Es Liepāju jūtu kā savu, bet – vai pilsēta maz var piederēt? Varu vien vērot pavasarī apdullušu kaķi slājam pār ielu, kokus ielu malās, peļķes un pārplūdušas brauktuves. Vēja atnestās ostas darba dunas skaņas ap pusnakti mani ieaijā.

Tāds lietus, kas izved no pacietības, ir tikai Liepājā. Pusdienlaikā saulīte visus nomierina, arī tirdzniecības kanālu, kurā rūpīgi sakārtoti zvejas kuģīši visās varavīksnes krāsās. Ziemā kanāls pilns ar liepājnieciski dulliem bļitkotājiem.

Liepāju iespējams izstaigāt kājām gan pa notīm, gan sakoptām ielām, gan tādām, kurās gadījies izmežģīt kāju. Skaistas un acij tīkamas ēkas pieglauž savus sānus graustiem. Spožas automašīnas un uz ielas aizmidzis bezpajumtnieks. Ledains vējš un sildoša brīze. Liepāju iemīl dēļ tās kontrastiem. Tā paša iemesla pēc dažiem šī pilsēta nekļūst par savējo. Dzimšanas dienā vēlu vissvarīgāko – veselību – garīgu un fizisku. Visu labu vēlot Tev, Liepāja!

Agnese Matisone, 
dažādu procesu vērotāja