Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks rosinājis bankām dzēst “trekno gadu” jeb “burbuļa” laika parādus, kas radās, kad daudzi iedzīvotāji ņēma kredītus, pārsvarā hipotekāros aizņēmumus, kurus vēlāk nespēja atmaksāt.

Šo priekšlikumu var vērtēt pozitīvi, bet tas ir novēlots. Liela daļa cilvēku, kuriem bija problēmas ar “treknajos gados” ņemtajiem hipotekārajiem kredītiem, Latviju jau ir pametuši un dzīvo un strādā citā valstī. Jautājums, manuprāt, ir nopietni diskutējams, grūti pateikt, vai viņi brauks atpakaļ, ja viņu parādi bankās tiks dzēsti. Ja parādus norakstīs, šaubos, vai tas būs pietiekams stimuls, lai atgrieztos dzimtenē. No otras puses, labi, ka vispār šāds priekšlikums parādījies, bet žēl, ka tik vēlu.

Daudzas bankas, kas savulaik deva kredītus, neko būtisku nezaudēs, ja Latvijas Bankas prezidenta rosinājums tiks realizēts, jo šiem parādiem jau sen ir izveidoti uzkrājumi un līdz ar to bilances zaudējumi nepalielināsies. Ja cilvēki domā, ka jaunā situācija samazinās maksājumu disciplīnu attiecībā uz kārtējiem kredīta maksājumiem, – tā nenotiks. Iespējamā parādu dzēšana patiesībā skars ļoti šauru personu loku un attieksies uz tiem, kuri jau ir zaudējuši īpašumus, kas tika iegādāti par izsniegtajiem kredītiem. Attiecīgi viņu maksājumu saistības pret banku radušās “treknajos gados”, kad nekustamo īpašumu cenas bija krietni lielākas nekā šobrīd. Priekšlikums nebūt nav jāuztver kā laba ziņa visiem tiem, kuri kaut ko ir parādā bankām, jo, atkārtoju vēlreiz, tas attieksies uz ļoti šauru personu loku. Turklāt šie parādnieki neko “uz rokas” neiegūs.

Patiesībā lielākā problēma nav ar bankām, bet ar Valsts ieņēmumu dienestu. Gan es, gan mani kolēģi praksē ļoti bieži sastopamies ar gadījumiem, kad cilvēks, kurš jau tā ir pamatīgi cietis no šī “trekno gadu burbuļa” un kuram ir kaudze ar parādiem, vēl arī valstij ir parādā milzīgas nodokļu summas. Zinu gadījumu, kad nomira ģimenes galva un palika mantinieki: sieva un divi mazgadīgi bērni. Vīrs, ņemot bankā kredītus, bija iegādājies lielus nekustamos īpašumus, kurus mantoja šie trīs mantinieki. Ar bāriņtiesas piekrišanu īpašumi tika pārdoti, lai daļēji segtu kredītus, taču palika vēl virkne kreditoru, un pēkšņi arī VID pieteica savu prasījumu, jo īpašumi tika mantoti pēc kadastrālās vērtības, bet pārdoti par tirgus cenu. Attiecīgi no starpības VID atraitnei un bērniem prasa samaksāt iedzīvotāju ienākuma nodokli. Viņi tiesājas, bet jau otrajā instancē ir zaudējuši. Visticamāk, šie bērni paliks par nosacītiem ķīlniekiem, jo viņiem jau tagad ir izveidojies nodokļu parāds, kas būs jāsāk atmaksāt, līdzko viņi sāks strādāt un pelnīt. Šobrīd ir tāda likumdošana. Visticamāk, šie bērni, kad izaugs, nepaliks Latvijā un meklēs izdzīvošanas iespējas citur.

Ainars Kreics,
zvērināts advokāts