“Liepājas metalurga” spēcīgākajai futbola komandai šosezon vēl ir jāaizvada trīs spēles ar visnotaļ augstu likmi, bet metalurgu dublieriem sezona jau ir beigusies. Divās sezonas svarīgākajās spēlēs mūsu jaunieši tika pie četriem punktiem un pirmo reizi kļuva par dublieru turnīra uzvarētājiem. Šis panākums nav iedomājams bez komandas galvenā trenera Viktora Lukina, kura pieredzes pūrā ir arī darbs virslīgā.

– Viktor, pirmais jautājums ir teju vai lieks, bet tomēr: kā vērtē aizvadīto sezonu?
– Protams, ka pozitīvi. Tika izpildīts dublieru komandas galvenais uzdevums – sagatavot futbolistus spēlēšanai augstākajā līmenī. Šogad tie bija Vladimirs Kamešs, kas ir kļuvis par virslīgas komandas uzbrucēju, kā arī Dmitrijs Mihailovs un Raivo Kalniņš, kas tika izīrēti Vācijas 5.līgas komandai “Maccabi”. Jūlijā kluba prezidents apliecināja, ka esmu izpildījis uzdevumu, un provokatīvi pajautāja – un kā tu tagad grasies cīnīties par 1.vietu dublieru turnīrā? Atbildēju, ka cīnīsimies, jo bija redzams, ka varam risināt šādu uzdevumu arī bez vairākiem vadošajiem spēlētājiem. Bet, ja man pašlaik būtu šie trīs minētie spēlētāji, tad šī komanda būtu gatava iekļūt virslīgā.

– Jūs varētu būt aptuveni “Olimpa” līmenī?
– Jā, uzskatu, ka mēs viņus esam panākuši. 1.līgas līmenis kopumā nav tik augsts kā dublieru turnīrā, izņemot kādus sešus mačus, savukārt uzvaras ar lielu vārtu starpību nevienam nav vajadzīgas. Par medaļām virslīgā mēs, protams, nevaram runāt, tam jaunie spēlētāji nav gatavi, bet ir redzams komandas potenciāls, un izaugsme, salīdzinot ar iepriekšējo sezonu, ir vismaz par galvas tiesu.

– Bet jums arī dublieru turnīrā bija graujošas uzvaras.
– Jā, dažos mačos guvām divus trīs vārtus, un pretinieki salūza. Laikam nav viņiem rakstura, lai turpinātu cīnīties. Savukārt mēs otrajā puslaikā laižam laukumā visus vai gandrīz visus spēlei pieteiktos futbolistus.

Ko lai tur saka – mūsējie tiek atzīti par labākajiem sava vecuma izlasēs, ap viņiem jau tagad spieto ārzemju klubu pārstāvji, lai arī pagaidām tikai no Lietuvas un Igaunijas. Es puišiem saku, lai viņi nesteidzas ar ieiešanu pieaugušo futbolā, jo tur treneris nešķiros, vai esat jauni vai pieredzējuši, bet jums vēl ir vajadzīgs laiks, lai nobriestu. Gribētos, lai daži attīstītos straujāk, bet jauniešu vecumā izaugsme ir spirālveidīga – vienā brīdī esi vienā punktā, bet nākošajā jau līmeni augstāk. Visvairāk mani gandarī tas, ka komandā nav vienaldzīgo – kad tiek uzvarēts, tad var redzēt, ka prieks ir neviltots, neviens uzreiz pēc pieklājības rokasspiedieniem neskrien uz ģērbtuvēm.

– Ja tev palūgtu nosaukt četrus spēlētājus, kas bija komandas galvenais dzinējspēks, tad kuri tie būtu?
– To nemaz nevar pateikt. Kļūdījās visi, bet es viņiem nepārtraukti atgādinu, ka viena futbolista kļūda ir jālabo visai komandai.

– Viens par visiem un visi par vienu?
– Protams. Pēc spēles var analizēt kļūdas, izrunāties, pārmest, bet laukumā ir jālabo partnera kļūdas. Bet paskaties, cik daudz kļūdās pat kluba pirmā komanda. Jo mazāk kļūdāmies, jo labāk spēlējam, viss ir vienkārši.

– Bet līderi ārpus laukuma?
– Arī tāda cilvēka, kāds savulaik bija Znaroks Rīgas “Dinamo”, mums nav. Bet kolektīvs ir labs. Pirmdienā pēc uzvaras pār “Ventspili” puiši vakarā man zvana, saka, lai nāku pie viņiem uz boulingu – visi esot sapulcējušies. Visi! Tas jau par kaut ko liecina. Uzteicu, ka viņi sanākuši, bet pats gan negāju, lai jaunie nejustos neērti, ir vajadzīgas arī kopīgas sanākšanas bez trenera.

– Šosezon tev bijuši divi palīgi – Rolands Bulders un Aleksandrs Katasonovs. Kā varēji ar viņiem sastrādāties?
– Domāju, ka citiem treneriem ar mani sastrādāties nav problēmas. Galvenais, lai mīl futbolu. Lūk, Katasonovs atnāca uz pirmo treniņu, skatos – vēro nodarbību un klusē. Vēlāk saku viņam: Saša, tev ir milzīga pieredze, tev ir jāvada uzbrucēju treniņi, lai spēlētāji savā izaugsmē spertu soli uz priekšu. Vēlāk jau viņš savas zināšanas lika lietā – teica priekšā jaunajiem. Rolands gan vairāk palika klusētājs. Bet jaunajiem no tevis teiktā galvā paliek 20 procenti no mācītā, tāpēc jārunā pēc iespējas vairāk. Vēl arī ļoti nozīmīgs moments ir uzturēt komandā disciplīnu, lai futbolisti visu laiku būtu mobilizēti, lai neizlaistos.

– Kāds nākamgad būs komandas modelis?
– Sāksim ar to, ka vēl nezinām, kas būs ar virslīgas komandu, kas būs tās treneris, runu pašlaik ir tik daudz…

– Arī tevi piemin šajā sakarībā.
– Zinu, bet nav ko mums tagad minēt. Beigsies sezona, tad visu uzzināsim.

– Savulaik esi trenējis virslīgas komandu.
– Nekas cits neatlika, un ar jaunajiem puišiem izcīnījām 3. un 2.vietu, iekļuvām kausa izcīņas finālā, turklāt tolaik, pārņemot virslīgas komandu, paņēmu no dublieriem septiņus 19 – 20 gadu vecus spēlētājus, starp kuriem bija Kļava, Ivanovs, Karlsons.

– Vai var vilkt paralēles starp tevis nosauktajiem spēlētājiem toreiz un pašreizējiem dublieru komandas futbolistiem?
– Gan vieniem, gan otriem ir savi plusi, savi mīnusi, bet paralēles var vilkt.

– Par piesardzīgu tavu vienību spēles manieri nevar nosaukt.
–   Neesmu avantūrists, bet, ja gribi uzvarēt, tad ir jāriskē, ir jābūt tendētam uz uzbrukumu. Tomēr, pat uzbrūkot ar lieliem spēkiem, vienmēr aizmugurē paliek par vienu vīru vairāk nekā pretinieki dežurē pretuzbrukumā.

Andris Sudmalis,
“Kurzemes Vārds”

Pieredzējušajam trenerim Viktoram Lukinam ir ko pastāstīt Aleksandram Katasonovam, kurš vēl tikai sper pirmos soļus šajā darbā.