

Trenējāmies pagalmos un papildus gājām uz futbolu. Un tur neviens blakus nestāvēja un tehniku neanalizēja.

Bet arī tagad es aizvien vairāk redzu, ka puikas satiekas un ar draugiem vienkārši spēlē bumbu pagalmos vai stadionos. Jo vairāk tas kļūs par iecienītu hobiju, jo mums, futbola saimei, labāk.

– Tā sporta izglītības pieeja jau arī dažādās valstīs krietni atšķiras, ir tādas valstis, kur bērnu futbolā daudz vairāk domā par futbola mīlestības audzināšanu, futbola kopienas veidošanu, mazāk par rezultātiem, kas nereti mums, vecākiem, ir svarīgākais.

– Jā, futbola tradīciju mums patiešām Latvijā pietrūkst. Pietrūkst tā prieka, kad jūs saliekat somā sviestmaizes un braucat visu dienu pavadīt kopā ar bērniem, lai spēlētu futbolu, skatītos spēli.

Mums te ir bijušas tādas ģimeņu dienas, kad es ar dēlu un meitu kopā ar citiem bērniem un vecākiem spēlēju futbolu, bija ļoti forši. Tas noteikti palīdz iemīlēt šo spēli.

Nebūs mums tā, kā ir Anglijā vai Vācijā, kur futbols ir reliģija, bet tomēr tādas jaunas futbola tradīcijas vajadzētu veidot vairāk.

– Vai savu dēlu jau esat atvedis uz Futbola skolu?

– Jā, viņš trenējas, bet tāpēc, ka viņam pašam patīk. Redzu, ka pēc treniņa paliek ar draugiem vēl spēlēt, visu dienu pavada ar bumbu.

Vienu brīdi arī meita gāja uz futbola treniņiem. Viņa aizgāja prom tikai tāpēc, ka nevarēja apvienot ar baleta nodarbībām. Un es viņu piespiedu kārtā uz futbolu nevedu.

Nav tā, ka pats esmu futbolā un visu savu ģimeni gribu te ievilkt.

Vienkārši, kad sākām vest brāli, māsa teica, ka labāk ies uzspēlēt, nevis vienkārši gaidīs, kad viņam treniņš beigsies.

– Cik viegli ir palikt tētim saviem bērniem un nepārvērsties par treneri?

– Tieši bija tāda situācija – man palūdza aizvietot dēla treneri, un, no vienas puses, tas ir forši, ka vari redzēt dēlu laukumā, bet, no otras puses, tas nav viegli. Vispirms jau droši vien viņam.

Daži uzskata, ka trenera bērnam ir priekšrocības, bet patiesībā ir otrādi. Taču man bija ļoti interesanti dēlu trenēt, pabūt ar to komandu.

– Vai atmosfēru Liepājas Futbola skolā ietekmē tas, ka ar daudziem kolēģiem esat vienaudži vai esat bijuši komandas biedri?

– Kad sākām un reizē ienācām skolā vairāki jaunie treneri, bijušie futbolisti, man šķiet, ka uz mums skatījās mazliet skeptiski, ka tagad nu tikai sāksim citus mācīt.

Ar laiku kļuva skaidrs, ka visi esam vienā laivā, ka mums visiem ir svarīgi, lai komandas gūst panākumus, tāpēc cits citam dodam tādus draudzīgus padomus, bez pārspīlēšanas.

– Kāpēc pilsētā ir sajūta, ka futbolā mums viss labais ir aiz muguras?

– Tāpēc, ka ilgu laiku liepājnieki bija stabili līderi, galvas tiesu pārāki par citiem, un visi jau bija pieraduši pie medaļām un panākumiem, bet, kad Rīgā vien saradās neskaitāmi klubi, kas sāka gūt panākumus, citās pilsētās atvēra labas futbola treniņgrupas, konkurence pieauga un situācija mainījās, cīņa par medaļām saasinājās.

Man šķiet, tas bija signāls treneriem, ka kaut kas jādara citādāk. Iespējams, kādu brīdi notika tāds atslābums, treneri paļāvās, ka tie rezultāti vienmēr ir bijuši. Bet, kad mēs saskaramies ar zaudējumiem, nākas domāt, kā pilnveidoties – treneriem, spēlētājiem, komandām.

Jāsapurinās un jāsaprot, ka ir ļoti, ļoti daudz jāstrādā.

Jā, arī pirmā komanda ir paraugs, un, ja tur nav uzvaru, tālāk pa ķēdīti jauniešiem nav panākumu, ir sajūta, ka viss ir slikti, bet es neteiktu, ka mēs esam kaut kur ļoti atpalikuši.

