Pjedestāla algoritms

Pret daugavpiliešiem mūsējiem vienmēr klājas grūti, vismaz pēdējo pāris sezonu kontekstā. Ja vēl 2019. gadā ”Liepājai” ”Celtnieka” stadiona saimniekus neizdevās uzvarēt ne reizi (2:3; 0:1; 1:2; 0:1), pērn divos no trim dueļiem gan gūta virsroka, turklāt reizi latgaliešu vārtos salādētas veselas četras bumbas.

Šogad virslīgā abas vienības divreiz spēlējušas neizšķirti, bet sezonas pirmajā divcīņā mūsējiem minimāls panākums 1:0.

Pie ”Daugavpils” stūres šosezon atrodas vīrs, kurš bijis arī ”Liepājas” treneris, bet oficiālos mačos mūsējos tā arī nav vadījis.

Andrejs Kaļiņins vēju pilsētas futbolistus gatavoja iepriekšējai sezonai, bet tieši tās priekšvakarā viņam kapteiņa tiltiņu nācās atstāt, un vadības grožus pārņēma Dmitrijs Mološs, kuru pats Kaļiņins bija uzaicinājis par asistentu.

Latvietim atspēlēties izdevās – tieši pēc mača pret ”Daugavpili” šovasar šķīrās ”Liepājas” un Mološa ceļi, turklāt Kaļiņina vadībā latgalieši aizvadījuši savu līdz šim labāko sezonu, neskatoties uz iekšējām nebūšanām Daugavpils pašvaldības sporta virtuvē.

Treneris nav vienīgais, kuram pret mūsējiem papildu motivācija tālu nav jāmeklē, – ”Daugavpils” rindās spēlē arī Izraels Delē, kurš iepriekš mūsu frontē sastāvā nenostiprinājās, un arī Afanasjevs, kurš tieši Liepājā pavadījis spēka gadus.

Mūsējiem problēmām ar noskaņošanos svētdien nevajadzētu būt, jo svaigi piedzīvots zaudējums Latvijas kausa finālā (0:1 pret ”RFS”) un teorētiski ģērbtuvēs vismaz pāris skapīšu varētu būt rezervēti sportiskajam niknumam.

No otras puses skatoties, ceļazīme uz eirokausiem ir garantēta, un vienīgais formālais panākums, kas šosezon vēl aizsniedzams, ir bronzas medaļas.

Lai tās iegūtu, obligāti jāuzvar abos atlikušajos mačos (pretī ”Daugavpils” un ”Spartaks”), un arī ar to var nebūt gana, jo nepieciešama vēl trīskārtējo čempionu ”Riga” paklupšana.

Viņi šobrīd ieņem trešo vietu un ir par uzvaras tiesu priekšā, bet, ja lauvas atlikušajos divos mačos (pretī ”RFS” un ”Valmiera”) neizcīna vairāk par diviem punktiem, un mūsējie savāc visus sešus, vai ja rīdzinieki zaudē abas cīņas, bet sarkanbaltie reizi uzvar un reizi nospēlē neizšķirti, – bronza ceļo uz Liepāju.

Līderu faktors

Kausa finālmačā sarkanbaltajiem nepalīdzēja ilggadējais aizsardzības līnijas balsts Keitā un uz soliņa palika arī Simičs. Bez viņiem mūsu vārtu tuvumā nervozitātes netrūka, bet, melnkalnietim nākot laukumā, tur parādījās arī miers, pārliecība, drošība, līdz ar to liels faktors svētdienas cīņā varētu būt šo futbolistu (ne)spēlēšana.

”Liepājai” sezonas laikā tā arī nav izdevies atrisināt problēmas ar uzbrukumu noslēgumu. Periodiski kāds spēlētājs uzspīd, bet līdz stabila bombardiera statusam Nebojša Vigņeviča rīcībā esošajiem spēlētājiem vēl tālu. Šajā ampluā sevi nav pierādījis nedz Mirosavļevs, nedz arī Šabala.

Pēdējā nogrieznī gan arvien iepriecinošāk sāk darboties Gordeičuks, kurš arī vairākkārt guvis svarīgus vārtus, bet nereti izšķirošās situācijās sitis garām, un viņa momentu realizācijas dārziņā ir vietas šādiem tādiem akmeņiem.

Jāizceļ Berjozkins – tieši viņš uzņēmies līdera lomu pret ”Daugavpili” mirkļos, kad komanda buksē. Latgaliešus varam dēvēt arī par viņa klientiem, jo pret šo vienību Liepājas baltkrievs sasitis lāča tiesu savu vārtu (trīs no četriem šosezon), reizēm arī nokārtojot mūsējo uzvaru spēles pēdējās minūtēs. Tas viņam izdevās arī kausa ceturtdaļfinālā, kad viņš viesu vārtsargu pārspēja vien kompensācijas laika pašā izskaņā.

Lai gan liepājnieku arsenālā radošo spēlētāju netrūkst un pēdējos mačos lielas problēmas pretiniekiem sagādājuši, piemēram, Dodo, Ukpa, Kārkliņš, Hvoiņickis,

nereti tomēr izskatās, ka komandas kopējais sniegums ir caurmērā atkarīgs no tā, kā konkrētajā dienā jūtas Ķigurs.

Par viņu Latvijas futbola sabiedrībā valda vienprātība – apbrīnojams spēlētājs ar apskaužamām tehniskajām dotībām un lielisku laukuma redzējumu, tomēr realitātē Ķigura veikumā arī šogad manāmi trūcis stabilitātes.

Ja vienu dienu Liepājas limbažnieks viens pats var nokārtot uzvaru teju uz vienas kājas, citā viņš var būt pilnīgi nemanāms. To intervijās izcēlis ar mūsējo galvenais treneris Vigņevičs, kurš uzskata, ka, sakārtojot savu spēli, Ķigura spējas ir atbilstošākas krietni augstākam līmenim.

Šeit arī uzdevums tieši trenerim – ja viņam izdosies saslēgt pareizos slēdžus un Latvijas izlases pussargs laukumā apliecinās savas kvalitātes, mūs, visticamāk, sagaida skaists futbols, daudz iespēju un cīņa par pjedestālu.