Mūsu infrastruktūra ir sakārota, treniņu apstākļi ir labi, domāju, ka arī rezultāti tuvākajos gados krietni uzlabosies. Vasarā mūs daudzi apskauž, jo visā pilsētā ir stadioni, kas pilni ar futbolistiem. Tagad arī ziemā ir, kur trenēties, domāju, ka pēc pāris gadiem būs atkal viss labi.

– Kāda ir jūsu recepte, kā dabūt atpakaļ to dzirksteli jaunajam futbolistam, ja tā izdzisusi? Vai tas vispār ir iespējams?

– Ja agrāk jautājumus par futbola turpināšanu bija 18 gadu veciem jauniešiem, kam vajadzēja izlemt, ko darīt pēc vidusskolas, kur iet mācīties vai varbūt palikt futbolā un mēģināt veidot savu karjeru sportā, tad tagad šīs pārdomas ir krietni jaunākiem puikām.

Jau 9. klasē izlemj, ka pievērsīsies mācībām un dos priekšroku kaut kam citam, nevis futbolam, arī izdegšana notiek.

Tā ir problēma, tāpēc mēģinām treniņprocesu veidot tā, lai interesi saglabātu pēc iespējas ilgāk. Mēģinām visu laiku piedāvāt kaut kādus izaicinājumus. Bet, jā, problēma ir arī tajā, ka viņi skatījās uz pirmo komandu un saprata, ka nav tur vajadzīgi, neredzēja jēgu, motivāciju mēģināt tur iekļūt.

Mēs mēģinām visu laiku skaidrot, ka pasei nav nozīmes, ja neesi pietiekami labs, konkurētspējīgs. Kad runājam, viņiem šķiet, ka nav sliktāki par šurp atbraukušajiem spēlētājiem, bet, kad sarīkojam kādu draudzības spēli, tā visu parāda, dod atbildes uz visiem jautājumiem.

Nav tā, ka tikai tāpēc, ka esi liepājnieks, tev jāspēlē Liepājā. Ja būsi pietiekami labs, treneris tevi pamanīs.

– Iespējas jaunajiem futbolistiem tagad ir krietni plašākas, nekā bija tad, kad jūsu paaudze trenējās futbolā. Tas noteikti nav slikti, lai gan it kā šķiet, ka pašam jāpiepūlas mazāk, ja vien ģimenei ir līdzekļi, ar ko atbalstīt.

– Tā iespēja augt kā spēlētajam noteikti tagad jauniešiem ir lielāka. Kopš pavasara strādāju Latvijas Futbola federācijā ar U17 izlasi, un man ļoti patīk skatīties, ar cik dažādām pieredzēm nāk tie jaunieši, kas pulcējas valstsvienībā.

Trešā daļa spēlētāju komandā ir no ārzemēm – Itālijas, Anglijas, Holandes, Vācijas un citām valstīm. Un tā ir cita mentalitāte, noteikti. Es redzēju, ka puikas atbrauc ar citu attieksmi, viņi nebaidās, ir atvērti.

Kad man bija 16 gadu, es noteikti nebiju tik atvērts un mierīgs kā viņi tagad.

Jā, ir arī gadījumi, kad atbraukušie nav nemaz tik pārāki par tiem, kas trenējas tepat, Latvijā, bet kopumā ir prieks par tiem latviešiem, ko pamanām ārzemju futbola akadēmijās.

Bet, kad viņi visi satiekas izlasē, es redzu, cik viņi ir ļoti patriotiski noskaņoti, gandarīti būt te un spēlēt par Latviju. Un arī federācija cenšas nacionālās komandas statusu vēl vairāk izcelt, lai to patriotismu audzinātu, un man šķiet, tas ir ļoti svarīgi. Viņi ir patrioti, un arī treneru korpusā to atmosfēru gaisā jūt.

– Jums tas ir svarīgi?

– Ļoti. Es arī savā komandā Liepājā ļoti cenšos to lokālpatriotisma gaisotni veidot. Mēs daudz runājam par to, ka aizstāvam Liepājas krāsas, savu pilsētu, esam liepājnieki.

Mēs jau no mazotnes audzinām jaunos futbolistus tā, lai viņi saprot, kāpēc ir šeit.

– Bet arī te piemērs ir nacionālā izlase, kurai tāpat pēdējā laikā pietrūkst tādu panākumu, kādi ir hokejistiem un basketbolistiem. Tas droši vien apgrūtina sarunu ar puikām, ka ir vērts tiekties uz visaugstāko mērķi – spēlēšanu valstsvienībā.

– Tas, kāda noskaņa ir valsts pirmajā komandā, noteikti ietekmē, kāds noskaņojums ir visās pārējās jauniešu izlasēs. Jo biežāk izlase zaudē, jo bēdīgāks ir noskaņojums, bet es teikšu, ka viņiem nav zudis mērķis attīstīties un tikt pieaugušo izlasē.

Drīzāk otrādi – ja tagad nav rezultāta, tad ir cerība, ka tieši tu to vari mainīt, mēs kopā to varam mainīt, ja ļoti centīsimies un augsim. 

– Taču jaunieši ir maksimālisti, viņi arī droši vien nogurst klausīties pieaugušos, kas moralizē, ka no kļūdām mēs mācāmies un zaudējumi norūda. Kā jūs runājat ar saviem audzēkņiem, kad spēlē nav izdevies uzvarēt?

– Vispirms droši vien man kā trenerim jāsaprot, kur ir problēma, tāpēc es ļoti daudz analizēju gan uzvarētās, gan zaudētās spēles un ņemu vērā to, kas noticis starp spēlēm.

Vēl ir ļoti svarīgi nodot šo informāciju komandai, lai mēs varētu kopīgi saprast situāciju, jo svarīgi ir apzināties, ka varam savas kļūdas labot.

Man šovasar daudz jautāja, kāpēc pērn šajā vecumā Liepāja bija 1. vietā, bet šogad esam trešie no beigām. Un tad man bija jāskaidro, ka komandas kodols ir pilnīgi cits, tā ir cita komanda. Turklāt no pagājušās komandas mums pašlaik ir pieci spēlētāji virslīgā, kas ir ļoti labi.

Bet tie puikas, ar kuriem es tagad strādāju, ir tie paši, ar kuriem sāku, kad atnācu par treneri. Un viņi tolaik bija vienīgie Futbola skolā, kas nespēlēja Elites grupā. Mēs cīnījāmies Meistarības grupā un ar vienu kāju jau bijām Attīstības grupā, bet, pamazām progresējot, izcīnījām savu vietu spēcīgāko pulkā.

Man sākumā bija jāpanāk kaut kāda izpratne par disciplīnu.

Kamēr tikām līdz jēdzīgiem futbola vingrinājumiem, pagāja laiks. Kad iekļuvām Elites grupā, tas bija milzu panākums viņiem. Un ar katru nākamo sezonu sniegums uzlabojās, vismaz esam konkurētspējīgi.

Jā, varbūt kādu gadu agrāk sākot, rezultāts tagad būtu labāks, bet es viņus nenorakstītu joprojām.

– Kā panākt katra spēlētāja individuālo izaugsmi un reizē būt daļai no komandas?

– Varbūt izklausās jocīgi, bet mums tagad nav tādu izteiktu talantu, tāpēc nav citas iespējas, kā likt uzsvaru uz komandas sniegumu.

Kā spēlētājs tu vari gūt kaut kādu īslaicīgu panākumu, bet ilgtermiņā vienmēr ir svarīga komanda. Komanda kopā uzvar vai zaudē. Tāpēc

komanda ar vienotu redzējumu un vienu mērķi vienmēr ir spēcīgāka par komandu, kurā ir atsevišķas zvaigznes ar savu ego.

Protams, te ir dilemma, kad jāizšķiras – sist pašam vai atdot piespēli. Ja tu viens apspēlēsi vairākus pretiniekus un iesitīsi golu, tev neviens neko nepārmetīs, pat paslavēs. Ja neatdosi piespēli un pazaudēsi bumbu, saņemsi pārmetumus.

Taču ja nemēģināsi pats, nekad neuzzināsi, vai to vispār vari. Te jābūt balansam. Jo mazāks ir tas futbolists, jo mazāka tā spriedze. Tāpēc mazajā futbolā intensīvāk trenējam individuālās prasmes, bet lielajā vairāk mācām komandas spēli.

– Cik ļoti futbolists jūt komandas kopējo noskaņojumu laukumā? Cik ļoti viņu ietekmē pārējo nogurums, paviršība, bezcerīgs noskaņojums?

– Ļoti ietekmē. Kā treneris varu piedot jebko, izņemot vienaldzību laukumā. Es adekvāti uztveru mūsu kļūdas, kā tehniskās, tā taktiskās, bet, ja spēlētājam ir vienalga, tas mani sadusmo.

Ja nav emociju, ja viņam ir vienalga, vai mēs uzvarēsim vai zaudēsim, tad tādam spēlētajam laukumā nav vietas.

Bet ja redzu, ka cīnās līdz beigām, ka ir dusmas, ja nesanāk, tomēr cenšas izdarīt visu, kas ir viņa spēkos, tas izraisa cieņu.

– Kā jūs strādājat ar vecākiem, kam, kā jau runājām sākumā, iespējams, pat ir lielākas ambīcijas nekā pašam futbolistam?

– Patiesībā pa šiem gadiem man bijis tikai viens tāds gadījums, kad vecāki gribēja ietekmēt situāciju laukumā un bija neizpratne, kāpēc kāds cits spēlē, bet viņu dēls ne. Pamatā šādām situācijām ir informācijas trūkums. Kad ar vecākiem izrunā šos jautājumus, visu varam atrisināt.

Futbols nav boulings, kur nopērkam celiņu un visi spēlējam, te nav tikai samaksāta mācību maksa un apmeklējums kā galvenie kritēriji.

Bet es saprotu arī vecāku satraukumu, jo katram viņa bērns ir vislabākais, un bieži vien ir grūti redzēt tālāk aiz tām rozā brillēm. Vienkārši cenšos visu paskaidrot, kas notiek komandā.

– Pēc pazīstamu treneru intervijām sabiedrībā uzvirmo diskusijas par darba metodēm un ir diametrāli pretēji viedokļi starp vecākiem. Vieni atceras padomju laika treneru darba stilu ar stingru, gandrīz militāru disciplīnu un uzskata, ka profesionāliem sportistiem tā jātrenējas, bet citi atgādina, ka galvenais ir spēles prieks. Kā jums šķiet?

– Disciplīna ir svarīga, turklāt es vecākiem un puišiem saku, ka tas viņiem dzīvē noderēs, lai ko viņi turpmāk izlemtu darīt. Jā, es esmu skaļš un prasīgs, man patīk, ka futbolā ir kārtība. Gan ārpus laukuma, gan laukumā.

Mana sieva teic, ka varbūt brīžiem esmu par skarbu, bet vecāki sapulcēs saka, ka es varētu būt vēl stingrāks. Man šķiet, ka jābūt balansam starp diktatoru un vecāko čomu.

Es neatbalstu draudzēšanos ar spēlētājiem. Tas piestāv, ja taviem audzēkņiem ir septiņi gadi, bet ne 18, bet nevar arī tikai pavēlēt un turēt visus spriedzē. Mēģinu to līdzsvaru atrast.

– Kuri treneri jums pašam palikuši atmiņā?

– Katrs iedeva man kaut ko, kas vēlāk noderēja. No sava pirmā trenera Aleksandra Ivanova iemācījos mīlēt futbolu. Tad laikam kādu 12 gadu vecumā pārgāju pie trenera Jāņa Zuntnera. Tas man bija kultūršoks. Es pa tiešo no rotaļu grupas nokļuvu armijā.

Atceros, ka pirmajā treniņā sabijos no tā, kā viņš auro, un man kājas sāka trīcēt, bet tas viņa fanātisms pret futbolu ir apbrīnojams, un tieši to ieguvu pie Jāņa. 

Arī Virslīgas komandas laikos treneri Viktors Lukins, Benjamins Zeļkavičs, tāpat Rīdigers Abramčiks bija katrs ar savu rokrakstu. Viņi man ir devuši to, ko tagad varu izmantot.

Abramčiks mūs savulaik nošokēja ar savu pilnīgi atšķirīgo pieeju, citu mentalitāti, parādot, ka var būt savādāk. Viņš uzticējās un pretī sagaidīja tādu pašu uzticēšanos un respektu, mēs kā spēlētāji nevarējām viņu pievilt. Un viņš bija ļoti tiešs – viņš acīs varēja pateikt, ka biji sūdīgs, tāpēc biju drošs, ka tad, kad paslavēja, tiešām biju labs. Bija svarīgi sajust šo godīgo attieksmi.

Es tagad cenšos būt tikpat godīgs pret saviem audzēkņiem. Varbūt tas nav saudzīgi kādā brīdī, bet gribu, lai viņi saprot, ja ir slikti, nevis es meloju un saudzējot saku, ka jūs centāties, nekreņķējaties. Taču arī kritizējot, noteikti paskaidrošu, kā to, kas nav izdevies, labot. Mums kopīgi tās kļūdas jālabo. 

– Kurš ir jūsu iecienītākais futbola stils?

– Man patīk vācu un angļu futbols. Neesmu uzticīgs tikai vienai komandai, varu apbrīnot dažādas komandas, spēlētājus.

Mums ar dēlu tagad abiem patīk “Manchester United”. Sieva smaida, kad abi uzvelkam komandas kreklus un kopā skatāmies spēles. Tā mums tāda tradīcija. No spēlētājiem laikam Kilians Mbapē ir mūsu favorīts.

Jaunībā man patika Argentīnas spēlētājs Gabriels Batistu. Toreiz nebija interneta, meklēju informāciju avīzēs, izstudēju visu par viņu, zināju, ka dzimis Santafē pilsētā, klubus, kur spēlējis, kā sauc sievu un bērnus.

Reiz, kad skolā vajadzēja izstāstīt kāda rakstnieka biogrāfiju, es stāstīju par Batistu, un mans stāstījums bija tik detalizēts, ka skolotāja nemaz nenojauta, ka tāda rakstnieka nav, ka tas ir futbolists.

– Latviešu valoda nav jūsu dzimtā valoda. Vai pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā jautājums par valodu ir aktuāls arī Futbola skolā, kur uz treniņiem nāk bērni no dažādām ģimenēm – latviešu, krievu, jauktām?

– Latviski iemācījos, kad pie Zuntnera trenējos, apmēram tai laikā, tur 90% spēlētāju bija latvieši. Mani pieņēma, un tad arī intensīvāk sāku valodu apgūt, jo pirms tam nebija tādas vajadzības, visi apkārt runāja krieviski, mācījos 7. vidusskolā un dzīvoju “Laumas” rajonā.

Mana sieva ir latviete, abi bērni, ģimenē runājam latviski, krieviski, angliski, varam pāriet uz jebkuru valodu, tā vispār nav problēma.

Bet valodas un lojalitātes jautājums ir divas dažādas lietas. Piederība kādai valstij vispirms ir attieksmes jautājums. Kad pats sev noformulē, kas tu esi, ko tu pārstāvi, cik svarīga tev ir šī vieta, tad valodas jautājums atrisinās automātiski.

Loģiski, ka man te pat nav nekādu izvēļu. Man ir tikai viena dzimtene, viena valsts, kurā es esmu izaudzis, viena pilsēta, kas man ir mīļa. Es pat ģimenē smejos, ka ikreiz, kad man kā futbolistam bija iespēja aizbraukt prom, radās kaut kādi šķēršļi, likās, ka Liepāja mani nelaiž projām.

Es jūtos kā īsts liepājnieks, un vienmēr esmu ar to lepojies.  

Es nedomāju, ka man būtu jāvairās runāt krieviski ar saviem audzēkņiem no Ukrainas vai ka es nedrīkstētu sešgadīgajam izskaidrot uzdevumu viņam labāk saprotamajā dzimtajā krievu valodā. Jā, vecākajām grupām gan mums viss ir tikai latviski, tur vairs nav nekādu atkāpju, bet jaunākiem bērniem ir jāpalīdz.

Tāpat izlasē mums viss notiek latviski. Ja vajag, paskaidrojam angļu valodā. Ar šīm divām valodām pietiek, lai strādātu.

– Kā redzat sevi pēc gadiem pieciem?

– Es arī nākotnē joprojām redzu sevi futbolā, tikai man būs vairāk pieredzes, un es ticu, ka varu dot kādu labumu Liepājas un Latvijas futbolam.

Es jūtu, ka mana vieta ir šeit, es gribu te augt kā treneris.

Jā, iespējams, es darbošos pieaugušo futbolā, jo cilvēkam vienmēr ir jābūt mērķim, mēs nevaram palikt komforta zonā un apstāties. Jācenšas tikt maksimāli tālu.

– Skaidrs, ka arī pats esat kļuvis par īstu futbola fanātiķi! 

– Es cenšos pēc darba tikt no futbola prom, arī sieva man ik pa laikam saka, ka vajag atpūsties, bet es ne pārāk labi to protu, jo pat sarunas par laikapstākļiem var novest pie tā, ka sāku gudrot, kā rīt trenēsimies.

Arī draugi man nepalīdz, jo es labprāt ar viņiem parunātu par ko citu, bet viņi nevilšus sāk mani izvaicāt par futbola lietām. Taču ģimene un bērni man dod to sajūtu, ka varu futbolu nolikt malā. To laiku pa laikam noteikti vajag.

VIZĪTKARTE

Antons Jemeļins

• Dzimis 1984. gada 19. februārī.
• Aizsargs, spēlējis futbola klubos Liepājā, Jūrmalā, Ventspilī un Klaipēdā.
• Latvijas izlases dalībnieks, divkārtējs Latvijas čempions futbolā.
• Liepājas Futbola skolas treneris, trenera asistents futbola klubā ”Grobiņa” un U17 nacionālās izlases trenera asistents.
• Precējies, divi bērni.
• Brīvajā laikā mēģina nolikt futbola lietas malā, taču ne vienmēr tas izdodas.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.